– Tici man, – sacīja Dereks. – Tas ir tikai laika jautājums, pirms mēs panāksim amerikāņus, un cīkstēšanās sporta centrs atkal pārvietosies uz Lielbritāniju. Un, kad tas notiks, es būšu tam gatavs. Miljonāri – tie viņu cīkstoņi ir miljonāri un superzvaigznes. Un, kad es kļūšu bagāts, jūs arī kļūsiet bagāti. – Dereks pieņēma, ka visi ir pārņemti ar naudu tāpat kā viņš. Derekam neienāktu prātā, ka puiši varētu cīkstēties prieka pēc. – Man ir jāturpina ietērpt savu mazo meitenīti dizaineru drēbītēs.
– Ak jā, tavu Čantiju. Kā… kā viņai iet… Čantijai? – apjautājās Stīvs, neveiksmīgi tēlodams vienaldzību, jo viņa balss allaž pacēlās augšup par trim oktāvām, izrunājot Čantijas vārdu, kamēr pārējā teikuma daļa tika izrunāta basā.
Viņš izklausījās pēc jodelētāja, kurš iedzēris par daudz šņabja.
– Vai kāds mani pieminēja? – Kā uz burvju mājienu spožā Čantija Pārkina, Mazā Dereka divdesmit piecus gadus vecā meita, parādījās durvīs ar visām savām kārnajām kājām, uzpumpētajām krūtīm un zeltainajiem pieaudzētajiem matiem, pie kuriem viņa bija tikusi, pateicoties kādai nabaga sievietei Krievijā, kura bija pārdevusi savas cirtas par pāris maizes klaipu cenu.
– Ak, sveika, Čantij, vai tev klājas labi? – apjautājās Stīvs, nervozi kasīdams skaustu.
– Jā, lieliski, – atbildēja Čantija, gremodama košļājamo gumiju tā, it kā no tā būtu atkarīga viņas dzīvība. Viņa veltīja Stīvam mirkli uzmanības un tad novērsās no viņa, lai pievērstos Mazajam Derekam.
– Ienācu, lai pateiktu, ka es aizbraucu, tēt. Veins atbrauca man pakaļ.
– Visu labu, mīlulīt. Lai tev labs vakars, – Mazais Dereks maigi un lepni noteica un noskūpstīja meitu uz vaiga. Stīvs noskatījās, kā Čantija pagriežas un aizsoļo savos garajos zābakos, kas sniedzās pāri celim, un īsajos, plīvojošajos svārciņos. Viņam kaklā iespriedās dzīvniecisks rēciens, un viņš aši pacentās to norīt.
– Viņa šovakar dodas uz “Četriem kokiem”. Uz to grezno restorānu ar garo rezervāciju sarakstu. Veins ir kaut kāds uzņēmējs. Jādomā, ka viņam ir liela un grezna mašīna. Skaidrs, ka viņš nenoturēsies ilgi, viņi nekad nenoturas. Izmanto un pamet, tāda ir mūsu Čantija. – Dereks sirsnīgi nopūtās par savas meitas sadistisko attieksmi pret vīriešiem un tad atkal pievērsās darbam. – Lai vai kā, man ir jāskrien. Atā, puiši, un paldies. Tas bija labi. – Viņš parādīja tiem augšup pavērstus īkšķus un nozuda mājā, lai noskatītos atlikušo cīņu un beigās, kur Drūmais Pļāvējs (viņa parādīšanās sausā ledus mākonī allaž paaugstināja pensionāru asinsspiedienu par miljons procentiem) cīnījās pret simt četrdesmit kilogramus smagā Džefa Leparda žņaudzošo tvērienu. Pensionāriem patika noskatīties, kā Drūmais Pļāvējs tiek sakauts.
– Čantija Pārkina. – Stīva nopūta izteica visu.
– Tu vari atrast kādu labāku par viņu, – Gajs atbildēja. Čantija Pārkina uz viņu neatstāja lielu iespaidu. No viņas nāca vēsums, bet Stīvam bija vajadzīga kāda maiga un sirsnīga meitene, kas prastu novīt ligzdiņu, lai kompensētu visu to, kas viņam ticis liegts bērnībā. Gajs nespēja iztēloties Čantiju priekšautā rosāmies ap plīti un gatavojam ganu pīrāgu, un katru vakaru sagaidām Stīvu mājās no darba ar atplestām rokām.
– Kā iet tavai mammai? – Gajs uzdeva nākamo jautājumu.
Stīvs atkal nopūtās – šoreiz tā bija skumja un smaga nopūta. – Būtībā viss ir tāpat kā vienmēr. Šodien biju aizbraucis, taču viņa nebija runājama. Bet pagājušajā nedēļā es aizvedu viņai zivis, un viņa krietni daudz apēda. Bija patīkami redzēt viņu kaut ko apēdam.
Gajs zināja, ka Stīvs to uzskata par rezultātu. Dažkārt Kristīne Fīsta pat neielaida dēlu mājā. Tas bija atkarīgs no tā, cik liela attiecīgajā brīdī bija viņas paranoja. Kristīne bija hroniska alkoholiķe jau Stīva bērnībā. Viņa nāca no dzērāju ģimenes un nemēģināja cīnīties pret šo sērgu.
– Viņa ir maza putnēna lielumā, – Stīvs turpināja, cīnīdamies ar trīsām balsī. Tad viņš noklepojās un centās aizgaiņāt domas par māti. – Labi, lai nu paliek mana darīšana. Mēs iesim iedzert aliņu, un tu man pastāstīsi, kāpēc visu vakaru tu staigā apkārt kā viens sasodīts Adrians Mols. – Viņš jutās pārliecināts, ka pie vainas ir ķibele ar sievieti. Un Stīvs par ķibelēm ar sievietēm zināja krietni daudz. Čantija bija nesasniedzamāka par Kailiju Minogu.
Tāpat kā visa Milleru ģimene, Stīvs cerēja, ka Gajs atradīs kādu piemērotu sievieti un apprecēsies. Viņš bija drošs un stabils, un kā radīts patīkamai ģimenes dzīvei. Un Gajs patiešām bija pelnījis kādu drusku laimes pēc visiem tiem pārbaudījumiem, kuriem bija izgājis cauri. Tie atšķīrās no viņējiem, bet tik un tā bija pārbaudījumi.
Gajs uzmeta uz pleca savu milzīgo sporta somu. – Ja es tev pateikšu, tad tu nedrīksti teikt ne pušplēsta vārda Džuljetai, un es to saku nopietni.
– Vari būt drošs, ka es būšu diskrēts, – Stīvs atcirta, juzdamies nāvīgi apvainots.
– Nujā, bet es nevaru paļauties uz viņu, – Gajs noteica. Netaktiskuma skolā viņa māsa būtu direktore. Viņš uzreiz iedomājās par savu slepeno Valentīna dienas kartīti Mišelai Holai, kas tika atklāta (ievērojot divas dienas iepriekš televīzijā redzētā bērnu raidījuma padomus, viņš to bija izgatavojis no graudu pārslu paciņas, līmlentes, skolas līmes, sarkanas plakātu krāsas un putnu barības). Viņš nespēja klausīties Krisijas Haindas dziesmā “Pilsētas tenkas” bez aukstiem sviedriem.
– Tad kas man nav jāsaka Džuljetai? – apjautājās Stīvs, kura pacietība jau sāka izsīkt. Viņš atgrūda vaļā durvis, kas žēli nočīkstēja, un viņi izgāja siltajā augusta vidus naktī.
– Runa ir par Džuljetas jauno dzīvokļa biedreni. Vakar vakarā es pataisīju sevi par īstu nejēgu viņas priekšā.
– Un ko tad tu tādu izdarīji? Apgāzi žurnālu galdiņu un nokriti viņai pie kājām? – Stīvs iesmējās.
Gaja skatiens liecināja, ka tas nav tālu no patiesības.
Stīvs klausījās Gaja stāstā par viņu pirmo satikšanos. Par to, kā Flosa izskatījusies sīciņa un trausla, ievīstījusies raibā rītakleitā, un kā viņš uz mirkli iedomājies par Leisiju. Viņš noslēdza stāstu ar savu kaunpilno un bērnišķīgo aizbēgšanu.
– Tas taču nav nekas liels, ko? – Stīvs sacīja. Viņš zināja, kāda tipa sievietēm Gajs dod priekšroku – garkājainām, ar zeltainiem matiem, tādām, kas nepavisam nelīdzinājās sīkajai un tumšmatainajai Leisijai Robinsonei. – Un kāpēc tu satraucies par to, ko par tevi domā kāda īkstīte, kura ir saģērbusies kā tāds dalmācietis?
Gajs izdvesa garu un smagu nopūtu. – Tāpēc, ka viņa bija sasodīti vienreizēja.
Septītā nodaļa
Brīdī, kad Gajs Stīvam atzinās, cik ļoti viņu samulsinājusi Flosa ar visām savām apsārtušajām acīm un grima trūkumu, Flosas mobilais iezvanījās, un, ieraudzīdama ekrānā parādījušos vārdu, viņa uzreiz pacēla klausuli.
– Man ir vajadzīgas desmit pamatīgi sulīgas Valentīna dienas kartītes, cik ātri vien var, – sacīja Lī Statuss savā ierastajā pašapzinīgajā manierē. – Vismaz divus jokus par orālo seksu un pāris dzejolīšu par “smuko pupu” tēmu, ja tev nav iebildumu.
Flosa