– Kas īsti notika?
Meganas sejā vīdēja simtiem reiz saklausītu sadzīves vardarbības gadījumu atblāzma, savukārt Reičela vārgi ilgojās vismaz pēc nedaudziem mierinājuma vārdiem. Šāda iespēja vilināja. Smeldzošā sirds alka pēc līdzjūtības. Tiesa, viņa bija ģimenes pavarda postītāja, diemžēl tāda, kas pamanījusies izpostīt vienīgi pati savu pavardu. Reičelas apņēmība mazliet sašķobījās.
– Es atklāju, ka viņš satiekas ar citu sievieti, – viņa atzinās.
Un patiesi – Olivers bija saticies ar savu sievu un melojis Reičelai. Vīrieši taču nemēdz nedēļas nogalēs izklaides nolūkos vest sievu uz Parīzi, bet mīļākajai melot, ka dodas uz konferenci Glāzgovā. Reičelai pietika pašapziņas, lai saskatītu notikušajā arī karātavu humoru.
– Kā tu to uzzināji?
– Čeks. Pareizāk sakot, daudzi čeki. Viņš uz mana galda bija iztīrījis savu kabatas portfeli un… – Atmiņas lika Reičelai iekšēji sarauties un sakost zobus. – Olivers vienmēr sasmalcināja nevajadzīgos papīrus, lika arī man rīkoties tāpat. Bet es atradu Parīzes viesnīcā izsniegtu čeku. Teiksim tā, apmeklējuma laikā bieži un daudz bija izmantota apkalpošana numurā.
Vadzis lūza nelāgā dienā, proti, svētdienā. Reičela jutās nervoza un pirmsmenstruālā sindroma izmocīta, bija pamanījusi krūšu bedrītē agrāk neredzētu ļenganumu, turklāt vientuļās svētdienas viņai bija noriebušās līdz kaklam un izbaudīt tās kļuva aizvien grūtāk. Tas bija smalks un dārgs prieks – noturēt nedrošā līdzsvarā savu neatkarību un bezbērnu eksistenci, piedevām mēģinot nesaskatīt šādas dzīves ēnas pusi. Šādā brīdī Olivera nepieteiktā ierašanās dāvāja patiesu pacilātību un šķita kā zīme, ka viņš varbūt ir gatavs veltīt Reičelai vairāk laika.
Viņas elpa iestrēga rīklē. Maldi. Nelietīgais Olivers nebija teicis neko. Tikai to, ka viņam esot žēl. Bet vairāk neko.
Itin neko. Desmit Reičelas dzīves gadi bija atdoti Oliveram, pretī nesaņemot nenieka. Turklāt vīrieša sejas izteiksmē bija atspoguļojies viss, ko Reičela agrāk pūlējās neievērot. Teju vai šķita, ka Oliveram sameties viņas žēl.
Tieši tāpēc viņa bija nosūtījusi dzīvokļa atslēgas Ketai. Klāt zīmīte – ja Olivers vēloties savākt savas mantas, rezerves apģērbu, modernos džinsus, kuru valkāšanai viņš patiešām esot par vecu, kreklus, ko Reičela sūtījusi uz ķīmisko tīrītavu, jo gludināšana ir sievas darbs, abi varot nākt pēc tā visa pakaļ.
– Ak kungs, – Reičela klusi ievaidējās. Atpakaļceļa nebija. Sākotnējais pamirums pamazām gaisa, un sirdi sāka svilināt pirmās vainas apziņas liesmiņas par ļaunumu, kas ticis nodarīts Ketai, kura, neko nenojaušot, turpināja bezrūpīgi nodoties golfam.
Aplami iztulkojusi šo vaidu, Megana satvēra otras sievietes roku. – Reičela, man ļoti žēl. Pēc visa tā un vēl Dotas aiziešanas tu esi izgājusi cauri īstai ellei! Man jau likās, ka te slēpjas vēl kaut kas cits. Mana mamma arī uzvedās kā nozombēta, kad tēvs mūs pameta. Gulēja dienām ilgi un sarunājās tikai ar suņiem.
– Varbūt mēs varētu mainīt tematu? – palūdza Reičela, mēģinādama izlikties, ka pratusi savaldīties. – Tas… gluži vienkārši… nav tik interesanti.
– Protams! – Paklakšķinot ar mēli, Megana deva zīmi Džemam, un kavalkāde turpināja ceļu. No pakalna puses municipālais parks atgādināja mežu, tā malā izvietotas dzīvespriecīgi dzeltenas bultas norādīja uz Longhemptonas vēsturiskā kanāla taku. Garām pagāja vairāki suņi, kas bija izvesti pastaigā. Viņu pavadoņi biedriski uzsmaidīja abām sievietēm, kamēr suņi apostīja cits cita pēcpusi. – Par ko mēs varētu parunāt? Par patversmi?
– Lai notiek. – Par to nāksies runāt agri vai vēlu. – Pastāsti man par suņiem.
Meganas aizrautīgais stāsts par patversmes ikdienu turpinājās arī pēc tam, kad viņas nonāca parka centrā, kur uz soliņiem atpūtās padzīvojuši pāri, bet puķu dobēs ziedēja taisnās rindās sastādītu narcišu pulki.
Reičela mēģināja neskatīties uz vecīšiem. Londonā reti gadījās sastapt vecus pārus. Šeit viņi atgādināja nostiprinājumus grāmatplauktu galos un arī savos astoņdesmit vai cik tur gados turpināja turēt viens otra roku.
– …banku? Reičela, vai tu neklausies? Varbūt tu gribētu iegriezties bankā?
Uzrunātā pievērsās Meganai, kura noņēmās ar bīstama paskata ietaisi, kas atgādināja milzīgu plastmasas mēli.
– Es varētu mazliet patrenēt šos puišus, kamēr tu aizskrien uz pusstundiņu, – viņa turpināja. – Pilsētā ir tikai divas galvenās ielas. Ja gribi pirkt bikses, apskaties sānielās, kas atzarojas no pilsētas valdes ēkas; šķiet, tur nesen atvērti vairāki apģērbu veikaliņi. – Viņa pastiepa roku pēc pavadām, ko turēja Reičela. – Džem, sēdi tepat un gaidi.
Suns pavērās uz Reičelu, tad paklausīgi apsēdās līdzās Meganai.
– Pasaki pati, lai viņš gaida, – Megana ieteica. – Tas nostiprinās jūsu saprašanos.
– Kāpēc gan lai Džems mani klausītu? – Reičela bija neizpratnē. – Testamentu viņš nav lasījis un nezina, ka tagad skaitās mans suns. Kopš ierados šeit, neesmu nodarbojusies ar viņu. Džems gluži vienkārši grūtsirdīgs klīst pa māju.
Meganas seja atmaiga. – Reičela, Džems sēro, jo zaudējis vienīgo saimnieci savā suņa mūžā, un viņš vairs nav jauns. Septiņi gadi, tātad pēc cilvēku rēķiniem pāri piecdesmit. Viņš bija klāt Dotas nāves brīdī un atskrēja man to paziņot gluži kā filmā Lesija. Nabaga dvēselīte…
Reičelu pārņēma skumjas un biklums. – Es neesmu īstais cilvēks, kas spētu aizstāt Dotu.
– Suņiem nepieciešamas vienīgi pastaigas un glāsti, – uzstājīgi apgalvoja Megana. – Un tavas balss skaņa. Nu, pamēģini. Saki Džemam, lai paliek un gaida.
Reičela neveikli pievērsās dzīvniekam, kas saspicēja mīkstās ausis un tik sparīgi sakustināja asti, ka teju vai nogāza no kājām Tinkeru.
– Paliec, – Reičela vārgā balsī noteica.
– Un parādi, kur lai viņš gaida.
Reičela norādīja uz vietu līdzās Meganas kājām. – Paliec te.
Džems vēl sparīgāk paluncināja asti, tad nometās guļus un noguldīja galvu uz ķepām, tomēr skatienu nenolaida, it kā gaidītu viņas atzinību.
Dzīvnieks šķita tik pateicīgs par viņam veltīto uzmanību. Tik ļoti vēlējās viņai izdabāt. Reičelas pamirušajā sirdī kaut kas sakustējās. Džems alka pēc viņas uzmanības un atzinības. Vēlējās piederēt un saņemt mīlestību.
Pārējie suņi skraidīja apkārt un šķita sajūsmināti par iespēju tikt laukā no saviem betonētajiem nodalījumiem un padraiskoties zaļā zālē. Reičela pieņēma lēmumu – šodien viņa uzsāks jaunu māju meklēšanas kampaņu patversmes suņiem, rīkosies tā, kā to nemitīgi ieteica darīt Džordžs. Un runa nebija tikai par uzturēšanas izmaksām – šiem noskumušajiem dzīvniekiem bija nepieciešami cilvēki, kas tos mīlēs. Reičelu mocīs vainas