Zojas jaukie dēli māja Deividam ardievas, acis asaru pilnas, jo abi vēl bija pārāk mazi, lai tās noslēptu, bet šķirtais vīrs ieslīdēja savā auto, iedarbināja motoru un strauji aiznesās projām, kamēr viņa palika viena ar diviem hiperaktīviem puikām, viņu savalkāto drēbju kaudzi un labradora kucēnu.
Zoja sajuta, ka rokas aprasina kaut kas silts un slapjš.
Kucēns nupat bija viņu apčurājis.
Divkārt nolādētais Deivids!
5. NODAĻA
Reičela pamodās, sajutusi rīta sauli un siltu elpu sejā, tālab nosprieda, ka atrodas savā Londonas dzīvoklī, gultā ar Oliveru. Māja un suņi? Tas viss laikam bijis savāds sapnis.
Sirdi pārplūdināja atvieglojums, taču, atverot acis, viņa neieraudzīja vis Olivera nāc-nu-pie-manis sejas izteiksmi, bet gan garu, melnu degunu un – te skatiens atguva skaidrību – arī leduszilas acis.
Džems bija uzlicis ķepas uz segas, norūpējies liecās viņai pāri un klusītiņām smilkstēja. Reičela ar šausmām atskārta, ka suns bija laizījis viņai seju. Bija sajūtams, ka degunu un pat nāsu iekšpusi kairina suņa spalvas.
– Fui! – Viņa uzslējās sēdus un notrina ar plaukstām seju. Suns acumirklī nolēca uz grīdas un patvērās tālākajā kaktā, no kurienes vērās viņā ar drūmu skatienu.
– Tas ir pretīgi. Vai tiešām šeit visus modina šādi? – viņa uzstājīgi vaicāja.
Džems neatbildēja.
Reičela no jauna atslīga spilvenos un pievērsa neredzošu skatienu ar krītiņiem uzmestai skicei, kas greznoja pretējo sienu un attēloja kaislīga izskata tumšmatainu sievieti.
Viens bija skaidrs – viņa neatradās Londonā. “Četros ozolos” pavadītas jau trīs dienas, bet Reičela vēl nebija sākusi kaut ko šķirot vai pārlūkot un, pats par sevi saprotams, nebija atvērusi arī Džeralda izsniegto dokumentu mapi. Viņas vienīgais veikums bija zvans nekustamo īpašumu aģentam, lai pieteiktu mājas novērtējumu, un samelošanās Valai, ka esot meklējusi to sasodīto sudrabā iestrādāto suku komplektu.
Reičela ļāva skatienam apātiski klejot apkārt un prātoja, vai savādo greznumlietiņu un smago Viktorijas laika mēbeļu satura pārlūkošana varētu tikt uzskatīta par aizsākumu mājas iedzīves novērtējumam. Tikmēr viņas uzmanību no jauna piesaistīja femme fatale portrets pie pretējās sienas – smagi plakstiņi, kvēls lepnums sejas izteiksmē, atpakaļ atglausti, augstā sasukā sakārtoti ogļmelni mati.
To gan man derētu paturēt, nodomāja Reičela, jo tikpat labi tā varētu būt es pati, kad pamatīgi uzkrāsoju savas brūnās acis. Gleznots Parīzē tūkstoš deviņi simti sešdesmit sestajā gadā, paraksta vietā nesaprotams ķeburs.
Interesanti, cik varētu būt pulkstenis? Tomēr īpašas nozīmes tam nebija, jo šeit visi šķita dzīvojam pēc laucinieku laika. Džordžs Fenviks vakar bija ieradies deviņos no rīta, lai nolasītu viņai morāli par to, cik svarīgi būtu sameklēt patversmes suņiem jaunas mājas. Reičela tobrīd vēl bija tērpusies pidžamā, jo Meganai nācās viņu speciāli izraut no gultas, bet vetārstam tas nešķita pietiekams iemesls piekāpt mazliet vēlāk.
– Jūs nevarat pieļaut, ka viņi sēž patversmē, badīgi rij un bezdarbībā kļūst durni, – Fenviks klāstīja, kamēr notiesāja brokastis, ko Frīda Šeklija bija nolikusi viņam priekšā. – Jūs taču esat lietpratēja sabiedrisko attiecību jomā – vai tad jums būtu tik grūti saorganizēt jauku mazu kampaņu, lai dzīvnieki beidzot tiktu pie vietas? Tieši to būtu vēlējusies Dota, proti, jaunas mājas viņas vecajiem suņiem. Tas ir jūsu pienākums, ja esat viņas mantiniece.
– Es pievienošu šo punktu darāmo darbu sarakstam, – Reičela bija atbildējusi. Minētais saraksts jau bija ieguvis teju episkus apmērus. Tomēr viņa stundām ilgi kā pamirusi zvilnēja gultā un pameta māju tikai vienā gadījumā, proti, kad paklausīja Meganas mudinājumiem un Džema sabiedrībā devās slampāt pa laukiem mājas tuvumā. Šo pastaigu laikā tika izprātotas neskaitāmas žilbinošas dzēlības, ar ko pamielot Oliveru, ja viņš jebkad iedrošināsies uzrasties šeit.
Reičela vairākas reizes bija novedusi sevi līdz asarām. Džems neteica neko, bet pēc atgriešanās mājās ielika viņai galvu klēpī.
Lejā bija saklausāmas apslāpētas suņu rejas un ārdurvju aizciršanās, kas vēstīja par brīvprātīgo palīgu ierašanos. Īsajos mirkļos, kad mazliet atslāba žēlums par sevi, Reičela kaunējās, ka visu darāmo uzgrūž Meganai. Bet vēl nelādzīgāk ap sirdi kļuva, kad ieradās zābakos un košās vējjakās tērpušies brīvprātīgie; cilvēki līksmi tērzēja, bet suņi, noilgojušies pēc pastaigām, viņus raušus rāva projām uz Longhemptonas pilsētas parku. Tas izraisīja vēlēšanos paslēpties vēl tālāk un dziļāk. Visi izturējās mīļi un līdzjūtīgi, visi skuma, ka Reičela tik dziļi pārdzīvo krustmātes nāvi, ka nespēj piecelties no gultas.
Visļaunākais bija tas, ka nevarēja nevienam pasūroties par savu dziļo sirdssāpju patieso iemeslu. Viss bija pārlieku samezglojies. Piedevām tā bija vienīgi viņas vaina, nākotnes plānu vietā apaļa nulle, katastrofa neizbēgama.
Kurp man vajadzētu doties, Reičela prātoja, tukšu skatienu blenžot plaisu tīmeklī griestos. Ko man vajadzētu iesākt? Un kāda vispār jēga kaut ko darīt?
Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens.
– Reičela?
Lai izvilinātu Reičelu no gultas, Megana katru rītu uznesa augšā tēju.
– Reičela, vai tu esi pamodusies?
Džems piecēlās un nedzirdami aizsoļoja līdz durvīm, turklāt pielieca galvu tā, it kā mudinātu savu saimnieci pārstāt muļķoties un visbeidzot celties augšā.
– Hmm, jā. – Balss aizlūza, tāpēc nācās nokāsēties. – Gluži vienkārši… pārbaudu e-pasta ziņas.
Cerams, Megana atstās bez ievērības faktu, ka Dotas mājās nav un nekad nav bijis interneta pieslēguma.
– Lieliski! Uznesu tev tasi tējas. Lieta tā, ka man nepieciešama palīdzība, – Megana turpināja. – Viena no mūsu pastāvīgajām palīdzēm ir saslimusi, un es nevaru viena izvest visus suņus uzreiz. Vai tev nebūs iebildumu…
Reičela no jauna iezvēlās spilvenos. – Šorīt nejūtos īsti labi…
– Tiešām?
– Man ir… – Reičelas skatiens šaudījās pa istabu, – kaudze atbildamu e-pastu. Hmm, tuvojas finanšu gada beigas.
– Tas gan tiesa. – Klusums. – Bet svaigais gaiss tev palīdzēs izvēdināt galvu! Un es droši zinu, ka suņi būs sajūsmā. Arī Džemam nāks par labu papildu pastaiga, vai ne? Viņam nepieciešams novērst domas no… tu pati saproti.
Reičela pat caur durvīm spēja iztēloties Meganas nedziestošo austrālietes smaidu, pamanīja arī to, ka Džema ausīm liek noraustīties vārds “pastaiga”.
Man tā kā tā jādodas uz banku, viņa nodomāja. Un nepieciešams arī nopirkt vēl vīnu. Lai notiek, pierunāja.
– Labi. – Viņa nometa segu, jo izvēles nebija. – Man vajadzēs desmit minūtes.
Megana virtuvē pārbaudīja dežūru grafikus, kad lejā nokāpa Reičela, tērpusies visvienkāršākajās drānās, kādas vien bija atrodamas viņas nelielajā ceļasomā.
Uz