Zojas vārdu straume apsīka. Sacītais neatstāja pārlieku labvēlīgu iespaidu. No jauna pievērsusies sludinājumam, viņa vairs nespēja atrauties no teksta.
Mani pirmie saimnieki nopirka mani kā dāvanu Ziemassvētkos, bet drīz vien es viņiem apniku, un viņi izmeta mani laukā, lai pats rūpējos par sevi. Apmaiņā pret pastaigām, ēdienu un labāko dīvānu mājā manī ir daudz jo daudz mīlestības, ko jums dāvāt, tāpēc “turu īkšķi”, lai pie jums atrastos vieta mazam sunītim. Nu labi, samērā lielam sunim. Ar mīlestību – Bērtijs
– Esmu nolēmusi parūpēties par kucēnu kā nākas, – Zoja saklausīja sevi sakām. – Tāpēc esmu izpirkusi vai pusi zooveikala!
– Protams, – apstiprināja tumšmatainā sieviete, kura izskatījās varen darbīga. Viņas mape bija pilna ar citiem sludinājumiem, kas tūdaļ tiks piestiprināti pie dēļa. – Redziet, Meganai šajā gadalaikā bieži iznāk darīšana ar Ziemassvētkos sadāvinātiem kucēniem. Esmu pārliecināta, ka jūsējais nepievienosies mūsu saimei. Proti, mēs patlaban steigšus mēģinām sameklēt mājas tiem, kas nonākuši pie mums, – viņa piemetināja. – Tad atbrīvotos vieta un mēs varētu uzsākt arī suņu pansijas darbību. Vai ne, Megana?
– Tieši tā. – Gaišmatainā meitene nopūtās, tad apveltīja Zoju ar draudzīgu, tomēr visnotaļ stingru skatienu. – Lieta tā, ka kucēniem nepieciešamas ne tik daudz mantas kā pastāvīga uzmanība. Vai viņš ir vakcinēts? Vai jums ir suņaudzētavas tālruņa numurs, lai uzzinātu, cik vecs ir kucēns? Arī to, vai tas dabūjis visas vajadzīgās potes?
– Hmm… potes?
Megana šķita noraizējusies. – Tofijs taču patlaban nav atstāts viens pats, vai ne?
– Hmm… ir gan. – Zoja pamīšus uzlūkoja abas sievietes, pamanot gan nosodījumu Meganas sejā, gan Reičelas apbrīnojami moderno rokassomu. – Viņš ir iesprostots virtuvē, kur viss ierīkots tā, lai bērni nekam netiktu klāt, esmu vientuļā māte, man vajadzēja viņu atstāt vienu, lai sapirktu visu šito lērumu, bet ko jūs man ieteiksiet darīt? Sameklēt kucēnam pieskatītāju?
– Tieši tā, – apstiprināja Megana.
– Jūs taču jokojat, vai ne? – Zoja neslēpa cerību.
– Vai jūs savu mazuli pamestu vienu, lai dotos iepirkties? Vai jūs zināt, cik asi ir viņa zobiņi? Kucēni spēj izgrauzties cauri durvīm, sabojāt vadus…
Pamazām kļuva skaidrs, kādu nastu Deivids uzgrūdis viņas pleciem, un Zoja manīja, ka panika jau skalojas pāri galvai kā ūdens pārplūdušā vannā. – Ak kungs…
– Paklau, šis kucēns dabūs redeļu kasti, – Reičela aizrādīja. – Ir nopirkta arī rokasgrāmata. Un graužamās mantiņas. Nepārspīlē, Megana. Esi iecietīgāka. Nav taču tā, ka kucēns atstāts, spēlējoties ar sērkociņiem.
– Sakiet, vai jūs nodarbojaties ar apmācību? – Zoja vārgi izdvesa. – Ar saimnieku apmācību?
Meganas bargā seja atmaiga. – Jā, patiesībā nodarbojamies gan. Atbrauciet sestdien, un mēs jums sniegsim pamatzināšanas. Iedošu jums vetārsta tālruņa numuru, lai jūs varētu piereģistret Tofiju. – Viņa taustījās pa somu pēc rakstāmā. – Reičela, iedod reklāmas lapiņu. Džordžs Fenviks, viņa klīnika atrodas līdzās ugunsdzesēju depo. Tofijam nepieciešamas obligātās potes un mikročips.
– Ja jūs vēlētos mums brīvprātīgi palīdzēt, izvedot pastaigā suņus vai arī ziedojot zināmu naudas summu, tas būtu patiešām lieliski! – Reičela bez pūlēm pārslēdzās uz mārketinga valodu. – Mēs pastāvīgi meklējam palīgus. Un ziedotājus. Ja jums nepieciešams uz dažām dienām kaut kur izmitināt suni, pie mums atradīsiet augstākās klases mītnes un kopšanu.
Zoja iebāza lapiņu sapirkto mantu kaudzē. Radās sajūta, ka tā tiks pielipināta pie ledusskapja telefona aparāta tiešā tuvumā.
– Domāju, ka sanāca labi. – Megana vadīja suņus uz izjāžu ceļu, kas atradās aiz industriālā rajona. – Lielveikali, tirdzniecības centrs, abas zoopreču tirgotavas. Vēl viena pietura, un viss būs paveikts. Tu katrā ziņā jau esi sapratusi, ka šīs ir Longhemptonas svarīgākās vietas.
– Jauki, ja vien mēs tādējādi tiekam klāt ikvienam potenciālajam suņa saimniekam, – Reičela atbildēja. Suņi, ko veda viņa, nebūt neuzvedās tik priekšzīmīgi, kaut arī Džems darīja visu iespējamo, lai savaldītu abus mazākos sugas brāļus. – Ko teica Džordžs? Ka nepieciešams līdz mēneša beigām dabūt projām desmit patversmes suņu un to vietā iegūt desmit “maksas klientu”, lai viņš varētu samaksāt savus rēķinus?
Džordža padoms bija skarbs, toties par brīvu, un tas tika sniegts Dotas virtuvē pie tējas krūzes. Kā izrādījās, Reičela nebūt nebija vienīgā, ko vajā naudas grūtības; Dotas nauda bija izsīkusi, patversmes līdzekļi tāpat. Arī tādā gadījumā, ja Reičela vēlētos īpašumu pārdot, juridisko jautājumu kārtošana rit gausi, bet suņi ik dienu jāēdina, savukārt tiem, kas nodrošina patversmes darbību, tostarp Džordžam, vajagot samaksāt.
Vīrietis bija raudzījies pāri galdam ar tādu kā izaicinājumu zilajās acīs, it kā pa daļai gaidītu, ka viņa nekavējoties izrakstīs čeku un tādējādi atrisinās šo problēmu. Reičela nebija viņam atzinusies, ka nonākusi bezizejā – bez darba un agrākās dzīves te vairs nebija runas par “Dotas mūža veikuma godināšanu”. Tagad viņas darbs bija patversme. Līdz brīdim, kad izdosies izprātot kaut ko citu.
– Tā jau tas ir, un Džordžs runā, ko domā. – Megana pāršķirstīja caurspīdīgās plastikāta kabatiņās ievietotos reklāmas plakātiņus. – Oho, labāko esam atstājušas uz beigām – Česteru. Paveries vien uz šo skumjo ģīmi! Poliklīnikā ļautiņi šņaukāsies vien. Starp citu, man patīk šie sludinājumu teksti. Tu nudien proti veikli rīkoties ar vārdiem.
Reičela nebija Meganai stāstījusi, ka pēdējos sešus mēnešus organizējusi miljonu mārciņu vērtu publicitātes kampaņu, kas reklamēja jaunu mūzikas lejupielādes tīmekļa lapu;
tagad šķita, ka tas noticis citā dzīvē. Viņa atļāvās blāvi pasmaidīt.
– Pateicos. Godīgi sakot, arī es drusku apraudājos. Droši vien tas liecina, ka reklāma būs iedarbīga.
Plakāti, izgatavoti iepriekšējā naktī uz virtuves galda, nebija uzkrītoši, toties uzrunājoši gan. Ar roku darināti virsraksti “Meklē jaunu saimnieku”, ar Polaroid aparātu uzņemtas suņu fotogrāfijas un viņu lūgumi, daļēji pārrakstīti no Dotas sacerētajām informācijas plāksnītēm. Reičela bija likusi lietā visus sev zināmos profesionālos trikus, lai pēc iespējas sekmīgāk ietrīsinātu Longhemptonas iedzīvotāju sirds stīgas.
– Un tagad tu izveidosi mūsu mājaslapu? – Megana sajūsmināta turpināja.
– Nespēju pat noticēt, ka patversmei tādas vēl nav, – Reičela atbildēja. – Atradīšu kādu, kas to izdarīs ļoti lēti. Informācija tīmeklī sekmīgāk ļaus meklēt mūsu dzīvniekiem jaunas mājas.
– Paklau, tu nudien esi apbrīnojama, ja vēl atceramies, ka nupat tev nācies pārdzīvot sāpīgu attiecību krahu, – Megana ņēmās slavēt, bet Reičela apmulsusi neļāva viņai turpināt.
– Pagaidām vēl neko vērā liekamu neesmu paveikusi. Kurp mēs dosimies tagad? – Viņa palaida Džemu vaļā no pavadas un atalgoja par priekšzīmīgo uzvedību, pasviežot viņam bumbiņu.
– Uz poliklīniku, – atbildēja Megana. – Esmu