– Nē! – vienā balsī ieaurojās Spensers un Leo.
– Vai tā ir… laika mašīna Daleks no seriāla “Doktors Kas”? – Zoja paslepšus pameta skatienu uz Deivida pusi. Nudien, tas tā varētu būt, jo viņa bija papētījusi iespēju nomāt šo mantu Leo sestās dzimšanas dienas ballītei, bet atklājusi, ka NASA tādu uzbūvētu par mazliet zemāku cenu. Deividam tipisks gājiens – ņemt un apsteigt viņas naivi šabloniskās ieceres.
Tomēr bijušais vīrs noraidoši papurināja galvu. – Nedomāju, ka viņu vecumā būtu noderīgi gādāt visas šīs mantas. Starp citu, mums jāaprunājas par šo “doktora Kas” ballīti.
Aaaaaizveries, tu, nelieti ar neizteiksmīgi tukšo ģīmi. – Par vēlu, – viņa izmeta. – Esmu jau pasūtījusi torti.
– Nē, mammu! – Leo dīdījās no prieka, apaļā sejiņa staroja vien. Viņš izskatījās pēc Deivida miniatūrā, no mātes mantojis tikai brūnās acis. Zojas sirds stīgas notrinkšķēja atkal. – Mini vēlreiz, mini vēlreiz!
– Kaut kas labāks par Daleku, – Spensers nicīgi pavēstīja. Cerams, ka tas nebūs velosipēds. Lūdzu, tikai ne tas. Arī mini Ferrari vai kas tamlīdzīgs ne.
– Tad tā ir… – Viņa pielika pirkstu zodam un uzlūkoja Leo, piemiegusi vienu aci. – Ātrumlaiva?
– Nē! – Mazais vairs nespēja novaldīties ilgāk. – Es dabūju kucēnu!
Zojai mute palika vaļā, un šajā izteiksmē vairs nebija tēlojuma. – Bet ne īstu un dzīvu kucēnu?
– Īstu gan! – iejaucās Spensers, gandrīz pagrūžot Leo nost no ceļa. Pēdējo mēnešu laikā viņš bija jūtami pāraudzis jaunāko brāli un sāka izskatīties pēc kārtīga puikas. – Izlaidīsim kucēnu laukā! Viņš ir bagāžniekā. Viņu sauc par Tofiju, un viņš izskatās tāds pats kā tas no televīzijas. Viņš gulēs manā istabā pa nedēļas vidu, bet pie Leo nedēļas nogalēs.
– Manā istabā! – iebrēcās Leo. – Viņš gulēs manā gultā, Spenser! Viņš ir mans suns!
– Nekā, es esmu vecākais…
– Tofijs pieder jums abiem, – bilda Deivids rāmi mierinošā un uzticību raisošā tonī, bet Zojai radās neganta vēlēšanās nožņaugt bijušo lauleni. – Mierīgāk, Leo, Tofijs droši vien ir sabijies pēc brauciena.
Kamēr puikas ņēmās ierasti ķildoties, šoreiz par to, kurš izcels kucēnu no bagāžnieka, Zoja izslējās un raidīja niknu skatienu pār auto virsbūvi. – Deivid, es nespēju noticēt, ka tu esi rīkojies tik bezatbildīgi! – viņa nošņāca. – Ziemassvētkos mēs pārrunājām šo lietu. Tu zini, ko es toreiz teicu. Viņiem nevar piederēt suns! Tas nav iespējams!
Vīrieti pacēla abas plaukstas. – Zoja, nekas nav neiespējams. Runa ir tikai par neērtību. Mums visiem jāsamierinās ar kompromisiem, un es patiešām uzskatu, ka puikām tas nāks par labu. Tā sakot, radinās viņus pie regulāriem ikdienas dzīves darbiņiem.
Niknumā Zojai gandrīz aizcirtās elpa. Ikdienas dzīve? Kad šķiroties Deivids bija izpostījis teju līdz pēdējai kripatai visu, ko mazie uzskatīja par ikdienu? Aplamību bija tik daudz, ka viņa lāgā nesaprata, ar ko sākt. Tikai ķeza tā, ka viņas rīcībā bija tieši pusminūte laika, iekams Deivids novels visu atbildību uz šķirtās sievas pleciem un, riepām kaucot, aiznesīsies projām no savu dēlu dzīves uz vēl vienu nedēļu.
– Varbūt tev derētu ienākt, lai iedzertu tasi tējas, un mēs varētu visu pārrunāt, – viņa izmocīja, tomēr Deivida skatiens acumirklī kļuva izvairīgs.
– Tas būtu jauki, bet man jābrauc. Dženiferai ir savi plāni šim vakaram. Viņa bijusi projām visu nedēļu, un mums nepieciešams… pati saproti, atgūt nokavēto. – Šāda eifēmisma dēļ Zoja juta, ka apēstais šokolādes biskvīts kāpj kaklā uz augšu.
– Ak tā? Viņa bija aizbraukusi? – Labi gan, vismaz tas sievišķis nemaisījās pa kājām un nemaitāja viņas dēlu brīvdienu.
– Jā. – Deivids ielūkojās Zojai acīs ar augstprātīgi pašapmierinātu skatienu. – Tomēr es uzskatu, ka būtu jauki, ja viņa nākamreiz kopā ar mums apmeklētu Altontaueras atrakciju parku. Varbūt paņemsim līdzi arī abus viņas bērnus, kaut arī tie ir mazliet vecāki. Tad mums sanāktu īsta ģimenes ekskursija.
Zojai izkalta mute. – Tas mums vēl jāpārrunā. Kā mēs izskaidrosim puikām jūsu jaunās attiecības? Konsultants taču ieteica nogaidīt, kamēr viņi būs samierinājušies ar vecāku šķiršanās faktu. Vai tu uzskati, ka šis ir īstais brīdis? Vai tu pats vispār esi iepazinies ar Dženiferas atvasēm?
– Zoja, pagājis jau gads, – Deivids pārtrauca viņu ar rokas mājienu. – Mums visiem jāvirzās tālāk. Un man nepatīk mājieni, ka Dženifera kļūmīgi izmantojusi manu vājumu. Mēs savās attiecībās esam noskaņoti ļoti nopietni.
Dziļi ievilkusi elpu, Zoja mēģināja apvaldīt augošo paniku. Nebija īstais brīdis sarunai. Puikas spiedza, no bagāžnieka atskanēja smilksti, un viņa nespēja pat domāt par Altontaueru tik drīz pēc Legozemes. Mājā jau tā sprēgāja papilnam histērisku emociju.
– Deivid, – viņa ierunājās tik stingri, cik vien spēja. – Tas mums jāpārrunā pamatīgi, šādas lietas nevar izlemt divās minūtēs.
Tikai nelaime tā, ka Zoja necieta un nepanesa nekādas sadursmes un vārdu pārmaiņas, viņas sirds bija mīkstāka par izkusušu saldējumu. Deivids to zināja, vienmēr bija zinājis, un tieši tāpēc atļāvās tā rīkoties.
– Spenser! Nost no ielas! – viņa uzsauca. – Leo! Uzmanīgi! Lūdzami, stāviet uz ietves. Turklāt ar abām kājām.
Puisēni vientiesīgi paglūnēja pretī gar auto sānu. Skaidrs, ka nekas labs nebija gaidāms. Kā gan es spēšu tikt galā ar darbu un rūpēties gan par kucēnu, gan diviem bērniem, Zojas galvā izmisīgi vaimanāja iekšējā balss.
Viņa paraudzījās uz Deividu. – Es nevaru uzņemties atbildību par kucēnu. Kāpēc tu vienmmēr piespied mani būt tai, kas saka “nē”? – Balss skanēja aizžņaugti.
– Tādā gadījumā nesaki “nē”, – Deivids atteica, it kā tā būtu pati parastākā lieta pasaulē. – Palieciet sveiki, puiši! Vai nāksiet samīļot tēti?
– Mammu! Paskaties! – Leo ielika kaut ko viņas rokās, un Zoja instinktīvi satvēra gaišbrūnu kucēnu, kas bez mitas grozījās un locījās. Dzīvnieciņa ķermenītis bija silts un smags gluži kā zīdainim, kažociņš gluds kā ronim, bet lielās, brūnās acis vērās pretī absolūtā uzticībā. Kucēns iesmilkstējās un mēģināja nolaizīt viņai roku.
Ak nē, viņa nodomāja un darīja visu iespējamo, lai nocietinātu sirdi. Nekā nebija, mazais, tā tu man netiksi klāt.
– Viņa vārds ir Tofijs, – skaidroja Leo. – Superīgs sunītis, vai ne?
Spensers pa to laiku atvadījās no Deivida, apskāvieni un matu sabužināšana, bet Zojas vērīgā auss uztvēra vēl citus solījumus, ko viņa nebūt nepriecājās dzirdēt. Tas bija ļaunāk par saldumu pārdozēšanu, jo nākotnē solīja bērnam vēl lielāku vilšanos.
Viņa pievērsās Leo, kurš, tērpies pārāk lielajā jakā, gaidošu skatienu vērās uz māti. – Jā, kucēns ir burvīgs, bet, Leo, vai tad tu neatceries, ko mēs spriedām par suņa turēšanu, proti, tas nebūtu godīgi, ja…
– Nāc un pasaki atā