– Ak, Dieva dēļ! – Zoja skarbi izsaucās un iegāja virtuvē pēc Balshens paciņas, ko bija noslēpusi no Spensera; šokolādes cepumu smaržu puika saoda pat no ielas pretējās puses. Cepumi bija viņas slepenais prieciņš retajiem sevis palutināšanas mirkļiem. Patiesībā šis bija pirmais brīdis, kad viņa atļāvās panašķoties pirms pusnakts.
Varu piezvanīt mammai, Zoja nodomāja, uzlikdama vārīties no katlakmens svaigi atbrīvoto tējkannu. Vai arī Kelai. Tomēr tūdaļ bija skaidrs, ka viņa nevēlas runāt nedz ar vienu, nedz otru. Mamma un labākā draudzene bija apvienojušas spēkus, lai iedabūtu Zoju “atpakaļ seglos”. Šī frāze, Zojasprāt, nevainojami iemiesoja abu sieviešu priekšstatus par jaunu attiecību uzsākšanu pēc šķiršanās, un ikviena saruna šķita atkal un atkal novedam pie jautājuma, kad Zoja beidzot sāks apmeklēt deju kursus vai pierakstīsies tādā vai citādā interešu grupā, lai otro reizi mūžā sameklētu sev pāri.
Zoja abām apgalvoja, ka Spensers, Leo un “doktors Kas” esot vienīgie vīrieši, kam viņa patlaban spējot atlicināt laiku, bet, atklāti sakot, viņai pietika iztēloties iziešanu sabiedrībā, lai tūdaļ rastos vēlēšanās paslēpties alā. Deivids bija satriecis drupās pat to mazumiņu pašpārliecības, kas viņai piemita, bet sveša vīrieša iepazīstināšana ar dēliem izvērstos bīstamāka par mīnu lauka šķērsošanu – protams, ja viņai izdotos atrast sev vīrieti…
Tējkannā uzvārījās ūdens, liekot Zojai satrūkties. “Laiks sev” bija domāts, lai uzpostos jauna kavaliera meklējumiem, bet šobrīd pievilcīgāka šķita doma par mājas uzpošanu. Pašlaik viņas iekšējais “es” alka pēc paklājiem bez izmētātām Lego detaļām un vannas bez pelēcīgas apmales.
Beigu beigās Zoja aizpildīja atlikušās pēcpusdienas stundas, aizmigdama atpūtas krēslā televīzijas šova “Ielūdzu tevi vakariņās” laikā, bet pirms tam apātiski vērodama cilvēkus, kas darīja neiedomājamas lietas sabiedriskās dzīves dēļ; dzīves, kuras Zojai nebija vispār.
Tomēr tāda kā sestā maņa viņu pamodināja bez desmit minūtēm septiņos, un viņa pielēca kājās no ērtā krēsla, kad ielas galā atskanēja spēcīga motora dūkoņa.
– Domāju, ka viņi ir klāt, – Zoja skaļi noteica. Jocīgi, ja tuvumā nav neviena, ar ko pārmīt vārdu. Pagaidām viņa vēl nespēja pierast pie šīs sajūtas.
Uzmetusi pēdējo ilgpilno skatienu sakārtotajai istabai, Zoja ņēmās rosīties pa virtuvi, norāva priekšautu un ieskatījās ledusskapī. Bērnus nekavējoties vajadzēs paēdināt, jo Deivids veda viņus uz makdonaldu, bet atlikušo vietu dēlēnu vēderā aizpildīja ar iespējami lielāku daudzumu dažādu saldumu.
Doma par Deividu uzdzina nervozitāti. Ne jau tāpēc, ka viņš tai joprojām būtu mīļš. Dieva dēļ, nē. Attiecību burvība bija izplēnējusi jau ilgi pirms nejaukajām scēnām advokāta kabinetā. Un tomēr, kopš sasodītā Dženifera ar savu aizokeāna akcentu un nolādētajiem labdarības maratoniem ieņēma paliekošu vietu Deivida dzīvē, bijušais vīrs bija sācis uzlūkot Zoju ar agrāk nemanītu žēlumu acīs, kad viņa, nomocīta līdz pēdējam, iznāca uz mājas lieveņa, un tas lika sajusties daudz nožēlojamāk nekā atklātu apvainojumu dēļ. Vienu reizi sastapusi Dženiferu kādās firmas rīkotajās viesībās, Zoja tūdaļ noprata, ka šī sieviete pieder pie tām, kas ceļas sešos no rīta, lai rūpīgi uzkrāsotos un dotos uz sporta zāli. Viens no ģimenes draugiem bija izpļāpājies, ka Dženifera esot vēlējusies panākt, lai viņas vīrs pēc šķiršanās patur bērnus. Tā tikai vēl trūka!
Ielas galā nepacietīgi nobrēcās auto taure, un Zoja tūdaļ zināja, ka braucējs ir Deivids.
Trīskārt nolādēts, atkal par vēlu, viņa nosūkstījās. Kaut nu būtu uzlikusi sejas masku, kamēr dirnēju pie televizora, tad man būtu gan mitrināta sejas āda, gan higiēniski tīra virtuve. Viņa steigšus izlaida pirkstus cauri matiem, atmeta veltīgos pūliņus tos savaldīt un sasprauda ērkuli ar sprādzi, tad uzlika priekšautu ar uzrakstu “Mājas dieviete”, ko bija saņēmusi kā ironisku Ziemassvētku dāvanu no savas mammas. Priekšauts veiksmīgi noslēpa kafijas traipu uz viņas teniskrekla.
Zoja piesteidzās pie ārdurvīm tieši īstajā brīdī, lai ieraudzītu, ka ārpusē apstājas Deivida milzīgais Chelsea “traktors”. Spensers, kurš izskatījās vecāks par saviem septiņiem gadiem, izlēca laukā uzreiz, kamēr Deivids turpināja runāt pa telefonu. Tikai nepilnu pusotru gadu jaunākais Leo, mazliet pacīnījies ar drošības jostas sprādzi, izkāpa mirkli vēlāk un kopā ar vecāko brāli traucās pie auto bagāžnieka, abi teju vai sprakstēdami no sajūsmas.
Zojas sirds pārplūda mīlestībā, ieraugot Leo pārāk lielo slēpošanas jaku, kuras piedurknes sniedzās līdz pirkstgaliem. Tiklīdz viņa atvēra durvis, zēni lika mierā somas, ko grasījās izcelt no bagāžnieka, un metās mātes apskāvienos, pacilātībā gandrīz vai nogāžot viņu no kājām.
Līdz šim mirklim Zoja apzinājās, ka izjūt savu dēlu prombūtni, bet pat neapjauta, cik lielā mērā bija ilgojusies pēc viņiem. Pietika puikas ieraudzīt, lai dzīvei ar joni atgrieztos viss krāsu un skaņu spektrs. Acumirklī atgriezās arī viengabalainības sajūta un viss no jauna ievirzījās normālās sliedēs. Dēli bijuši projām tikai vienu dienu, jo Deividam svētdien “vajadzēja kaut kur doties”, turklāt šī iemesla pēc viņam bija izdevies panākt, ka drīkstēs bērnus paņemt arī nākamajā sestdienā.
– Sveiki! Sveiki! – viņa sauca, kamēr mazie aizgūtnēm čaloja par kartingiem, Londonas burgeru ēstuvēm un – te viņas sirds vai pārplūda mīlestībā – to, cik ļoti viņiem pietrūcis mammas.
– Nepārspīlējiet, puiši, tas izklausās tā, it kā mēs nebūtu izpriecājušies kā nākas!
Dziļi ievilkusi elpu, Zoja pacēla acis un ieraudzīja, ka bijušais vīrs patlaban triumfējoši izceļ no bagāžnieka zēnu somas.
Deividu nudien varētu uzskatīt par glītu vīrieti, ja viņš nebūtu tāds stulbenis. Šķiršanās viņam bija nākusi par labu. Vai nu viņi jau pabijuši brīvdienās, vai arī Dženiferai pieder solārijs – bijušā vīra sejā staroja veselīgs iedegums, gaiši brūnie mati apgriezti īsāki nekā agrāk, arī sirmās stīdziņas tajos brīnumainā kārtā pagaisušas. Pagaisis arī noplukušais džemperis un džinsi – nedēļas nogalēs ierastais apģērbs viņu laulības laikā. Tā vietā virs teniskrekla uzvilkts smalks baložpelēks kašmira svīteris, bet kājās – jā, nudien – chinos bikses un brezentauduma kurpes ar biezu zoli. Februārī.
Deivids kļuvis par apetītlīgu papuci, tiklīdz bija atkratījies no atbildības par bērnu audzināšanu. Cik ironiski, nodomāja Zoja.
– Sveiks! – Viņas balss skanēja saspringti. Zoja bija vienojusies ar sevi, ka klusībā par Deividu atļausies domāt tik nejauki, cik vien sirds kāro, ja vien to nenojautīs Spensers un Leo.
– Sveika! – Vīrietis nevērīgi atbalstījās pret auto. – Noņēmies ar uzkopšanu?
– Jā. – Jā, tu nekrietneli, lai gan brīnos, kā tu to noprati. Pats gadiem ilgi pat nevīžoji pagriezt trauku mazgājamās mašīnas ieslēgšanas kloķi.