– Mani vecāki iekrita vulkānā, – es paziņoju. – Mana māte ieslīdēja dziļāk, nonāca zemeslodei otrā pusē Kongo un pašlaik mīt pie pigmeju veģetāriešu cilts, bet tēvam pietika prāta uzsprāgt, iekrītot lavā.
Dumjie radījumi, acis izvalbījuši, blenza manī. Tālab izmantoju šo brīdi, lai paņemtu savu audekla somu un dotos kajītes meklējumos.
Necik ilgi, un to atradu. Maza, bet pavisam ērta istabiņa. Lai gan jāteic godīgi – pirmās klases kajīte nebija ne tuvu tik grezna, kā biju gaidījusi. Nometu somu uz grīdas un atlaidos šaurajā gultā.
– Tā, Aivij, – es sevi skaļi uzrunāju. – Ko gan tu grasies iesākt?
Es varēju atteikties no šī uzdevuma. Hercogienes atstātajā aploksnē glabājās viņas Londonas advokāta mistera Horeišio Benksa vizītkarte. Varēju aizgādāt viņam kaklarotu. Mazgāt rokas nevainībā pēc šīs slepkavnieciskās ķēpas un aiziet. Par gļēvu mani nevarētu saukt. Bez šaubām, bija arī citi varianti. Es varēju aizlingot Pulksteņbriljantu pāri bortam un izlikties, ka man tāda nekad nav bijis. Bet tad es atcerējos hercogieni… un piecsimt mārciņas. Es taču biju uzņēmusies šo misiju, vai ne? Devusi zvērestu un tādā garā. Iespējams, tas bija pēdējais hercogienei dotais solījums viņas dzīvē. Tam taču ir kāda nozīme, vai ne? Man. Un viņai.
Beigu beigās lēmumu pieņemt bija viegli. Es pildīšu solījumu. Lai tur lūst vai plīst, es pieredzēšu to, ka Pulksteņbriljants karājās kaklā Matildei Baterfīldai.
Pamodos pēc dažām stundām un jutos pārsteidzoši atspirgusi. Hercogienes šaušalīgā nāve joprojām man aizdeva raizes, bet es nospriedu nepieļaut, lai tā nomāc man garu.
Pirms aizmigšanas biju veikusi nepieciešamos pasākumus, lai pasargātu Pulksteņbriljantu. Biju aizvilkusi kajītes durvīm priekšā mazo rakstāmpulti, lai aizšķērsotu ceļu tiem, kas gribētu ielauzties. Dārgakmeni biju paglabājusi zem spilvena. No melnās samta kārbiņas un vecās atslēgas biju atbrīvojusies (protams, vispirms izņēmu hercogienes vēstuli lēdijai Elizabetei) – šos nevajadzīgos priekšmetus bija apgrūtinoši nēsāt līdzi, un tie burtiski sauca: “Lūdzu, nolaupi mani!” Un tas man nepavisam nenāca par labu.
Kolīdz pamodos, uzreiz raudzīju sataustīt dārgakmeni zem spilvena. Kad tam pieskāros, manu miegaino prātu pāršalca atvieglojuma vilnis. Es ātri vien nolēmu dienas laikā glabāt dārgakmeni kabatā, kuru aizšūšu, lai nepieļautu zādzību.
Grasīdamās ielikt briljantu kabatā, pirms to aizdiegt, es pacēlu dārgakmeni pret gaismu. Pa iluminatoru redzēju pie zilā ņirbošā apvāršņa mirguļojam sauli, kas lēja kajītē miglainu bronzas krāsas gaismu. Dārgakmens sirdī virs kuģa vīdēja miniatūra saule, un pats akmens zvīļoja kā zaigojošs olas dzeltenums. Tas bija skaisti. Un es zinu tikai to, ka pazudu dārgakmenī. Pazudu tā brīnumā.
Un tad tas notika. Gluži kā hercogienes viesnīcas numura guļamistabā, manī uzplauka ilgas. Traka vēlme. Izmisīga vajadzība. Sakopota vienā īsā vēlmē: uzlikt rotu. Uzkārt to kaklā. Redzēt sevi ar Pulksteņbriljantu guļam uz krūtīm. Jā, jā, es apsolījos hercogienei to nedarīt. Bet kas ļauns var notikt? Es varētu uzlikt kaklarotu uz mirkli, tikai uz sekundi. Nu, uz minūti vai divām. Un tad noņemt. Neviens taču neuzzinās.
Saņēmusi kaklarotu saujā kā mazu sudrabainu ūdens lāmiņu, es piegāju pie spoguļa. Jaunajā kleitā es izskatījos krāšņi. Tumšie mati bija sapīti bizē un izskatījās pievilcīgi. Es apliku ķēdīti ap kaklu un pavilku ķēdītes aizdari sev priekšā. Ieskatījos spogulī. Pulksteņbriljants atradās man pie krūtīm, un smagais akmens šūpojās kā svērtenis. Man trīcēja rokas. Izkalta mute. Prātu pārņēma viegluma sajūta.
Jauniegūtas apņēmības spārnota, es drošiem pirkstiem aizdarīju ķēdīti. Rotaslieta noslīga man uz krūtīm.
Tās izstarotais siltums spiedās cauri kleitas audumam.
Pulksteņbriljants iespīdējās sudrabaini baltā krāsā. Dārgakmens sāka pulsēt. Jutu to iedrebamies man uz krūtīm. Iesākumā pulss bija nevienmērīgs. Neritmisks. Bet drīz ritms kļuva stabils. Droši apgalvot nevaru, taču tas šķita pielāgojamies manas sirds pukstiem.
Gaisma akmenī vērtās blāvāka, vārāka.
Bum. Bum. Bum.
Kajītē kļuva ārkārtīgi karsts. Smacīgs. Es ievilku elpu. Tas izrādījās grūtāk nekā parasti. Galva spēcīgi sagriezās. Bet varbūt griezās kajīte? Dārgakmens pulsēja, tā apaļais apveids pildījās ar melnas dūmakas mutuļiem. Tumšā migla virmoja kā negaisa mākoņi un pēc brīža izklīda.
Tās vietā es redzēju kādu sakustamies.
Zīdaini. Tas raudzījās augšup un smējās.
Pēc mirkļa mazulis jau izskatījās vecāks. Tā izrādījās meitenīte. Tumšiem mateļiem, kas sapīti divās biželēs. Satriecoši zilas acis. Bet pati meitene bāla. Vienkārša. Viņa raudāja. Sēdēdama pie loga. Prātodama, kādēļ atstāta tajā briesmīgajā vietā. Drīz viņa atkal bija vecāka. Vienpadsmit vai divpadsmit gadu veca. Kalpones drānās.
Pasniedza tēju. Smalkā namā.
Tad uzziedēja zaigojoša balta migliņa un aizpildīja visu ainu dārgakmenī. Meitenīte pazuda skatienam.
Meitenīte – tā biju es.
No briljanta kā prožektors izšāvās gaismas stars.
Tas šķita tiecamies manī.
Aprijam mani.
Un pasaule izzuda. Viss ietinās tumsā.
Tuk, tuk, tuk!
Durvis.
Pie durvīm klauvēja. Es atvēru acis un samirkšķināju plakstiņus. Sāpēja galva. Es gulēju kajītē uz grīdas, un šauro istabu pildīja pēcpusdienas saule. Samiedzu plakstiņus, aizsedzu ar plaukstu acis un gausi slējos kājās.
Tuk, tuk, tuk!
– Vienu mirkli! – es uzsaucu.
Sajūta bija tāda, it kā manas smadzenes būtu izmantotas futbolbumbas vietā un pēc tam iegrūstas atpakaļ galvaskausā. Es biju pārāk satracinājusi sevi. Meitenēm romānos tā bieži gadās.
Tuk, tuk, tuk!
Aši sakārtoju kleitu un dziļi ieelpoju. Jau satvēru durvju rokturi, kad atģidos – kaklarota! Tā joprojām bija man ap kaklu. Atsprādzēju ķēdīti un ieslidināju rotaslietu kleitas kabatā.
Un atvēru durvis.
– Mani sauc Džeraldīne Olveiza, – bilda visai klīrīga izskata sieviete brūnā kleitā un tādas pašas krāsas cimdos. – Es esmu apmetusies kaimiņu kajītē. Dzirdēju šajā pusē atskanam blīkšķi un norūpējusies gribēju pārliecināties, vai viss ir kārtībā.
Viņai bija neievērojami tumši mati, saņemti uz pakauša. Apaļas brillītes. Lieliski zobi. Un man viņa acumirklī iepatikās.
– Jā, viss ir labākajā kārtībā, – es atbildēju. – Man nokrita… soma. Jā, soma. Acīmredzot tieši šo troksni jūs dzirdējāt.
Džeraldīne Olveiza pastiepās uz pirkstgaliem (viņa bija maza auguma, taču ne pārlieku sīka) un paskatījās man pāri plecam. – Vai tu ceļo kopā ar ģimeni?
– Dies pasarg, ne! – es attraucu. – Mani vecāki patlaban atrodas Mongolijā ekspedīcijā. Medī skudrulāčus. Es atgriežos Anglijā