Tikai ne Aivija Pokita!. Keilebs Krisps

smaidu izplūdušajai nejēgai. – Mana māte nāk no augstmaņu dzimtas. Cēlas dzimtas ar traģisku likteni. Apburtas pilis, ļaunas pusmāsas, saindēti āboli un tādā garā.

      – Gana šo ākstību, mis Pokita, – norūca misters Benkss. – Vai kaklarota ir drošā vietā?

      – Domāju, ka jā.

      Viņa balss mazliet atmaiga. – Būtu vērts pārbaudīt.

      – To es darīšu.

      Interesanti, ka viņš pat nepavaicāja, kur briljants ir noslēpts.

      Misis Vensa izgāja vestibilā un ņēmās strostēt nakts konsteblu. Misters Benkss devās līdzi un visiem spēkiem centās sievieti nomierināt. Es nolēmu doties pie miera, taču vispirms, gribēdama pārliecināties, ka Pulksteņbriljants ir savā vietā, iegriezos mūzikas istabā. Bija.

      – Kurš gan būtu iedomājies, ka tāds dumjš akmentiņš varētu sacelt tādu brēku, – es neviļus skaļi pabrīnījos.

      Slēptais panelis ieslīdēja vietā, un neaptverami vērtīgo dārgakmeni aprija tumsa.

      Viņi pārmeklēja namu. Policisti un misters Benkss. Ieskatījās visur. Nebijām pārlieku izbrīnīti, ieraugot mājas sētas pusē izsistu logu. Skaidrs, ka tieši pa to zagļi bija iekļuvuši mājā.

      Nākamās dienas vidū atnesa vēstuli no lēdijas Amēlijas Baterfīldas. Es to ar interesi izlasīju, kamēr misters Benkss nolūkojās manī.

      – Un tātad? – viņš beidzot ievaicājās.

      – Tieši tā, kā gaidīju, – es atteicu, salocīdama vēstuli. – Lēdija Amēlija izsaka prieku par manis rakstīto. Mani ielūdza atgādāt kaklarotu Baterfīldpārkā, un ceļā jādodas ar vilcienu jau šopēcpusdien. Viņa atzīst, ka neatminas mani no Midvinterholas apciemojuma, un es to saistu ar vieglu aprobežotību, bet raksta, ka uzņemšot mani viesmīlīgi. Tādējādi, mister Benks, jūs redzat, ka mūsu sadarbībai drīz pienāks gals.

      Īgnais advokāts par to it nemaz nepriecājās.

      – Domāju, ka jums nevajadzētu pārsteigties ar braucienu uz Baterfīldpārku. Pagaidīsim, vai policijai neizdosies atrast šos zagļus. Tad varēsim vienoties, ko darīsim tālāk.

      – Ko mēs gaidīsim? – es uzstājīgi gribēju zināt.

      – Mis Pokita, es par jums raizējos. – Vīrietis paraudzījās manī, un skatienā pavīdēja kaut kas līdzīgs maigumam. – Reiz sensenos laikos man bija māsa. Viņa bija gluži nevaldāmas dabas. Jādomā, līdzīga jums. Biju viņai gaužām pieķēries… Ziniet, jūs man viņu atgādināt. – Viņš nokremšļojās. – Mums jāgādā par jūsu drošību, mis Pokita. Nekas cits man nav sakāms.

      Tas mani pārsteidza nesagatavotu. Nu, mazliet. Kaut arī visumā cilvēki mani ātri iemīļoja, man nebija bieži gadījies piedzīvot to, ka par mani kāds raizētos. Vairāk pierasts, ka vecāki raizētos par saviem bērniem.

      Vismaz tā man stāstīts.

      Es jautri pasmaidīju.

      – Man jāpilda uzticētais, mister Benks, un es esmu iecerējusi to paveikt. Braukšu uz Safolku ar vilcienu, kas atiet pulksten četros.

      – Tādā gadījumā es došos jums līdzi, – viņš aši izlēma. – Viena pati jūs nevarat turp doties. Tas ir pārlieku bīstami.

      – Es nebūšu viena pati, – es atteicu, juzdamās itin apmierināta. – Lēdija Amēlija raksta, ka viņas krustmeita Rebeka ir Londonā un brauks mājās ar to pašu vilcienu.

      Mēs ceļosim kopā.

      Uz to advokātam nekādas veiklas atbildes neatradās. Toties atradās nosacījums.

      – Es jūs pavadīšu uz staciju un iesēdināšu vilcienā. Lai pārliecinātos, ka esat drošībā.

      Es nošņaukājos. – Kā vēlaties. Dumiķis tāds.

      Misis Vensa bija sakravājusi grozā pārtiku visam braucienam, taču atzīstos, ka lielāko daļu notiesāju karietē pa ceļam uz staciju. Misters Benkss visu ceļu strostēja mani, noskaitīdams pieļaujamo un nepieļaujamo darbību sarakstu, kas šķita stiepjamies dienām ilgi. Palaikam māju ar galvu, lielākoties atbilstošos brīžos.