– Dari, kā lieku! – viņa pieprasīja. – Nospēlē “Airē, airē, airē laiviņu”. Tikai vienu reizi. No sākuma līdz beigām.
Vecā grezele acīmredzami bija šķīrusies no prāta. Tomēr, tā kā man nebija kur sprukt un Parīzes ielās mani gaidīja bezpajumtnieces liktenis, es apsēdos un uzsāku spēlēt šo melodiju. Tā plūda kā simfonija. Atskaņojot pēdējo noti, es ar pirkstu galiem jutu klavieres ievibrējamies. Vispirms maigi. Pēc tam spēcīgāk. It kā zeme sašūpotos. Tad mūzikas instrumenta dzīlēs ieklikšķējās mehānisms. Klik! Klik! Klik! Panelis virs taustiņiem bez brīdinājuma sakustējās. Ieslīdēja dziļāk. Klik! Klik! Klik! Aizritēja tikai daži mirkļi, un tad es to ieraudzīju. Paslēptuvi. Šauru, tumsā iegrimušu atveri.
Nepaguvu pat apvaicāties – Trinitijas hercogiene jau deva nākamo rīkojumu.
– Iebāz tur roku!
Man nenoliedzami piemīt piedzīvojumu meklētājas gars. Un bezbailība. Drosme kā lauvenei. Bet, iedomājoties vien, ka jābāž roka tajā melnajā spraugā, kas pletās kā atvērta mute, man pār muguru pārskrēja šermuļi. Tomēr tāds nieks mani neatturēs. Es piesardzīgi ieslidināju roku tumsā. Drīz ar pirkstiem sataustīju kādu priekšmetu. Tas šķita vienlaikus mīksts un ciets.
– Izvelc to, – hercogiene lika.
Priekšmets bija kārbiņa. Aptuveni grāmatas lielumā. Apvilkta ar melnu samtu. Vākā bija iestrādāts atslēgas caurums greznā, smalkā sudraba ietvarā.
– Atnes man! – skanēja nākamā pavēle.
Es ieliku kārbiņu hercogienes pietūkušajās plaukstās. Viņa turēja to kā ziedojumu svētajiem un, zaļajām acīm zaigojot, cieši uzlūkoja savu dārgumu. Pēc tam sieviete nolika to uz segas. Tuklā roka iegrima segu krokās un pēc brīža parādījās, turot saujā misiņa atslēgu.
Neatraudama skatienu no kārbiņas, hercogiene nometa atradumu uz gultas.
– Atslēgu, bērns, – viņa nočukstēja. – Liec to lietā!
2. nodaļa
Es iestūmu atslēgu slēdzenē un pagriezu. Klusumu pārtrauca ass, dobjš krakšķis. Ko gan es kārbiņā ieraudzīšu? Nocirstu pirkstu, kuru vēl grezno zīmoggredzens? Vai acs ābolu, kas sastindzis, tā īpašniekam ņemot nelabu galu? Vai arī vēl pukstošu cilvēka sirdi?
– Skat! – iesaucās hercogiene, izņemdama pavisam parastu kaklarotu, kurā karājās pavisam parasts (vienīgi samērā liels) briljants.
Es biju satriekta. – Un viss? Vairāk nekā?
Vecā sieviete drūmi pasmaidīja. – Vai tev tas nešķiet iespaidīgi?
– Tā noteikti ir jauka kaklarota, – apsēzdamās uz gultas malas, es apliecināju. – Neapšaubāmi gaužām vērtīga.
– Cena tai nav pat nosakāma, – paskaidroja hercogiene. Vecā dāma kārīgi vērās uz rotaslietu. – Kaut arī šis akmentiņš man pieder neilgu laiku, būs skumji no tā šķirties. Lai kādas ciešanas man tas sagādājis!
Ciešanas? Vecā ragana nudien bija nojūgusies. Jā domā, ka pirms nāves tā gadās.
Hercogiene skaļi, sparīgi nopūtās.
– Tu šajā kaklarotā saredzi vienīgi glītu dārgakmeni. Taču Pulksteņbriljantam piemīt daudz kas vairāk. Tas sniedz gaistošu varu.
Es saraucu pieri. Varbūt pat nosprauslājos (taču darīju to smalkjūtīgi un glezni).
– Vai tu apšaubi manus vārdus? – jautāja hercogiene un tagad izskatījās diezgan iepriecināta. – Nevaru to tev pārmest. Taču fakts paliek fakts. Šim briljantam piemīt vairākas apburošas īpašības. Kaut vai spēja noteikt laiku.
Viņa pameta man kaklarotu, nošņākdama:
– Skaties!
Lai apmierinātu šo viegli uzbudināmo radību, es paklausīju. Prāvais briljants pēc apveida un izmēriem līdzinājās olai, vienīgi bija plakanāks. Virs tā elegantā sudraba ietvarā, kas savienoja ķēdīti ar dārgakmeni, bija iestrādāts sīciņš pulkstenis.
– Kā dienā, tā naktī, gan saullēktā, gan zvaigžņu gaismas mirdzumā pēc šīs kaklarotas var noregulēt savus sienas pulksteņus, – vēstīja hercogiene. – Kaut arī pulkstenī neatradīsi nekādu mehānismu un to nevar arī uzvilkt, tomēr tas darbojas jau gadsimtiem ilgi.
Es saraucu uzacis. – Bet kā?
– Pulksteni darbina dārgakmens, – ar dedzīgu sajūsmu paskaidroja hercogiene. – Lai kur tu pasaulē atrastos, pulkstenis pats, it kā neredzamas rokas vadīts, noskaņosies uz pareizo laiku līdz pat sekundei.
Nekad nebiju dzirdējusi par briljantu, kas būtu spējīgs uz tādiem brīnumiem. Taču es ij negrasījos zaudēt prātu muļķīga pulksteņa dēļ. Dārgakmens, kas atradās zem tā, dzirkstīja un iekvēlojās hercogienes tumšās guļamistabas sveču gaismā, un droši vien tādēļ es to uzreiz nepamanīju. Šo otru dārgakmens īpatnību.
Briljanta pašā vidū mutuļoja un trīsuļoja pelēka migliņa. Tad pēkšņi tā pašķīrās, un es ieraudzīju ainu – Parīzes debesīs lēca saule, liedama pāri jumtiem medainas gaismas ņirbošo mirdzumu. Šķita, ka dārgakmenī ieslēgta visa pilsēta. Apbrīnojami, jādomā. Apbrīnojami, taču tā dēļ zaudēt galvu nudien nav jēgas!
– Bet tas vēl nav viss! – hercogiene dedzīgi turpināja. – Akmens pats pēc savas iegribas tā īpašniekam var dāvāt ieskatu ne tikai viņa, bet arī citu cilvēku pagātnē, tagadnē vai nākotnē. Šīs ainas var sagādāt daudz prieka. – Viņas acis samācās. – Un arī šausmas.
Tas gan bija interesanti. Es, protams, tam neticēju. Tomēr doma šķita brīnišķīga.
– Vai dārgakmens spēj vēl ko? – es apjautājos.
Hercogiene aizvēra acis. – Nekā tāda, kas skartu tevi, bērns.
Es cītīgi pētīju dārgakmeni un sāku manīt izdevību. Vecā sieviete mira. Viņa bija likusi ataicināt mani. Parādīja šo dārgo kaklarotu. Uzticēja man atslēgu. Bija tikai viens iespējams skaidrojums.
– Ak jūs, dārgā, jaukā, slimā, vecā pļāpa! – es iesaucos, mezdamās viņai klāt. – Jūs atdodat man Pulksteņbriljantu! Jūs vēlaties, lai šis mistiskais dārgums tiek mantots no paaudzes paaudzē. Lai jums svētība, mīļā!
Visu istabu pāršalca viņas vārie, sausie smiekli.
– Neesi tāda zoss! Taisnība ir pieļāvumā, ka gribu tev uzticēt darbiņu saistībā ar dārgakmeni. Taču tu būsi vienīgi kurjere un nekas cits.
– Ak tā! – es nokremšļojos un pieslējos kājās. – Skaidra lieta, es patiesībā nedomāju, ka…
– Tavs uzdevums ir vienkāršs, – Trinitijas hercogiene mani pārtrauca. – Es minēju Baterfīldus. Es vēlos, lai tu aizved Pulksteņbriljantu uz viņu Safolkas īpašumu. To sauc par Baterfīldpārku un atrast būs gana viegli. Tu pasniegsi kaklarotu kā dāvanu no manis.
– Dāvanu? – es atkārtoju.
Hercogiene pamāja. – Matildei Baterfīldai. Viņai drīz paliks divpadsmit gadu. Tev jāuzdāvina dārgakmens viņai dzimšanas dienā. Meitenei par godu tiks rīkota balle.