Godīgi sakot, es jutos aizskarta. Vai šī pustrakā resnule patiesi iedomājās, ka esmu kaut kāda bezprincipu ielas palaidne, kas, palikusi viena, ar skubu kārs kaklā viņas dārgo briljanta rotaslietu? Ir nu gan bezkauņa!
– Tev jānogādā dārgakmens Matildei, lai tur vai kas! – vecā sieva nošņāca kā klaburčūska. – Vai tu to saproti, bērns?
– Jā, jā, es visu labi saprotu. Neapvainojieties, mīļā, bet visa šī padarīšana jūs ir pārlieku uzbudinājusi. Tas noteikti nenāk par labu jūsu veselībai. Ņemot vērā, ka stāvat uz nāves sliekšņa un tā tālāk.
– Par manu veselību nebēdā, – atcirta Trinitijas hercogiene. Viņa īsi ievilka elpu. – Šopēcpusdien uz Angliju dodas kuģis. Tu būsi uz tā klāja.
– Jauks priekšlikums, – es bildu, stāvēdama pie loga un vērdamās rīta saulē, – taču man nav ne drusciņas naudas. Ja meitene nevar atļauties biļeti, viņai jūras brauciens iet secen.
– Blēņas un pasakas! – hercogiene atmeta ar roku. – Es samaksāšu par tavu braucienu uz Angliju un piesviedīšu vēl klāt.
Viņa pameta ar galvu uz loga pusi, kur atradās galdiņš.
– Tur tu atradīsi visu, kas tev nepieciešams.
– Hercogienes kundze, – es nevērīgi ieteicos, atkal nosēzdamās uz gultas malas, – cik lielu summu īsti jūs domājat, sakot “piesviedīšu vēl klāt”? Es jautāju tikai tālab, ka mani iekrājumi patlaban ir visai niecīgi.
– Piecsimt mārciņas, – hercogiene apsolīja. – Piecdesmit tagad. Pārējo nākamajā dienā pēc dzimšanas dienas viesībām saņemsi no mana advokāta Horeišio Benksa. – Sieviete satvēra mani aiz rokas, un viņas plauksta šķita pārsteidzoši auksta. – Vai tu, Aivij, uzņemsies šo uzdevumu? Vai apzvēri, ka izpildīsi to? Vai tu dosi man savu svinīgo godavārdu?
– Jā, es dodu vārdu, – paziņoju, lūkodamās sērīgu seju kā apbedītāja. – Neviens ij acīs neredzēs šo dārgakmeni pirms dzimšanas dienas viesībām, un es pati savām rokām uzkāršu Pulksteņbriljantu mis Matildei kaklā.
– Un tu pati to nenēsāsi, lai cik liela kārdinājuma vilināta? – viņa bargi taujāja.
– Nemūžam! – es apsolīju. Manā neiedomājami glītajā pierītē iezagās grumba. – Atvainojiet, mīļā, par tādu jautājumu. Tā kā man piemīt Skotijas vientuļajiem alu iemītniekiem parastais iedzimtais instinkts, ikdienišķos apstākļos es nemēdzu bāzt degunu, kur nevajag. Tomēr šoreiz pavaicāšu, kāda ir jūsu saistība ar Baterfīldiem?
Hercogiene klusi iestenējās un samirkšķināja acis.
– Matildes vecmāmiņa lēdija Elizabete ir mana sena draudzene. Mēs kopā uzaugām. Ar kaunu jāatzīst, ka pirms daudziem gadiem sanaidojāmies kāda jauna džentlmeņa dēļ. Tolaik tas likās trakoti svarīgi, taču nu šķiet diezgan dumji. Var apgalvot, ka, pasniedzot šo kaklarotu, es piedāvāju miera izlīgumu. Kārbiņā ir arī vēstule lēdijai Elizabetei – kad ieradīsies namā, uzreiz pasniedz to viņai.
– Tā ir baismīgi dāsna dāvana, mīļā, – es teicu ar tikko manāmu skaudības pieskaņu balsī.
– Lēdija Elizabete dievina Matildi, un visas viņas cerības un vēlmes grozās ap šo bērnu vien. Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti mani, nāvei tuvojoties, mierina apziņa, ka varu pasniegt meitenei šo dāvanu. – Vecā sieviete norādīja uz kārbiņu. – Nu gan laiks ieslēgt kaklarotu kārbiņā.
Es jau dzīros atdot dārgakmeni hercogienei, bet tad tas ievizējās man rokā. Vispirms tikko manāmi. Pēc tam aizvien spēcīgāk. Maiga, ņirboša sudrabota gaisma, kas apspīdēja ikvienu guļamistabas stūri.
– Sākas! – iešņācās hercogiene, pūlēdamās pasliet galvu no spilvena. – Stāsti, bērns, ko tu redzi!
Sākumā es neko neredzēju – gaisma zaigoja pārāk spoži. Pēc tam tā kļuva bālāka un, tāpat kā pirmīt, akmenī virpuļoja un mutuļoja pelēka migliņa, kas drīz pašķīrās. Es uzmanīgi vēroju. Kad migla izklīda, ieraudzīju platu gaiteni. Tas bija garš, slikti apgaismots, tā sienas bija iztapsētas ar tumšiem koka paneļiem un grīdu sedza sarkans paklājs. Acu priekšā parādījās durvis un tām līdzās uz ratiņiem atradās sudraba paplāte. Es uzreiz pazinu durvis – tās veda uz viesnīcas numuru, kurā es patlaban sēdēju.
Jau grasījos pastāstīt hercogienei redzēto, bet tad tas notika. Kaut kas sakustējās. Nē, sakustējās dzīva būtne. No ēnām iznira kāds stāvs un apstājās pie hercogienes viesnīcas numura durvīm. Kaut arī seja bija tīta tumsā, es noskārtu, ka tā ir sieviete. Pelēkā kleitā. Rokās tai bija tumši cimdi. Būtne nometās uz ceļiem pie durvīm. Un piespieda vaigu pie atslēgas cauruma. Viņa lūrēja!
– Kas atgadījies, bērns? – hercogiene asi un nepacietīgi uzsauca. – Ko tu redzi?
Es nometu dārgakmeni un izskrēju no guļamistabas. Šaudamās, cik vien ātri kājas nesa – un tas ir biedējoši zibenīgi –, es izbrāzos cauri viesistabai un atrāvu vaļā durvis. Sirdij krūtīs spēcīgi dauzoties, es gatavojos tikties aci pret aci ar spiedzi (jo man piemīt augsti stāvoša ģenerāļa iedzimtais instinkts). Taču gaitenis bija tukšs. Sudraba paplāte atradās vēl tur. Aizkostā bekona šķēle arī. Taču no zaglīgās sievietes ne miņas. Satriecoša vilšanās.
Kad atgriezos hercogienes guļamistabā, vīzijas Pulksteņbriljantā bija izgaisušas. Kaklarota izskatījās pavisam parasta. Es izstāstīju hercogienei par redzēto.
Vecā, uzblīdusī grezele nodrebēja, un viņas acu skatiens šaudījās apkārt istabai.
– Spiedze! – viņa klusi elsa. – Mani taču brīdināja… Bet es neticēju.
– Par ko brīdināja? – es ieprasījos.
– Pulksteņbriljantam ir lieli apbrīnotāji… un arī ienaidnieki. Viņi dzen pēdas dārgakmenim jau kopš brīža, kad to atrada Budatas mežonīgajos džungļos. Es jau tiku brīdināta, ka pirms nāves man raudzīs to atņemt, bet tam neticēju. Māņticīga izrunāšanas, tā es spriedu. – Sieviete cieši uzlūkoja mani. – Var gadīties, ka tev kāds sagrib atņemt dārgakmeni pa ceļam uz Baterfīldpārku. Tieši tālab tu esi ideāli piemērota kaklarotas nogādāšanai. Kurš gan galu galā iedomāsies, ka to nes pieticīga kalponīte, bārenīte, kurai visā plašajā pasaulē nav neviena tuvinieka.
Tas izklausījās nedaudz aizskaroši. Bet tad es atcerējos piesolītās piecsimt mārciņas un vēlme iekraut hercogienei pa galvu ar spilvenu pagaisa.
– Iespējams, tā bija vienīgi ziņkārīga istabene, – es centos palīdzēt. – Varbūt arī vīzija maldināja.
Vecene papurināja galvu un ierunājās. Balss viņai trīsēja.
– Bērns, šis dārgakmens nerāda izdomu, tikai faktus. To, kas bija, to, kas ir, un to, kas būs. – Tomēr bailes viņas acīs pamazām izplēnēja. – Kas zina, varbūt tev taisnība un tā patiešām bija istabene, kas lūrēja pa atslēgas caurumu. Viņas mūždien slepeni lūr manā numurā, cerēdamas ieraudzīt, ka esmu nolikusi karoti un manus dārgakmeņus var droši nozagt.
Es pavēros kaklarotā, un uz acumirkli mani pārņēma kaut kas līdzīgs ilgām. Trakota vēlme atkal ielūkoties tās sirdī un redzēt, ko tā varētu atklāt. Taču es nepaguvu, jo hercogiene izrāva rotu man no rokām, ievietoja samta kārbiņā un aizcirta vāku.
– Kur gan jūs ķērāt tādu briljantu? – es apvaicājos.
Viņa sastinga. Aplaizīja