– Mums brīvu vietu nav, – plūkādams tievās ūsiņas, stingri paziņoja misters Gato. – Turklāt jūs esat par jaunu.
– Man ir divpadsmit gadu, – es paziņoju, no lepnuma gluži vai plīsdama, – un visā Parīzē jūs neatradīsiet labāku istabeni. Manas dotības ir leģendāras.
Misters Gato viegli pasmīnēja.
– Jā, par jūsu dotībām esmu dzirdējis visu. Grāfienei Karbunklai, aizbraucot no viesnīcas, bija daudz par jums sakāma.
– Nu re! – es iesaucos un maigi iepliķēju misteram Gato pa roku, lai nostiprinātu mūsu draudzību, kas tikko sāka plaukt. – Kad varu ķerties pie darba?
– Ārā! – viņš iebaurojās.
Kad rupjš, neaudzināts šveicars veda mani uz durvīm, pāri vestibilam brāzās izsūtāmais zēns un sauca mani vārdā.
– Vai jūs esat Aivija Pokita? – nabadziņš, diezgan aizelsies, noprasīja.
– Protams, esmu, dārgais.
– Istabene, kas ceļoja kopā ar grāfieni Karbunklu?
Es biju nudien saviļņota, ka viņš ir par mani dzirdējis. Bet neizbrīnījos. Labai istabenei slava iet pa priekšu.
– Gluži pareizi, – es apstiprināju.
– Viņa vēlas jūs redzēt, – zēns nopietnu seju pavēstīja.
Es ieelsos.
– Grāfiene Karbunkla? Vai viņa vēl ir te?
Izsūtāmais zēns papurināja galvu.
– Trinitijas hercogiene. Vai esat par viņu dzirdējusi?
Skaidrs, ka biju dzirdējusi. Mana kundze vēl vakar bija apciemojusi hercogieni – visai nekrietni aizlavoties slepus no manis – viņas privātajos apartamentos augšējā stāvā. Grāfiene Karbunkla stāstīja, ka vecā draudzene esot bagātākā sieviete Anglijā, lai gan jau sešdesmit gadus mitinoties ārzemēs. Iemeslu droši nezinot. Kaut kas saistībā ar salauztu sirdi.
– Ko gan viņa no manis tādu gribētu? – es brīnījos.
Izsūtāmā zēna seja bija satraucoši bāla.
– Viņa mirst. Lūdzu, nāciet taču!
Nepaguvu ne attapties, kad mēs jau traucāmies augšup pa lielajām, platajām kāpnēm.
Pirmoreiz uzskatot Trinitijas hercogieni, man nekavējoties radās divi skaidri novērojumi. Pirmais – viņa bija smagi slima. Otrais – viņa bija grandiozi resna. Kā tāds gigantisks gliemis, pa pusei dieviete, pa pusei nīlzirgs. Tikpat krāšņa, cik baisma. Nabaga radība gulēja lielas misiņa gultas vidū, viņas seja bija slimīgi dzeltenīgā krāsā, un milzīgais ķermenis kā lavīna aizļumēja uz abām pusēm. Hercogiene bija aizvērusi acis, galva dziļi iegrimusi zīda spilvenu kaudzē. Viņu gandrīz varētu noturēt par mirušu, ja vien no mutes ar pelēkajām lūpām nepaspruktu čerkstoša elpa.
Es nodrebinājos. Un pati par to nokaunējos. Kāpēc lai mani biedinātu veca, slima lēdija? Nebiju taču nekāda gļēvule. Manu drosmi patiesībā slavināja visā zemē. Vai tad es neizglābu to aklo vīru no nāves, pagrūzdama viņu sāņus, lai trakā ātrumā joņojošā kariete viņu nesabrauktu? Un vai es pati nepakļuvu zem riteņiem un netiku briesmīgi ievainota? Tomēr, kad atžirgu slimnīcā, es vispirms iedomājos nevis par sevi, bet gan par aklo vīru, kuru bija izglābusi. Un vai pati karaliene Viktorija nebija pasniegusi man medaļu par drosmi? Nu… nē. Ne gluži. Daži sīkumi šajā notikumā varbūt tikuši pārspīlēti. Taču es katrā ziņā biju apsvērusi tādus varoņdarbus paveikt. Un tas principā ir viens un tas pats.
Milzīgajā viesnīcas numurā redzēja platus, biezus mīkstus dīvānus, smalkus paklājus, flīģeli un dažnedažādus antīkus priekšmetus. Bet kāda man gar tiem daļa, ja man acu priekšā guļ visbagātākā – un, iespējams, visresnākā – sieviete Anglijā?
Tomēr neliegšos, ka, stāvēdama līdzās gultai, sajutu niecīgus baiļu uzplūdus, kas ielija dzīslās kā ledains ūdens. Mēs bijām divas vien. Es un Trinitijas hercogiene. Neviena liecinieka. Ja gadījumā hercogiene pamostos, sadomātu apviļāt mani cukurā un notiesāt pusdienās, nebūtu neviena, kas mani varētu izglābt.
Piepeši hercogiene spēji pacēla smagos acu plakstus.
– Aizver muti, bērns. Citādi tu atgādini spaini.
Es skaļi norīstījos. Kā negaisa nakts izbiedēts mazulis. Tas mani pašu tā satracināja!
– Tu gan esi tāds prasts meitēns, vai ne? – viņa turpināja.
– Jūs, nabaga apšņāktā radība! – atguvusi balsi, es attraucu. – Miršana jums no acīm izsūkusi visus spēkus. Es esmu pārsteidzoši daiļa, un tas ir skaidrāks par skaidru!
Vecā dāma paraustīja plecus. – Kā vēlies.
Pa balkona durvīm ieplūda vēss vējiņš un pabužināja hercogienes sirmo matu oreolu. Tas sazin kādēļ manī modināja skumjas. Jutu, ka ir piemērots mirklis pasacīt sirdzējai kādu laipnu, mierinošu vārdu. Man šāda nenozīmīga tērgāšana lieliski padodas.
– Jūsu acis ir glīti zaļā krāsā, – es klusi bildu. – Viss pārējais gan ir gatavais murgs, toties acis ir jaukas.
Viņa vārgi pasmaidīja. – Vai tev gribas ēst?
Šurp nākdama, biju pacienājusies ar kraukšķīgu bekonu no sudraba brokastu paplātes pie hercogienes numura durvīm, tālab nemaz nejutos izsalkusi.
– Nu, tad ķersimies pie lietas, – hercogiene paziņoja. – Tu braukāji apkārt kā grāfienes Karbunklas istabene?
– Drīzāk jau kompanjone, – es izlaboju. – Tā pusaklā fosilija mīl mani kā pašas mazmeitu. Vai, mazākais, kā otrās pakāpes māsīcas mazmeitu. Patiesībā…
– Kuš! – Hercogienes skatiens ieurbās manās acīs. – Es zinu, ka tevi pameta. Atstāja uz sēkļa šajā bezdievīgajā pilsētā. Vai tu patiesi iegremdēji grāfienes galvu augļu punšā?
– Kā vēl es varētu remdēt viņas smadzeņu drudzi? – es iekarsu.
Hercogiene izskatījās tīri iepriecināta.
– Grāfiene Karbunkla man stāstīja, ka tevi piecu gadu vecumā atstāja Heringtonas Negribēto bērnu patversmē. Vai tā ir taisnība?
– Ārkārtīgi apšaubu, – es apstrīdēju. – Es esmu pārliecināta, ka uzaugu ārkārtīgi mīlošā ģimenē.
– Blēņas, – vecene noņurdēja, lai gan sejā parādījās kaut kas līdzīgs smaidam. – Vai pirms ierašanās Parīzē tu strādāji pie Londonas Midvinteriem?
– Jā gan, – es apstiprināju. – Es biju viņu dienestā nepilnu gadu. Apburoša ģimenīte. Baismīgi nepievilcīga, tomēr apburoša.
– Tad jau tu pazīsti lēdijas Prūdensas māsīcu lēdiju Amēliju Baterfīldu?
– Vienu vai divas reizes esam tikušās, – es atteicu, būdama pilnīgā neizpratnē, kādēļ mani tā tincina.
Trinitijas hercogiene pacēla galvu no spilvena, un viņas dubultzods piepūtās kā balons. – Un viņas meitu Matildi?
– Meiteni gan nepazīstu, – es atzinu. – Kāpēc jautājat?
– Pieej pie klavierēm, – Trinitijas hercogiene pavēlēja, – un