– Labdien, princese Elizabete, – viņš atbild. – Priecājos beidzot jūs satikt.
– Vai pieņemsiet glāzi vīna? – māte piedāvā.
– Pateicos, – Henrijs nosaka, bet nenovērš skatienu no manas sejas. Šķiet, viņš mani vērtē.
– Lūdzu, sekojiet man, – māte rāmi aicina un dodas uz istabu blakus lielajai zālei. Tur jau sagatavota Venēcijas stikla karafe un pieskaņoti vīna kausi mums trim. Karalis apsēžas uz krēsla, bet nepieklājīgi piemirst dot atļauju apsēsties arī mums, tāpēc mēs paliekam stāvam. Māte ielej vīnu un pirmo kausu pasniedz Henrijam. Pacēlis to manā virzienā, viņš izdzer, it kā sēdēdams krogā, bet neuzsauc tostu. Viņš tikai klusēdams sēž un domīgi vēro mani.
– Lūk, manas pārējās meitas, – māte mierīgi nosaka. Nav viegli satricināt manu māti, kas reiz saldi gulēja karaļa slepkavības laikā, un viņa ar mājienu norāda uz durvīm. Sesilija un Ena ienāk pirmās, un viņām seko Bridžita un Ketrīna. Visas nolaižas ļoti zemā reveransā. Es nespēju apvaldīt smaidu, kad redzu, cik cēli pieliecas un pieceļas Bridžita. Viņa ir maza meitene, bet jau uzvedas tikpat cienījami kā hercogiene. Māsa pārmetoši mani uzlūko; viņa ir ļoti nopietns bērns.
– Priecājos jūs visas sastapt, – jaunais karalis nosaka, pat nepūlēdamies piecelties kājās. – Vai šeit jūtaties labi? Vai jums ir viss nepieciešamais?
– Jā, pateicos, – māte atbild, it kā reiz nebūtu valdījusi Anglijā, it kā šī būtu viņas iecienītā pils, kurā viss norisinās atbilstoši viņas pavēlēm.
– Jūs saņemsiet naudu katru ceturksni, – Henrijs paziņo. – Mana māte to pašlaik kārto.
– Lūdzu, nododiet manus laba vēlējumus lēdijai Mārgaritai, – māte nosaka. – Viņas draudzība man bijusi liels atspaids, un senāk viņa man lieliski pakalpoja.
– Jā, – Henrijs novelk. Šķiet, viņam nepatīk atgādinājums, ka viņa māte reiz bijusi manas mātes galma dāma. – Jūsu dēls Tomass Grejs drīkstēs pamest Franciju un atgriezīsies pie jums, – viņš turpina.
– Pateicos. Lūdzu, pasakiet savai mātei, ka viņas krustmeitai Sesilijai klājas labi, – māte neatlaižas. – Un viņa ir pateicīga jums abiem par palīdzību gaidāmajās laulībās.
Sesilija vēlreiz paklanās, atgādinot karalim par sevi, un viņš garlaikots pamāj. Mana māsa paceļ skatienu, it kā ilgotos paust savas gaidas pēc kāzu datuma; kamēr Henrijs nav to nosaucis, viņa nav ne atraitne, ne jaunava. Tomēr karalis nedod viņai iespēju runāt.
– Padomnieki man ziņo, ka tauta alkst redzēt princesi Elizabeti precētu, – viņš ieminas. Māte pieliec galvu. – Gribēju pats pārliecināties, ka esat vesela un apmierināta, – Henrijs uzrunā mani. – Un piekrītat.
Satrūkusies es paceļu skatienu. Es nejūtos vesela un nepavisam neesmu apmierināta. Mani māc sēras par mīļoto vīrieti, ko šis jaunais karalis nogalināja un apglabāja bez cieņas. Šis cilvēks, kurš tagad sēž un pieklājīgi jautā, vai piekrītu kļūt par viņa sievu, ļāva saviem kareivjiem novilkt Ričardam bruņas un veļu un piesiet kailo līķi pie zirga segliem. Man stāstīja, ka Ričarda galva situsies pret tilta koka spraišļiem, kad vīri ieveda viņa zirgu Lesterā. Miroņa galvaskausa radītais būkšķis pret koku skan manās nomoda stundās un atbalsojas arī sapņos. Pēc tam kailo, salauzīto līķi nolika uz baznīcas kanceles kāpnēm, lai visi zinātu, ka viņš patiesi ir miris un Anglija nekad vairs nebūs laimīga Jorku dzimtas pārvaldībā.
– Mana meita ir vesela un apmierināta, un viņa ir jūsu padevīga kalpone, – māte laipni nosaka, pārtraucot klusumu.
– Kādu devīzi jūs izvēlēsieties, kļūstot par manu sievu? – Henrijs jautā.
Man sāk šķist, ka viņš ieradies mani pamocīt. Es vēl neesmu domājusi par devīzi. – Vai jūs kaut kam dodat priekšroku? – es jautāju, un mana balss skan salti. – Es ne.
– Mana māte ierosināja “padevīga un nožēlas pilna”, – viņš atbild.
Sesilija iespurdzas un mēģina apvaldīties – ieklepojas un piesarkusi novēršas. Mēs ar māti saskatāmies, šausmu pārņemtas, bet abas zinām, ka nevaram iebilst.
– Kā vēlaties. – Man izdodas izklausīties vienaldzīgai, un es par to priecājos. Varu vismaz izlikties, ka mani nekas neskar.
– Tātad padevīga un nožēlas pilna, – Henrijs klusi nosaka, un tagad es jūtos pārliecināta, ka viņš par mums smejas.
Nākamajā dienā māte smaidot ierodas pie manis. – Tagad es saprotu, kāpēc vakar mūs pagodināja karalis, – viņa paziņo. – Parlamenta pārstāvis piecēlās no sava krēsla un visu vārdā lūdza karali tevi apprecēt. Gan Apakšnams, gan Lordu palāta uzskata, ka šis jautājums jāatrisina. Tauta nepieņems Tjūdoru karaļa lomā, ja viņam blakus nebūsi tu. Šādam lūgumam viņš nevarēja atteikt. Parlaments man to apsolīja, bet es nezināju, vai viņi uzdrošināsies. Visi baidās no Tjūdora, bet vairāk par visu viņi vēlas redzēt tronī Jorku meiteni un izbeigt brālēnu karu, noslēdzot laulību. Neviens nejutīsies pārliecināts par Tjūdora nesto mieru, ja tronī nesēdēsi arī tu. Viņu acīs Henrijs ir tikai veiksmīgs pretendents. Karalim jābūt piesaistītam Plantagenetu izturīgajam koka stumbram.
– Tas viņam noteikti nepatika.
– Henrijs ārdījās dusmās, – māte apmierināta piekrīt. – Bet neko nevarēja izdarīt. Viņš ir spiests ar tevi precēties.
– Padevīga un nožēlas pilna, – es sāji atgādinu.
– Lai tā būtu, – māte līksma apstiprina. Viņa palūkojas uz manu apmākušos seju un iesmejas. – Tie ir tikai vārdi. Šobrīd Henrijs var tevi piespiest tos teikt. Bet mēs piespiežam viņu apprecēties un padarīt tevi par Anglijas karalieni, un pēc tam vairs nav nozīmes tam, kas teikts tavā devīzē.
Vestminsteras pils, Londona, 1485. gada decembris
Herolds atkal ierodas pie mūsu durvīm un paziņo, ka valdnieks vēlas mūs pagodināt ar savu viesošanos. Bet šoreiz viņš grib sēsties pie vakariņu galda, un viņu pavadīs divdesmit galminieki. Māte izsauc ēdienu pasniegšanas, virtuves un dzērienu pārziņus un pieprasa sarakstus ar ēdieniem un vīniem, ko varētu pagatavot un pasniegt šajā pašā dienā, un sūta viņus strādāt. Kad mana māte bija karaliene šajā pilī un mans tēvs, iemīļotais Anglijas karalis, sēdēja tronī, viņa rīkoja mielastus ar vairākiem desmitiem ēdienu un simtiem viesu. Viņa labprāt parādīs, kā jāvada patiesi diženas pils darbs. Tā būs paraugstunda Henrijam, kurš pavadījis piecpadsmit gadus mazā Bretaņas galma ēnā un baidījies par savu dzīvību.
Malkas zēns atkal stiepj augšā pa kāpnēm vannas toveri, bet Voriku bērni tiek aizsūtīti uz savu istabu. Viņiem piekodināts nenākt lejā un pat nerēgoties pie loga.
– Kāpēc? – Mārgarita jautā, ielavījusies manā istabā kopā ar kalponēm, kas nes sasildītus audeklus un rožūdens pudelīti, lai es varētu izskalot matus. – Vai jūsu māte domā, ka Tedijs nav pietiekami saprātīgs, lai tiktos ar karali? – Viņa piesarkst. – Vai viņa par mums kaunas?
– Māte nevēlas, lai karalis ierauga Jorku zēnu, – es skarbi atbildu. – Tas nekā nav saistīts ar tevi vai Tediju. Henrijs par jums abiem zina, jo viņa māte, kas rūpīgi izvērtējusi visus Anglijas īpašumus, nav jūs aizmirsusi. Jūs esat viņas aizbildnībā, bet būs drošāk, ja nerādīsieties karalim tuvumā.
Mārgarita