– Daudzus gadus viņa nevarēja neko tādu darīt, – Henrijs klusi saka. – Daudzus gadus viņa nezināja, kur guļu un vai vispār drīkstu droši iemigt. Viņai patīk uzzīmēt krustu man uz pieres un noskūpstīt. Bet šonakt, kad viņa nāks mani svētīt, es pateikšu, ka gaidāt bērnu un es ceru uz dēlu!
– Es tikai domāju, ka esmu stāvoklī, – es piesardzīgi atkārtoju. – Bet ir pavisam agrs. Es neesmu pārliecināta. Nesakiet viņai, ka esmu pārliecināta.
– Zinu, zinu. Un jūs uzskatīsiet, ka esmu savtīgs, domājot tikai par Tjūdoru dzimtu. Bet, ja laidīsiet pasaulē dēlu, jūsu ģimene būs Anglijas karaļa radi un jūsu dēls kāps tronī. Jūs esat sasniegusi stāvokli, kam esat dzimusi, un brālēnu kari ir beigušies uz visiem laikiem. To panāks kāzas un bērns. Tā tam jābūt. Tās ir vienīgās iespējamās laimīgās beigas šim karam un valstij. Jūs dāvāsiet mums visiem mieru. – Šķiet, ka Henrijs vēlas mani apskaut un noskūpstīt. – Jūs panācāt mieru un laimīgas beigas.
Es uzrauju plecus. – Man prātā bija citas beigas, – es nosaku, atcerējusies mīlēto karali, kurš gribēja man dot savu dēlu un nosaukt viņu par Artūru, godinot Kamelotu. Viņš būtu troņmantnieks, kas radīts mīlestībā un sirsnīgās, slepenās tikšanās reizēs, nevis saltas apņēmības un rūgtuma pilnās naktīs.
– Arī tagad iespējamas citas beigas, – Henrijs piesardzīgi bilst, saudzīgi satverot manu roku. Viņš pieklusina balsi, it kā pat šajā nošķirtajā istabā kāds varētu mūs noklausīties. – Mums ir ienaidnieki. Tie slēpjas, bet es zinu, ka viņi ir. Meitene man nepalīdzēs, tad viss būs bijis veltīgi. Bet mēs pūlēsimies un lūgsim, kaut tas būtu Tjūdoru zēns. Es pateikšu mātei, lai sarīko kāzas. Vismaz mēs zinām, ka esat auglīga. Pat ja šoreiz laidīsiet pasaulē meitu, mēs zinām, ka spējat iznēsāt bērnu. Un varbūt nākamreiz dabūsim zēnu.
– Ko jūs darītu, ja es neieņemtu mazuli? – Mani pārņem ziņkāre. Es esmu apjautusi, ka šis vīrietis un viņa māte gatavo plānus visiem gadījumiem.
– Es apprecētos ar jūsu māsu, – viņš atbild. – Ar Sesiliju.
Pagalam satriekta, ievelku elpu. – Jūs teicāt, ka viņa kļūs par sera Džona Velsa sievu!
– Jā. Tomēr, ja jūs būtu neauglīga, man tik un tā vajadzētu laulāties ar sievieti, kas spēj man dāvāt Jorku dzimtas dēlu. Es atceltu Sesilijas kāzas ar seru Džonu un apņemtu viņu pats.
– Vai jūs izvarotu arī viņu? – es izspļauju, atraujot rokas.
– Vispirms mani un pēc tam manu māsu?
Henrijs uzrauj plecus un iepleš rokas. Tas ir ļoti francisks žests un nepavisam nešķiet piedienīgs anglim. – Protams. Man nebūtu citas iespējas. Man jāzina, vai sieva spēj dāvāt man dēlu. Pat jums jāsaprot, ka es nostiprinu troni ne jau sevis, bet gan jaunas karaliskās dzimtas vārdā.
– Tātad mēs līdzināmies nabadzīgākajiem lauciniekiem, – es rūgti nosaku. – Tie precas vienīgi tad, kad bērns jau ir vēderā. Runā, ka jāpērk tikai grūsna tele.
– Vai tiešām? – Henrijs iesmejas, nemaz nenokaunējies. – Tātad es esmu īsts anglis. – Viņš sasien saites pie jostas un turpina smieties. – Beigu beigās es esmu kļuvis par angļu zemnieku! Šonakt es visu pavēstīšu mātei, un viņa pie jums atnāks rīt. Viņa lūdza Dievu katru vakaru, kad biju šeit un darīju, kas darāms.
– Viņa lūdzās, kamēr jūs mani izvarojāt? – es jautāju.
– Tā nav izvarošana, – Henrijs atcērt. – Nepieminiet vairs šo vārdu. Mēs esam saderināti, tātad izvarošana nav iespējama. Mana sieva nedrīkst man atteikt. Man ir tiesības jūs iegūt. Līdz pat savai nāvei jūs nedrīkstat man atteikt. Mūsu attiecībās nav nekādas izvarošanas, ir tikai manas tiesības un jūsu pienākums. – Henrijs vēro mani un redz, kā atbildes vārdi nomirst man lūpās. – Jūsējie zaudēja Bosvortā, – viņš atgādina. – Un jūs esat kara guvums.
Koldhārboras pils, Londona, 1485. gada Ziemassvētku svinības
Ziemassvētkos es saņemu aicinājumu apciemot savu līgavaini viņa galmā, un mani aizved uz skaistākajām Koldhārboras pils istabām, kur dzīvo viņa māte. Kad ienāku savas mātes un divu māsu pavadībā, istabu pārņem klusums. Galma dāma, kas nupat skaļi lasījusi Bībeli, paceļ skatienu, ierauga mani un apraujas. Lēdija Mārgarita sēž krēslā zem grezna baldahīna kā kronēta karaliene un rāmi mūs vēro.
Es nolaižos reveransā un jūtu, ka māte pieliecas, rūpīgi izsverot attālumu līdz grīdai. Mēs izmēģinājām šo sarežģīto kustību viņas istabās, cenšoties noteikt īsto bijības pakāpi. Manu māti pārņēmusi salta nepatika pret lēdiju Mārgaritu, un es nekad nepiedošu, ka viņa ieteica dēlam mani izvarot pirms kāzām. Tikai Sesilija un Ena paklanās pavisam vienkārši un cieņpilni, kā jau divas nenozīmīgas princeses karaļa visvarenās mātes priekšā. Sesilija pat iztapīgi smaida, jo viņa ir lēdijas Mārgaritas krustmeita un cer, ka šī sieviete parūpēsies par viņas kāzām. Mana māsa nezina – un es nekad viņai neatklāšu –, ka Henrijs un lēdija Mārgarita viņu izmantotu tikpat nežēlīgi kā mani, ja es neieņemtu bērnu. Viņai nāktos paciest izvarošanu, kamēr šī skarbā sieviete lūgtu Dievam mantinieku.
– Laipni lūdzu jūs Koldhārborā, – lēdija Mārgarita nosaka. Pils nosaukums nozīmē “saltā osta”, un man tas šķiet ļoti piemērots vārds, jo šī ir patiesi nemīlīga un nepatīkama vieta. – Un mūsu galvaspilsētā, – viņa turpina, it kā mēs nebūtu augušas tepat Londonā, kamēr viņa dzīvoja pie sīka, nenozīmīga vīra laukos, kamēr viņas dēls mita trimdā un viņas dzimta pārcieta sakāvi.
Mana māte aplūko istabas un pamana otrās šķiras auduma spilvenus uz vienkāršās palodzes. Labākā gobelēna vietā pielikts sliktāks atdarinājums. Lēdija Mārgarita Boforta ir apdomīga, pat skopa saimniece.
– Pateicos, – es nosaku.
– Es esmu parūpējusies par visu, kas saistīts ar kāzām, – karaļa māte turpina. – Nākamnedēļ nāciet uz tērpa pielaikošanu karaliskajā garderobē. Ņemiet līdzi savu māti un māsas. Esmu nolēmusi, ka jūs visas piedalīsieties ceremonijā.
– Man ir ļauts piedalīties savās kāzās? – es dzēlīgi painteresējos un redzu, ka viņa aizkaitināta piesarkst.
– Visa jūsu ģimene, – viņa izlabo.
Māte neizteiksmīgi pasmaida. – Vai aicināts ir arī Jorku princis? – viņa jautā.
Piepeši viss apklust. Šķiet, ka istabā ieplūdis salts gaiss. – Jorku princis? – lēdija Mārgarita gausi atkārto, un viņas skarbā balss ietrīsas. Viņas acīs manāmas šausmas; viņa gaida kādu baisu atklāsmi. – Ko tas nozīmē? Kāds Jorku princis? Par ko jūs runājat?
Mana māte rāmi lūkojas viņai pretī. – Jūs taču neesat piemirsusi Jorku princi, vai ne?
Lēdija Mārgarita ir balta kā rēgs. Viņa cieši ieķeras krēsla paroceņos un atlaižas vien tad, kad no pirkstgaliem atplūst asinis. Es palūkojos uz māti; viņa līksmo par saviem panākumiem kā lāču dresētājs, kas ar garu kārti biksta zvēru.
– Par ko jūs runājat? – lēdija Mārgarita baiļpilni jautā. – Jūs taču negribat teikt… – Viņa apklust un iestenas, it kā pati baidītos no saviem nākamajiem vārdiem. – Jūs