– Nē, – māte skarbi nosaka.
Henrijs Tjūdors līdz kronēšanai apmeties Lambetas pilī. Ja brokastu laikā viņš paceltu skatienu, tad redzētu manu logu Vestminsteras pilī otrā upes krastā, bet viņš droši vien nepaceļ skatienu un neprāto par savu neiepazīto līgavu, jo vēl joprojām nesūta ziņu. Naktis pirms kronēšanas viņš atbilstoši tradīcijai pavada Londonas Tauerā. Viņš apmetas karaliskajās istabās un katru dienu iet garām durvīm, aiz kurām pēdējo reizi redzēti mani brāļi, katru dienu pastaigājas pa laukumu, kur mans brālis mēdza šaut ar loku. Vai iespējams nejust šermuļus skrienam pār muguru, vai iespējams nesaskatīt bālo, ieslodzīto zēnu, kuram vajadzēja kļūt par karali? Vai Henrija māte neredz trauslu ēnu kāpnēs vai karaliskajā kapelā, vai nedzird bērna kluso balsi skaitām lūgšanas? Kā gan abi Tjūdori varētu iet pa Dārza torņa vītņveida kāpnēm un neieklausīties pie koka durvīm, gaidot divu mazu zēnu balsis? Vai viņi nedzird Edvardu?
– Viņš meklēs, – māte sadrūmusi saka. – Nopratinās visus, kas sargāja zēnus. Gribēs noskaidrot, kas noticis ar prinčiem, un cerēs kaut ko atrast. Kādu, kuru iespējams uzpirkt, lai viņš skaļi paustu apsūdzību vai atzītos, lai tikai varētu vainot Ričardu. Ja Henrijam izdosies pierādīt, ka Ričards nogalināja mūsu prinčus, viņš varēs attaisnot troņa pārņemšanu, jo zēni ir miruši, bet Ričards tad kļūs par tirānu un slepkavu. Henrijs uzvarēs, ja vien spēs pierādīt viņu nāvi.
– Māt, es esmu gatava apzvērēt pie savas dzīvības, ka Ričards viņiem neko nenodarīja, – es kaismīgi sacīju. – Citādi Ričards man visu pateiktu. Toreiz, kad viņš atnāca un jautāja, vai nozagāt abus zēnus, jūs viņam ticējāt, vai ne? Viņam nebija ne jausmas, kas noticis ar maniem brāļiem, un tas viņu ilgi mocīja. Beigās viņš nezināja, ko iecelt par savu mantinieku. Viņš izmisīgi vēlējās noskaidrot, kas noticis.
– Jā, es ticu, ka Ričards zēnus nenogalināja. – Mātes acis ir saltas. – Es nemūžam neuzticētu viņam savas meitas, ja domātu, ka viņš spēj kaut ko nodarīt brāļa atvasēm. Bet es zinu, ka viņš nolaupīja mūsu princi Edvardu ceļā uz Londonu. Viņš nogalināja manu brāli Entoniju, kurš centās zēnu aizstāvēt. Viņš aizveda Edvardu uz Taueru un darīja visu iespējamo, lai tas notiktu arī ar jaunāko brāli. Ričards nenogalināja manus dēlus, tomēr ieslodzīja viņus tur, kur abus atrada slepkavas. Viņš nepaklausīja tava tēva gribai un piesavinājās tava brāļa troni. Ričards bija uzurpators un slepkava, un es nekad viņam nepiedošu. Man nemaz nav jāapsūdz Ričards citos noziegumos – ar šiem pietiks, lai viņš degtu ellē.
Dzirdot šos vārdus par mīļoto vīrieti, es apbēdināta papurinu galvu. Es nespēju viņu aizstāvēt – ne jau savas mātes priekšā, kura zaudējusi abus dēlus un vēl joprojām nezina, kas ar tiem noticis.
– Saprotu, – es nočukstu. – Saprotu. Es nenoliedzu, ka viņam nācās rīkoties drausmīgos mirkļos un viņš izdarīja šo to drausmīgu. Viņš izsūdzēja grēkus biktstēvam un lūdza piedošanu. Jums nav ne jausmas, kā viņu mocīja domas par visu sastrādāto. Bet es esmu pārliecināta, ka viņš nelika nogalināt manus brāļus.
– Tātad Henrijs neko neuzzinās, pārmeklējot Taueru, – māte nosaka. – Ja Ričards viņus nenogalināja, nav līķu, ko Henrijam atrast. Varbūt abi ir dzīvi un paslēpti kaut kur Tauerā vai kādā tuvējā namā.
– Ko tādā gadījumā darītu Henrijs? – Man aizraujas elpa. – Ko viņš darītu, ja kāds paziņotu, ka visu šo laiku ir slēpis mūsu zēnus?
Mātes smaids ir tikpat lēns un skumīgs kā krītoša asara. – Viņam nāktos zēnus nogalināt. Ja Henrijs tagad atrastu manus dēlus dzīvus, viņš tos nekavējoties nogalinātu un vainotu Ričardu. Tas nepieciešams, lai viņš ieņemtu troni, tāpat kā tavs tēvs nogalināja veco karali Henriju un kāpa tronī. Mēs visi to apzināmies.
– Kā jums šķiet, vai viņš to darītu? Vai būtu spējīgs uz kaut ko tik baisu?
– Domāju, ka viņš sevi piespiestu. – Māte parausta plecus. – Citas iespējas nebūtu. Ja zēnus pažēlotu, izrādītos, ka viņš savu dzīvību un karaspēku apdraudējis veltīgi. Viņa māte veltīgi kalusi sazvērestības un precējusies. Jā, ja Henrijs atradīs Edvardu vai Ričardu dzīvu, tad nekavējoties nogalinās. Tādējādi viņš tikai turpinātu Bosvortā iesākto darbu. Viņš izdomātu, kā remdēt sirdsapziņas pārmetumus. Henrijs ir jauns vīrietis, pār viņu karājies zobens jau kopš brīža, kad viņš četrpadsmit gadu vecumā pameta Angliju, un līdz dienai, kad viņš jāja mājup cīnīties par savām tiesībām. Viņš lieliski apzinās, ka nedrīkst kavēties un ir jānogalina jebkurš cits pretendents uz troni. Neviens karalis nedrīkst atstāt sāncensi dzīvu.
Henrija galms seko viņam uz Taueru, un zem Tjūdoru standarta pulcējas arvien vairāk cilvēku, jo viņš ir uzvarējis. Pilsētas ielās baumo par Bosvortas kaujas guvumu, ko Henrijs dienās pirms kronēšanas izdāļā kā atalgojumu pārējiem. Viņa māte saņem visas savas zemes un īpašumus; viņa sasniedz diženumu, ko vienmēr uzskatījusi par savējo, bet līdz šim nav varējusi izbaudīt. Viņas vīrs lords Stenlijs kļūst par Derbi grāfu un Anglijas virskonsteblu. Tas ir augstākais amats visā karaļvalstī, balva par drosmi, ko viņš izrādīja, lūkodamies vienlaikus divos virzienos un būdams divsejains nodevējs. Es to zinu, jo dzirdēju viņu apzvēram uzticību un padevību manam Ričardam; redzēju viņu metamies ceļos un solām mīlestību, pat piedāvājam dēlu kā sava krietnuma apliecinājumu. Viņš zvērēja, ka arī viņa brālis un visi pārējie radinieki atbalstīs Ričardu.
Tomēr Bosvortas laukā liktenīgajā rītā viņš un sers Viljams sēdēja zirgam mugurā savas varenās armijas priekšgalā un gaidīja, lai redzētu, kā pavērsīsies kaujas gaita. Kad Ričards viens pats metās pašā cīņas biežņā gluži kā šķēps, kas nomērķēts Henrijam sirdī, abi Stenliji uzbruka viņam no aizmugures, augstu pacēluši zobenus. Viņi izglāba Henriju un gāza Ričardu, kad tikai īss mirklis šķīra viņu no zobena ietriekšanas Henrijam Tjūdoram sirdī.
Sers Viljams Stenlijs pacēla no dubļiem mana Ričarda ķiveri, norāva no tās kroni un pasniedza Henrijam; tā bija ļaundarību pilnās dienas neģēlīgākā rīcība. Tagad Henrijs izrāda sunisku pateicību un ieceļ seru Viljamu par savu galma pārvaldnieku, noskūpsta uz abiem vaigiem un paziņo, ka Stenliji ir jaunā karaliskā ģimene. Viņš apjož sevi ar Stenlijiem un nespēj vien pienācīgi pateikties. Vienā uzvaras mirklī viņš ieguvis sev troni un ģimeni. Henrijs un viņa māte ir nešķirami, un lēdijai Mārgaritai vienmēr seko padevīgais vīrs, lords Tomass Stenlijs, bet pussoli aiz viņa savukārt iet sers Viljams. Henrijs iekārtojas starp šiem jaunajiem radiem, kas panākuši savējā kāpšanu tronī, un zina, ka beidzot ir drošībā.
Blakus ir arī Henrija tēvocis Džespers, kurš devās trimdā kopā ar jaunekli un nezaudēja ticību Tjūdoru nākotnei jau kopš Henrija dzimšanas. Arī viņš saņem dāvanas kā atalgojumu par uzticīgi nokalpoto mūžu. Viņš atgūst titulu un zemes, kā arī drīkst izvēlēties amatus valdībā. Un viņš saņem vēl kaut ko. Henrijs aizsūta vēstuli manas mātes māsai Ketrinai, nodevēja Bekingemas hercoga atraitnei, un liek gatavoties jaunām laulībām. Džespers saņems gan viņas roku, gan Bekingema īpašumus. Visas Riversu sievietes kļuvušas par kara guvumu. Ketrina ierodas pie manas mātes Vestminsteras pilī, turot rokā šo vēstuli.
– Vai Henrijs zaudējis prātu? – Ketrina jautā. – Vai nepietika ar to, ka mani apprecēja zēns, jaunais hercogs, kurš mani ienīda? Kāpēc man jāprecas ar citu mūsu dzimtas ienaidnieku?
– Vai tu saņēmi samaksu? – māte skarbi painteresējas. Arī viņai ir vēstule, ko parādīt