– Jā, – māte piekrīt un samiedz pelēkās acis, vērojot koši apzeltīto baržu un lepni plīvojošos standartus. – Bet man viņa vienmēr šķiet ļoti… nepārliecinoša. Pat uzvaras mirkļos.
– Nepārliecinoša? – es atkārtoju savādo vārdu.
– Viņa vienmēr izskatās pēc sievietes, kas daudz cietusi, – māte noteic un līksmi, skaļi iesmejas, it kā sakāve būtu tikai fortūnas rata pagrieziens, it kā lēdija Mārgarita nebūtu Dieva brīnišķās gribas ieviesēja zemes virsū, par kādu sevi uzskata, bet tikai nokļuvusi uz fortūnas viļņa un noteikti kritīs pēc nākamā grieziena. – Viņa vienmēr daudz žēlojas, – māte paskaidro. – Un tādas sievietes vienmēr daudz cieš. – Viņa pagriežas, uzlūko mani un iesmejas, redzot apjukumu manā sejā. – Tam nav nozīmes, – viņa nosaka. – Lai nu kā, lēdija Mārgarita ir apsolījusi, ka Henrijs ar tevi precēsies drīz pēc kronēšanas, un tad tronī sēdēs Jorku meitene.
– Nekas neliecina, ka viņš mani gribētu, – es sāji iebilstu. – Mēs tomēr nebraucam karaliskajā baržā.
– Nekas cits viņam neatliks, – māte mierīga atbild. – Viņš uzvarēja kaujā, bet parlaments nepieņems viņu karaļa lomā, ja blakus nebūsi tu. Jau ir runāts ar Tomasu, lordu Stenliju, un viņš lieliski saprot, kam pieder vara. Lords Stenlijs ir aprunājies ar savu sievu, viņa ir apspriedusies ar dēlu. Visi zina, ka Henrijam ar tevi jāprecas neatkarīgi no paša vēlmēm.
– Varbūt es pati to negribu. – Es pagriežos un satveru māti aiz pleciem, lai viņa nevarētu aizbēgt no manām dusmām. – Varbūt es nevēlos vīru, kas mani negrib. Es nevēlos viltvārdi, kas ieņēmis troni, izmantojot nodevību. Varbūt mana sirds ir guldīta nezināmā kapā kaut kur Lesterā.
Māte neatkāpjas un rāmi uzklausa manus dusmu un sēru pilnos vārdus. – Meita, tu visu mūžu esi zinājusi, ka reiz apprecēsies savas zemes un ģimenes labklājības dēļ. Tu pildīsi savu princeses pienākumu neatkarīgi no sirds ilgām, un es gribu, lai tu visu dari ar smaidu uz lūpām.
– Jūs mani izprecināsiet vīrietim, kuram es vēlu nāvi?
Viņas smaids neapdziest. – Elizabete, tu lieliski zini, ka jaunas sievietes reti var apprecēties mīlestības dēļ.
– Jums tas izdevās, – es atgādinu.
– Man pietika prāta iemīlēties Anglijas karalī.
– Man arī! – Vārdi izlaužas man pār lūpām kā kliedziens. Māte pamāj un saudzīgi pieskaras manam skaustam. Es pakļaujos, un viņa pievelk manu galvu sev pie pleca. – Zinu, zinu, bērns. Ričardam todien nepaveicās, un līdz tam viņam veicās vienmēr. Mēs abas domājām, ka viņš uzvarēs. Arī es liku visas savas cerības un laimi uz viņa uzvaru.
– Vai man tiešām jākļūst par Henrija sievu?
– Jā. Tu būsi Anglijas karaliene un palīdzēsi mūsu ģimenei atgriezties varas augstumos. Tu atjaunosi mieru Anglijā. Tas ir dižens sasniegums. Tev jāpriecājas. Vai vismaz jāizskatās priecīgai.
Vestminsteras pils, Londona, 1485. gada novembris
Henrija pirmais parlaments rosās, atceļot Ričarda likumus un izņemot viņa parakstu no statūtu grāmatām, tāpat kā noņēma kroni no viņa ķiveres. Vispirms parlaments dzēš mantas atņemšanas spriedumus nodevējiem – Tjūdoru atbalstītājiem, kas tagad sevi pasludina par starojoši nevainīgiem pavalstniekiem, kas tikai rūpējušies par Anglijas labklājību. Safolkas hercogs un viņa dēli Džons un Edmunds de la Poli kļuvuši par uzticamiem Tjūdoriem un vairs nav jorkisti, kaut gan viņu māte Elizabete ir Jorku dzimtas meita, mana Ričarda un mana nelaiķa tēva māsa. Par Tomasu Greju samaksās izpirkumu un ļaus viņam atgriezties mājās. Karalis aizmirsīs visas aizdomas, ko juta vēl tolaik, kad tikai kāroja pēc troņa. Tomass vēstulē apgalvo, ka nekad neesot centies aizbēgt no Henrija skrandainā galma, viņš tikai paklausījis mātes lūgumam atgriezties Anglijā. Un Henrijs, pārliecināts par jauniegūto varu, ir gatavs aizmirst mirklīgo nodevību.
Parlaments atdod Henrija mātei viņas mantojumu un dzimtas īpašumu; nekas nav svarīgāks par šī visvarenā karaļa mātes bagātības vairošanu. Pēc tam viņi apsola maksāt manai mātei karalienes atraitnes pensiju. Parlaments vienojas, ka Ričarda likums, kas pasludināja manu vecāku laulību par spēkā neesošu, ir tikai apmelojums. Tas ir jāaizmirst, un neviens nedrīkst par to runāt. Pietiek ar Tjūdoru parlamenta spalvas vēzienu, un mēs atgūstam dzimtas vārdu. Es un visas manas māsas atkal ir likumīgas Jorku princeses. Sesilijas pirmā laulība ir aizmirsta, it kā nemaz nebūtu notikusi. Viņa ir princese Sesilija no Jorku dzimtas, brīva precībām ar lēdijas Mārgaritas radinieku. Vestminsteras pilī kalpotāji palokās, kad sniedz mums šķīvjus, un visi dēvē mūs par “Jūsu Gaišību”.
Sesilija jūsmo par piepeši atgūtajiem tituliem, un mēs visas priecājamies, ka atkal esam mēs pašas. Tomēr māte klusēdama staigā gar auksto upi, paslēpusi matus zem kapuces un plaukstas uzrocī, un viņas pelēko acu skatiens pievērsts pelēkajam ūdenim.
– Māt, kas noticis? – Es satveru viņas rokas un ielūkojos bālajā sejā.
– Viņš domā, ka mani zēni ir miruši, – māte nočukst.
Es redzu dubļus uz viņas zābakiem un tērpa malas. Viņa jau vismaz stundu ir staigājusi gar krastu un čukstus sarunājusies ar ūdeni.
– Nāciet iekšā, jums salst, – es aicinu.
Māte ļauj, lai satveru viņu aiz rokas un vedu līdz dārza durvīm un augšā pa akmens kāpnēm līdz istabai.
– Henrijam ir neapgāžami pierādījumi, ka abi mani zēni ir miruši.
Noņēmusi apmetni viņai no pleciem, es palīdzu mātei apsēsties uz krēsla pie pavarda. Māsas ir aizgājušas pie zīda tirgotājiem. Viņām līdzi ir zelts un kalpotāji, kas atnesīs pirkumus mājās; visi loka ceļus viņu priekšā, un meitenes smejas par atgūto brīvību. Tikai mēs ar māti esam ieslodzītas bēdu cietumā. Es nometos uz grīdas un jūtu, kā sausās zālītes zem maniem ceļgaliem izplata vēsu aromātu. Kad satveru mātes ledainās plaukstas, mūsu galvas ir tik tuvu, ka neviens nedzirdētu mūsu čukstus pat tad, ja klausītos pie durvīm.
– Kā jūs to zināt, māt? – es jautāju.
Viņa pieliec galvu, it kā saņēmusi cirtienu sirdī. – Tā jābūt. Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka abi miruši.
– Vai jūs vēl lolojāt cerības par Edvardu?
Tik tikko manāms žests, kādu varētu sagaidīt no ievainota dzīvnieka, apliecina, ka māte nekad nav pārstājusi cerēt – viņas vecākais Jorku dēls ir izbēdzis no Tauera un kaut kur dzīvo par spīti visam.
– Vai tiešām?
– Es domāju, ka zināšu, – māte ļoti klusi atzīst. – Sirdī. Es domāju, ka zināšu par sava Edvarda nāvi, tiklīdz tas notiks. Viņa gars nevarētu pamest šo pasauli, neskarot mani. Elizabete, es viņu ļoti mīlu.
– Māt, mēs abas tonakt dzirdējām dziesmu. To dziesmu, kas skan, ja mirst kāds no mūsu dzimtas.
Viņa pamāj. – Jā. Bet es turpināju cerēt.
Mēs brīdi klusējam, domājot par cerību nāvi.
– Vai jums šķiet, ka Henrijs sācis meklēšanu un atradis līķus?
Māte papurina galvu. – Nē. Ja Henrijam būtu līķi, viņš tos izrādītu visai pasaulei un sarīkotu krāšņas bēres, lai visi zinātu, ka