– Bet uz kronēšanu taču dosimies mēs visi, vai ne? – Ketrina jautā. – Ir jau vēls, bet…
– Mēs neesam aicināti, – māte asi nosaka.
– Kāds apvainojums! Elizabetei jābūt ceremonijā!
Māte parausta plecus. – Kas notiks, ja apkārtējie viņai uzgavilēs vai sauks mūsu vārdu? – viņa klusi jautā. – Tauta noteikti uzgavilētu manai meitai, ja viņu ieraudzītu. Londonieši mīl Jorku dzimtu. Viņi varētu mūs ieraudzīt un saukt Vorikas Edvarda vārdu. Varētu izsvilpt Tjūdorus un pieprasīt Jorkus Henrija kronēšanas laikā. Viņš negrib riskēt.
– Ceremonijā piedalīsies citi Jorki, – Ketrina atgādina. – Tava svaine Elizabete ir metusi kažoku otrādi, sekojot sava vīra Safolkas hercoga priekšzīmei. Viņas dēls Džons de la Pols, kuru karalis Ričards iecēla par savu mantinieku, ir lūdzis Henrijam apžēlošanu, un visa ģimene vēros kronēšanu.
– Tā ir pareizi, – māte saka. – Un es esmu pārliecināta, ka viņi uzticīgi kalpos jaunajam karalim.
Ketrina iesmejas, un arī māte nespēj apslēpt smaidu.
Es uzmeklēju Sesiliju. – Tu apprecēsies, – es bez aplinkiem pavēstu. – Tikko noklausījos mātes sarunu ar Ketrinu.
Māsa nobāl. – Kas būs mans vīrs?
Viņa baidās no jauna pazemojuma laulībā ar kādu neievērojamu Tjūdora atbalstītāju.
– Viss būs labi, – es mierinu. – Lēdija Mārgarita par tevi ir parūpējusies. Viņa tevi izprecinās savam pusbrālim seram Džonam Velsam.
Sesilija nodrebējusi iešņukstas un palūkojas uz mani.
– Lizij, es tā baidījos… ļoti baidījos.
– Zinu, zinu. – Es apskauju viņas plecus.
– Un neko nevarēju izdarīt. Kad tēvs bija dzīvs, visi mani dēvēja par Skotijas princesi, jo man vajadzēja apprecēties ar skotu karali! Pēc tam es biju tikai lēdija Skropa, bet vēlāk zaudēju arī šo vārdu. Lizij, es pret tevi izturējos nejauki.
– Pret visiem, – es atgādinu.
– Zinu! Zinu!
– Tagad tu būsi vikonta sieva! – Es cenšos māsu uzmundrināt. – Un varbūt tiksi pat augstāk. Lēdijai Mārgaritai ģimene ir svarīgāka par visu, un Henrijs ir pateicību parādā seram Džonam par atbalstu. Viņam piešķirs vēl kādu titulu un zemes. Tu būsi bagāta, ieņemsi augstu vietu, būsi saistīta ar karaļa māti un Stenlijiem.
– Vai mūsu māsas arī kaut ko saņēmušas? Un mūsu māsīca Mārgarita?
– Pagaidām nē. Toties Tomass Grejs drīz atgriezīsies mājās.
Sesilija nopūšas. Pusbrālis bijis mums tēva vietā un vienmēr kvēli mūs atbalstījis. Viņš pievienojās mums patvērumā un aizbēga tikai tādēļ, lai slepus iebruktu Tauerā un censtos atbrīvot brāļus. Tomass trimdā dzīvoja Henrija galmā, centās uzturēt mūsu savienību un nemitīgi spiegoja mūsu labā. Sapratusi, ka Henrijs ir bīstams ienaidnieks, māte lika Tomasam atgriezties mājās, bet Henrijs viņu notvēra. Kopš tā laika viņš ir ieslodzīts Francijā.
– Vai karalis viņam piedeva?
– Visi saprot, ka Tomass neko sliktu neizdarīja. Viņš bija ķīlnieks, kas nodrošināja mūsu atbalstu. Henrijs atstāja viņu Francijas karalim kā parāda nodrošinājumu, bet tagad redz, ka esam padevīgi, un var atbrīvot Tomasu, kā arī samaksāt Francijai.
– Kas notiks ar tevi? – Sesilija jautā.
– Acīmredzot Henrijs grasās ar mani precēties, jo nevar izlocīties no dotā solījuma. Bet viņš nesteidzas. Visiem esot zināmi viņa centieni no tā atkāpties.
Sesilijas acīs parādās līdzjūtība. – Viņš tevi aizvaino.
– Jā, – es piekrītu. – Bet man vajadzīgs tikai karalienes tituls. Es negribu viņu kā vīrieti, tāpēc man vienalga, ka viņš negrib mani par savu sievu.
Vestminsteras pils, Londona, 1485. gada 30. oktobris
Es stāvu pie guļamistabas loga un vēroju kronēšanas baržu, kas tuvojas Taueram vairāku desmitu kuģu pavadībā. No upes puses atskan mūzika. Barža ir apzeltīta un spoži mirdz, bet priekšgalā un aizmugurē uzvaroši plīvo karogi ar Tjūdoru sarkano pūķi un Bofortu režģi. Henrijs izskatās sīciņš. Tādā attālumā es redzu tikai viņa garo purpurkrāsas samta tērpu ar sermuļādas apmali. Viņš nostājies uz paaugstinātā klāja baržas aizmugurē tā, lai visi upes krastā viņu redzētu, un izpletis rokas. Es paceļu plaukstu virs acīm un vēroju Henriju. Pirmo reizi es ieraugu savu topošo vīru, bet viņš nav lielāks par mana mazā pirkstiņa galu. Barža aizslīd garām, vedot manu līgavaini uz kronēšanu bez manis, un viņš pat nezina, ka es lūkojos uz viņu. Viņš neiedomāsies, ka es pielieku mazo pirkstiņu pie biezās stikla rūts, tā viņu izmērot, un pēc tam nicīgi uzsitu knipi.
Visi airētāji tērpušies zaļās un baltās livrejās – Tjūdoru krāsās, un airiem ir balti kāti un koši zaļi gali. Henrijs Tjūdors rudenī izmanto pavasara krāsas; šim jaunajam iebrucējam nekas Anglijā nešķiet pietiekami labs. Kaut gan lapas krīt no kokiem kā brūnas asaras, viņš visu vēlas redzēt zaļu kā jaunu zāli vai baltu kā maija pirmos ziedus, it kā pārliecinot mūs visus, ka laiks sagriezies kājām gaisā un mēs tagad esam Tjūdori.
Otrajā baržā sēž karaļa māte, iekārtojusies uz augsta krēsla, kas līdzinās tronim. Visi redz, ka lēdija Mārgarita beidzot slīd pretī savam liktenim. Vīrs stāv viņai blakus, kā īpašnieks uzlicis roku uz krēsla apzeltītās atzveltnes. Viņš ir uzticīgs šim karalim, tāpat kā zvērēja atbalstīt iepriekšējo karali un arī valdnieku pirms tā. Viņa smieklīgā devīze ir sans changer jeb “vienmēr nemainīgs”. Vienīgais, ko Stenliji nekad nemaina, ir uzticība sev.
Nākamajā baržā brauc Džespers Tjūdors, karaļa tēvocis, kurš ceremonijas laikā nesīs kroni. Blakus viņam stāv manas mātes māsa Ketrina, viņa kaujā gūtā trofeja, un viegli skar viņa roku. Viņa nepaceļ skatienu, kaut gan zina, ka mēs stāvam pie logiem. Ketrina lūkojas uz priekšu, nesatricināma kā strēlnieks, un dodas uz mūsu ienaidnieka kronēšanu, bet viņas seja šķiet bezkaislīga. Reiz jau viņa apprecējās savas ģimenes interešu dēļ un izgāja pie jaunekļa, kurš viņu ienīda. Ketrina ir pieradusi pie spožuma sabiedrības acīs un pazemojumiem mājās. Viņa ar to samaksā par dzīvi, ko pavadījusi kā viena no daiļajām Riversu meitenēm, vienmēr tik tuvu tronim, ka tas viņu savainojis.
Māte apliek roku man ap vidu un vēro baržas. Viņa klusē, bet es zinu, ka domās viņa ir atgriezusies dienā, kad stāvējām tumšajā telpā zem abatijas kapelas un nolūkojāmies uz karaliskajām baržām, kas devās uz mana tēvoča Ričarda kronēšanu, atstājot novārtā īsto mantinieku Edvardu. Toreiz man šķita, ka mēs visi mirsim tumsā un vientulībā. Domāju, ka reiz pie mums klusi atnāks bende un es pamodīšos, jūtot spilvena svaru sev uz sejas. Biju pārliecināta, ka nekad vairs neredzēšu saules gaismu. Toreiz es biju jauna sieviete un domāju, ka tik skaudras skumjas var beigties tikai līdz ar nāvi. Es sēroju par tēvu un bažījos par pazudušajiem brāļiem, un man šķita, ka drīz miršu arī es.
Šī ir jau trešā uzvaras prieka pilnā kronēšanas barža, kas paslīd garām manai mātei. Kad biju pavisam maza meitene un mans brālis Edvards nebija dzimis, viņa slēpās patvērumā, jo manu tēvu padzina no Anglijas. Augstmaņi atkal iesēdināja tronī veco karali, un mana māte liecās ārā pa zemo, netīro lodziņu kapenēs zem Vestminsteras abatijas, lai redzētu lēdiju