Vecmāmiņa bija iespaidīga sieviete, maza un tieva kā zīmulis, ar sudrabainiem matiem, kas allaž bija saņemti ciešā mezglā. Es mēdzu pārsteigt viņu neparastās dienas un nakts stundās, cerēdama kādreiz ieraudzīt kādu vaļā pasprukušu matiņu. Man allaž nācās vilties. Viņa bija barga, cienīga, apzinājās savu vietu Ņūorleānas sabiedrībā un allaž raizējās par to, ka mana audzināšana ziemeļos padarīs mani dienvidnieku dāmas vārda necienīgu. Savā ziņā viņa mani mīlēja – gandrīz tikpat stipri, cik es mīlēju viņas veco māju un savu dzimto pilsētu. Un vēlāk arī mūsu tuvākos kaimiņus.
Tovasar, kad man bija divpadsmit gadu, es satiku Guidrijus. Es jau pazinu Guidrija kungu – viņš draudzējās ar vecmāmiņu un bija mūsu viesis pie vakariņu galda teju katru dienu. Gara auguma kalsns vīrietis ar tumšām acīm un skumju smaidu, viņš dažreiz runāja par savu sievu un abiem dēliem. Es jautāju vecmāmiņai, kāpēc viņi nekad neierodas pie tēva pusdienās, un viņa man teica, ka tie dzīvojot Atlantā. Tad viņa mani norāja un sacīja, ka par to nav pieklājīgi runāt.
Guidrija kunga māja bija kārtējā milzīgā karalienes Viktorijas stila ēka Pirmajā ielā, taču ar vienlaidu verandu, kas vijās apkārt visai mājai, un diviem tornīšiem. Krāsotāji, stāvot uz garām kāpnēm, mēdza to pārkrāsot teju katru vasaru, un baltie klūgu šūpuļkrēsli uz verandas tika pie jauniem spilveniem, taču logi allaž bija aptumšoti. Es lūkojos melnajos stiklos, un tie lūkojās man pretī kā tukšas acis. Prātoju, kas gan ir noticis mājas iekšienē, ja tā kļuvusi tik skumja.
Tās vasaras sākumā, kad vecmāmiņas automašīna iegriezās koku alejā, es sapratu, ka kaimiņos kaut kas ir mainījies. Pāraugušie krūmi, kas parasti slēpa māju un dārzu no ielas, bija izravēti, ļaujot man saskatīt ūdens strūklaku ar čurājošu puisēnu. Koši sarkani hibiski ieskāva kaļamās dzelzs žogu gluži kā caurā vīle uz vecmāmiņas salvetēm. Tiklīdz automašīna apstājās, es izskrēju ārā un pamanīju Guidrija kungu izgriežamies no sava piebraucamā ceļa ševroletā, riepu diskiem atmirdzot spožajā saulē.
Es viņam pamāju, un viņš apturēja automašīnu.
– Labdien, Guidrija kungs. Esmu klāt uz vasaru. – Vēroju, kā mans sašķobītais atspīdums pazūd, viņam nolaižot logu zemāk.
– Labrīt, Eimij. Priecājos tevi redzēt.
Sajutu spēcīgu odekolona smaržu. Paspēru soli atpakaļ un pamāju uz viņa dārza pusi.
– Man patīk tas, ko jūs esat izdarījis ar savām puķēm.
– To izdarīja mana sieva. Viņa ir ieradusies ar vienu no mūsu puikām. Mūsu vecākais pievienosies, tiklīdz beigsies skola. – Viņš pasmaidīja, taču acis palika nopietnas. – Tagad man jābrauc uz darbu. Tiksimies vēlāk, Eimij.
Viņš atkal aizvēra logu un izbrauca uz Pirmās ielas, riepām nošvīkstot uz asfalta, kad automašīna nogriezās uz Pulvera ielas pusi.
Vēlāk es jautāju vecmāmiņai, kāpēc Guidrijas kundze ir atgriezusies, taču viņa nepievērsa manam jautājumam uzmanību un noteica: – Pagātni labāk aizmirst. Mums jāizturas pieklājīgi pret Guidrijas kundzi Guidrija kunga dēļ. – Vecmāmiņas lūpas nobālēja no spriedzes, kas bija vajadzīga, lai turētu tās sakniebtas, kad viņa aizcirta kumodes atvilktni, apgāzdama visas uz tās rūpīgi novietotās sudrablietas.
Vecmāmiņa turēja vārdu un uzaicināja Guidrijas kundzi uz tēju nākamajā nedēļā. Es sēdēju uz nobružāta dzeltena dīvāna vecmāmiņas viesistabā, ģērbusies kleitā ar augstu un stīvu apkaklīti, kas kņudināja kaklu un lika man turēt galvu paceltu un vērst skatienu taisni uz priekšu. Tomēr vecmāmiņa man bija atļāvusi aplikt ap kaklu mātes pērles, tāpēc es jutos ļoti pieaugusi.
Kad Kerolaina Guidrija ienāca istabā, es sajutu viņas muskusa smaržas vēl pirms tam, kad biju pagriezusies savā krēslā, lai viņu ieraudzītu. Šo smaržu biju sajutusi Guidrija kunga mašīnā – kaut kas savādi pazīstams. Eleganta, maza cepurīte bija uztupināta uz sievietes tumšmatainās galvas, un viņa bija ģērbusies pelēkā kleitā, kas šūta no spīdīga, krokaina auduma, ar lielu šallkrāgu un milzīgu lenti ap viņas šmaugo vidukli.
Man šķiet, es aizturēju elpu. Viņa bija visskaistākā sieviete, kādu jebkad biju redzējusi, ieskaitot manu māti. Sajutos mazliet vainīga par šo domu, taču Guidrijas kundze man uzsmaidīja, izdzēsdama visas domas no mana prāta. Viņai bija melni mati un zilas kaķa acis, kuras šķita nepalaižam garām nevienu sīkumu, un viņas atzinīgais smaids lika man sajusties kā izredzētajai. Īsti nezināju, kam esmu izredzēta, taču apzinājos, ka vēlos tajā piedalīties.
Aptuveni mana vecuma puika ieķērās viņai elkonī. Abiem ienākot istabā, es ievēroju, cik viņš izskatās trausls. Viņa vaigu kauli izcēlās saules apbrūninātajā sejā, un ikviens solis bija lēns un mērķtiecīgs, itin kā tiktu skaitīts. Viņš paklupa, un māte viņu saķēra. Viņš nikni atstūma mātes roku, un es notvēru zēna skatienu – tās bija krātiņā ieslodzīta savvaļas dzīvnieka izbiedētās acis. Zilpelēkas, uguns pilnas acis, ko ieskāva melnas skropstas. Kaut kas viņā man likās pazīstams, un es pasmaidīju.
Vecmāmiņa piecēlās un piegāja pie viņiem.
– Kerolaina, Gerij, ļaujiet man jums stādīt priekšā savu mazmeitu Eimiju Mersjē.
Kerolaina Guidrija man vēlreiz uzsmaidīja ar savām kaķa acīm, uzlūkodama tā, it kā mēs jau būtu pazīstamas. Viņa saņēma manus pirkstgalus un tos saspieda.
– Vai tu neesi burvīga? Un īsta mātes kopija.
Viņa oda pēc cigarešu dūmiem un smagnēja parfīma. Shalimar. Šīs pašas smaržas bija lietojusi mana māte. Es to zināju pēc vecās smaržu pudelītes uz tualetes galdiņa tēva istabā. Šķidrums jau sen bija pārvērties zeltaini oranžā, taču es vēl aizvien to sajutu viņas drēbēs tēva skapī. Piešķiebu galvu uz sāniem.
– Jūs pazināt manu māti?
Viņa eleganti izlieca vienu uzaci.
– Mēs bijām labākās draudzenes. – Viņas skatiens novērsās, dodoties apsēsties krēslā līdzās manai vecmāmiņai. Viņa apsēdās un sakrustoja kājas pie potītēm, atklādama savu kurpju nagliņpapēžus, kurus mana vecmāmiņa noteikti neatzina.
Tad es ievēroju brošu pie viņas kleitas ņiebura – aligatora formā, ar sarkanām rubīnu acīm un emaljētām dārgakmeņu zvīņām. Tā aste veidoja trijstūri.
– Man patīk jūsu piespraude, Guidrijas kundze.
Viņas cimdotā roka to uz brīdi sažņaudza, it kā pieskartos laimes amuletam vai kam tamlīdzīgam.
– Paldies, dārgā. Man to uzdāvināja tava māte, un es to dēvēju par savu talismanu. Man patīk aligatori. Jādomā, ka tie man atgādina mani pašu – tie bieži paliek nesaprasti. – Viņa paraudzījās uz manu vecmāmiņu, taču vecmāmiņa bija aizņemta ar tējas liešanu savās dārgajās ungāru porcelāna tasītēs.
Mana māte. Man gribējās pajautāt Kerolainai Guidrijai ko vairāk par piespraudi un to, kāpēc mana māte viņai to uzdāvinājusi, taču zēns viņai līdzās viegli palocījās sveicinādams, savilcis seju nopietnā izteiksmē.
– Labdien, kā jums klājas? – es noteicu ievingrinātā tonī, ko man iepriekšējā vakarā bija samācījusi vecmāmiņa. Patiesībā tas bija tā ietrenēts, ka es izteicu šos vārdus ar angļu akcentu, ar kuru būtu varējusi lepoties