Eimija paliecās uz priekšu, un viņas vaigi bija piesārtuši. – Tev ilgu laiku nav bijis vietas, ko saukt par mājām. Varbūt tad, ja būtu, tu to saprastu. – Viņas pleci izslējās, un es uz mirkli ieraudzīju, kāda Eimija Guidrija bijusi jaunībā. Eimija pabungoja pa fotogrāfijām. – Kā tu domā, kurš atjaunoja “Upesdziesmu” pēc “Kamillas”? Es. Tāpēc ka aiziešana nebija iespēja, kuru man būtu gribējies apsvērt.
Uz mirkli aizvēru acis, cenzdamās atcerēties, ko bija sacījusi Reja Vona. Es klusi atbildēju:
– Ja tu neesi miris, tad ar tevi nav cauri.
– Ak tā, tu esi satikusies ar Reju Vonu. – Eimija viegli pasmaidīja, iegrimusi slēptās domās.
Es pamāju.
– Tad kāpēc Monika aizbrauca? Ja tas viss viņai tik daudz nozīmēja, kāpēc viņa to atstāja un neatgriezās?
– Es nezinu. – Eimijas atbildē jautās tas pats nogurums, kas Treja atbildē uz šo pašu jautājumu, un es atkal sāku prātot, vai varu tam ticēt.
Eimija turpināja.
– Taču es zinu, ka neatkarīgi no aizbraukšanas iemesliem Monika būtu gribējusi, lai Bo atgrieztos un izbaudītu laimīgu bērnību “Upesdziesmā” tāpat kā viņa pati.
Atbalstīju elkoņus pret ceļgaliem, aptverdama zodu ar plaukstām.
– Tad varbūt man vajadzētu ļaut Trejam atpirkt manu daļu un pašam visu atjaunot.
Eimija sarauca pieri, itin kā runādama ar nepaklausīgu bērnu.
– Kā tu domā, kāpēc Monika atstāja savu mājas daļu tev, nevis Trejam? Būtu tikai loģiski, ja Trejam piederētu viss īpašums. Tātad viņa to atstāja tev ar nolūku. Varbūt viņa nezināja, ka māja ir nopostīta, taču viņa varēja nojaust, ka tā ir pārcietusi vētru. Un, labi pazīdama savu brāli, viņa būs zinājusi, ka viņš neko neuzsāks ar to, kamēr viņa nebūs atgriezusies.
Sagrozījos savā krēslā, īsti nezinādama, kurp viņa stūrē.
– Tad ko jūs gribat teikt?
– Es gribu teikt, ka, manuprāt, viņa gribēja, lai jūs atjaunotu “Upesdziesmu” tās agrākajā izskatā.
– Bet kāpēc es?
Eimijas seja atmaiga, uzlūkojot mani.
– Varbūt tāpēc, ka viņa domāja – tev jāatjauno kas vairāk par māju.
Strauji piecēlos kājās, juzdamās nikna, taču īsti nezinādama, uz ko.
– Nedusmojies, Džūlij. Es sēroju par savu mazmeitu un cenšos pieņemt un saprast viņas vēlmes, un to ir grūti izdarīt, ja viņas vēlmju uzklausītāja ir svešiniece, kura negrib iesaistīties. Taču viņas un Bo dēļ es mēģināšu tevi pārliecināt palikt un atjaunot “Upesdziesmu”. – Viņa paliecās uz priekšu, cieši saņēmusi rokas klēpī, itin kā cenzdamās savaldīt savas izjūtas. – Vai tu kādreiz esi domājusi, kas notiks, kad tu atradīsi savu māsu? Kurp tu viņu vedīsi, kad būsi atradusi?
Atbalstīju pieri pret plaukstām, aizmiegdama acis.
– Es nezinu. Nekad neesmu domājusi, kas notiks pēc tam. Eimija sāka vākt kopā uz segas pārvalka saliktās mantas un likt tās kārbā, atstājot mājas fotogrāfijas.
– Negribu atkārtot acīmredzamo, Džūlij, taču tev šobrīd ir jādomā par bērnu. Par bērnu, kuram ir vajadzīgas mājas. Un nākotne. Tev ir laiks sākt nopietni aizdomāties, kas notiks pēc tam.
Gribēju strīdēties pretī, taču apzinājos, ka Eimijai ir taisnība. Kad tu atradīsi savu māsu. Eimija to pateica tā, it kā tam ticētu, un es atmaigu pret viņu.
– Man ilgu laiku nav bijis iespējas domāt par nākotni. Vienmēr esmu domājusi par Čelsijas meklēšanu. Un es vēl aizvien ticu, ka man izdosies viņu atrast. Laikam tā ir akla ticība, taču es nespēju atmest cerību.
Eimija pastūma fotogrāfijas uz manu pusi.
– Tici man, es zinu, kas ir akla ticība.
Atkal paberzēju plaukstas pret svārkiem, vēl aizvien nezinādama, ko man vajadzētu darīt. Skaidri zināju, ka “Upesdziesmas” atjaunošana ir izslēgta. Tas bija tik grūti, tik visaptveroši, tik… pastāvīgi. Tieši tas, kas man nebija vajadzīgs, bet bija vajadzīgs Bo.
Eimija mani vēroja tā, it kā spētu lasīt manas domas. Dziļi ievilkusi elpu, es sacīju:
– Man tagad vajadzētu iet pēc Bo.
Itin kā nebūtu mani dzirdējusi, Eimija ierunājās:
– Vai Trejs pateica, kas attēlots tajā portretā, kuru Monika tev atstāja?
– Jā, pateica. Patiesībā tas mani pārsteidza. Jūsu vīramāte, vai ne? Man tas lika apšaubīt… daudz ko. Piemēram, to, ka Monika mani sameklēja Eiba Holta izstādē. Tas liek man domāt, ka mūsu tikšanās nebija gluži nejauša. Taču es nespēju izprast, kāpēc. – Juzdamās neērti, piecēlos kājās. – Iešu pakaļ Bo.
Eimijas zilās acis mani caururbjoši uzlūkoja.
– Kad Monika aizbrauca, tā nebija pirmā reize, kad šai ģimenei bija darīšana ar nozušanu.
Gaisa kondicionētājs pūta vēsu gaisu man sejā, liekot nodrebināties.
– Ko jūs gribat teikt?
– Kerolaina Guidrija, tā sieviete portretā, arī pazuda. Tūkstoš deviņi simti piecdesmit sestajā gadā. Neilgi pēc tam, kad tavs vecvectēvs uzgleznoja viņas portretu.
Pavēlēju sev runāt, lai arī mute bija sausa.
– Kas ar viņu notika?
Eimija atbalstījās pret spilveniem.
– Tas ir garš stāsts.
Ielūkojos pulkstenī, gribēdama ātrāk doties projām.
– Man jāiet pēc Bo. Mēs runājam jau ilgu laiku.
– Kurp jums ir jāiet? Bo ir mans mazmazdēls, un tu esi viņa aizbildne. Jūs varat palikt, cik ilgi vien gribēsiet. Turklāt pie Bo šobrīd ir Trejs. Un, ja kādam vajag savā uzvedībā ieviest korekcijas, kuras spēj izraisīt tikai mazi bērni, tad tas ir Trejs.
Jutu, kā manas lūpas izlokās pussmaidā.
– Varat man pateikt, vai viņa tika atrasta? – Manas rokas pārklāja zosāda, un es atkal nodrebinājos, vārdiem atbalsojoties prātā. Tas liek man domāt, ka mūsu tikšanās nebija gluži nejauša.
Zilās acis mani klusējot uzlūkoja.
– Tā būtu steigšanās notikumiem pa priekšu. Turklāt tev ir jāzina viss stāsts. Tas tev ļaus saprast cilvēkus, kuri atjauno un dara to, nedomājot par draudošajām viesuļvētrām.
Es lēnām apsēdos, atkal sajuzdama zem sevis vēso audumu. – Lai notiek. Taču tikai neilgu laiku. Man jāiet atpakaļ pie Bo.
Eimija atkal aizvēra acis un sāka runāt.
Sestā nodaļa
“Ne jau mājas ar smalkiem jumtiem vai labi uzbūvētas akmens sienas, tāpat kā ne kanāli vai kuģu būvētavas veido pilsētu: to veido cilvēki, kuri spēj izmantot savas izdevības.”