Ieskatījos viņam acīs.
– Varbūt tāpēc, ka esmu ilgāk nekā jūs saskārusies ar nezināmo, es uzskatu, ka dažreiz ir mazāk svarīgi zināt, kāpēc. Un varbūt tā vietā mēģināt iet uz priekšu.
– Redzu, cik labi tas pagaidām ir iedarbojies uz jums. Jūs bijāt tā koncentrējusies uz māsas meklējumiem, ka man tā vien šķiet – visa pārējā jūsu dzīve palika novārtā.
Manā galvā uzplaiksnīja gaisma, apžilbinot mani aiz dusmām. Viņam nebija ne jausmas, kā tas bija – būt vienīgajai, kas vēl aizvien meklē. Zināju, ka nevēlos atjaunot “Upesdziesmu”, zināju, ka man nav intereses vai pieredzes, zināju, ka neesmu tāds cilvēks, kas apzināti spēj izaicināt likteni un kaut ko būvēt kustīgās smiltīs līdzās atklātam ūdenim. Varbūt tāpēc, ka viņa domāja: tev ir jāatjauno kas vairāk par māju.
– Džūlija?
Atkal pievērsu savu uzmanību Bo.
– Eimijas kundze teica, ka mēs esam beiguši, taču rīt viņa man ļaus paspēlēties strūklakā un ļaus statujai mani apčurāt.
Es savaldīju elpu, konstatēdama, ka ir vieglāk nomierināties, uzgriežot muguru Trejam, kurš izgāja ārā no istabas, viņa dusmām atbalsojoties gaisā.
– Tas izklausās jautri. – Izmocīju smaidu. – Taču mēs rīt varbūt te vairs nebūsim…
– Es nupat iedomājos, – Eimija pārtrauca, – ka jūs ar Bo varētu apmesties te, pie manis. Mājā jau gadiem ilgi nav bijis neviena bērna, un es gribu pavadīt pēc iespējas vairāk laika ar Bo, lai kompensētu pirmos piecus viņa dzīves gadus.
– Nedomāju vis…
Eimija pacēla roku.
– Tev tas nav jāizlemj šobrīd. Padomā par to šovakar viesnīcā un dod man ziņu rīt. Man šķiet, ka tev vajadzēs kaut kur atstāt Bo, kad būsi ķērusies klāt “Upesdziesmai”.
Es saraucu pieri.
– Es neteicu…
– Tas nebija vajadzīgs. Es to redzēju pēc Treja sejas. Lūdzu, esi pacietīga ar viņu, Džūlij. Viņš ir pārcietis briesmīgu triecienu. Viņi ar Moniku bija tik tuvi kā dvīņi.
Pieliecu galvu, cenzdamās savaldīt dusmas, lai Eimija tās neredzētu. Bo atbalstīja galvu man pret gurnu un atkal sāka sūkāt īkšķi.
– Es tev rīt piezvanīšu, lai uzzinātu atbildi. Un lai aprunātos par portretu.
Saņēmu Bo aiz rokas un vedu viņu uz durvīm. Sarkanā cepure bija iespiesta starp mums.
– Eimijas kundze? Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.
Par to, kāpēc jums ar Moniku vajadzēja justies drošībā.
Vecās sievietes zilās acis satumsa.
– Jādomā, ka tev vajadzēs atgriezties, lai uzzinātu stāsta atlikušo daļu.
– Vai tā man pavēstīs, kāpēc Monika aizbrauca?
Eimija viegli paraustīja plecus.
– Varbūt. Ceru, ka tev atradīsies trūkstošie fragmenti, lai varam salikt tos kopā.
– Un ko tad, ja es neatgriezīšos?
Eimija uzlika galvu uz spilvena un aizvēra acis, vieglam smaidam rotājoties lūpās.
– Tu atgriezīsies.
Ilgu laiku nolūkojos uz viņu, lai tad pagrieztos un izietu no istabas, klusītēm aizverot aiz sevis durvis.
Septītā nodaļa
“Fudzivara efekts: tendence, kad divi līdzās esoši tropu cikloni rotē viens ap otru.”
Pēc divām dienām gaisma vēl tikko ausa, kad es piebraucu savā pazīstamajā vietā Pirmās ielas malā un uzmanīgi izcēlu aizmigušo Bo no aizmugures sēdekļa. Trejs sagaidīja mūs pie dārza vārtiņiem, ar vienu roku turēdams tos atvērtus un otrā satvēris kūpošu kafijas tasi. Strūklaka burbuļoja dārzā, un Bo pacēla galvu, lai ar interesi palūkotos uz čurājošā puisēna statuju.
– Nemaz nesadomājies, – es viņu brīdināju, kāpjot augšā pa kāpnēm uz ieejas durvīm.
Eimija gaidīja iekšā, ģērbusies džinsos, baltās kedās, rūtainā garpiedurkņu kreklā un uzlikusi galvā salmu cepuri ar platām malām. Viņa papleta rokas, lai apskautu Bo, un, kad biju nolikusi viņu zemē, zēns metās sievietei klāt.
– Atcerieties, ko jūs apsolījāt par saldējumu, Eimijas kundze.
– Es atceros, – viņa noteica un tad pievērsās man. – Mēs šodien nodarbosimies ar dārza darbiem. Gribu tikt ārā no turienes, kamēr saule vēl nav sākusi pārāk karsēt. Drīz ieradīsies Havjers.
– Havjers? – es jautāju.
– Jā, Rejas Vonas dēls. Man likās, ka viņa būs to pieminējusi. Viņš strādā pie Guidrijiem kopš viesuļvētras “Kamilla”, kas, šķiet, liecina, ka viņš ir vecāks par zāli. – Viņa sabužināja Bo matus. – Viņš ir burvis, ja runa ir par ziediem un ainavu dizainu, un, kamēr vien viņš apgalvo, ka ir par jaunu, lai ietu pensijā, viņam šeit atradīsies vieta.
Atcerējos vīrieti ar rētaino seju un vienīgo zaļo aci un apspiedu drebuļus.
Eimija turpināja:
– Jādomā, ka mēs viens otru būsim nogurdinājuši līdz Ketijas ierašanās brīdim pusdivpadsmitos. Tad paēdīsim pusdienas un pagulēsim, lai viņš būtu kārtīgi atpūties, sagaidot jūs ar Treju atgriežamies no Biloksi. Liku Ketijai iekārtot istabu Bo – tieši līdzās tavējai, gaiteņa otrā pusē pretī manējai. – Viņa pamirkšķināja Bo. – Vakar tu man teici, ka tev patīkot lego, tāpēc tavs tēvocis un Ketija pavadīja daudz laika, skraidot pa pilsētu, lai istaba būtu tāda, kāda tev patiktu.
Bo pasmaidīja pretī, un es iesānis palūkojos uz Treju, cenšoties iztēloties viņu skraidām apkārt pa gultasveļas un rotaļlietu veikaliem, lai darītu laimīgu bez mātes palikušu piecgadīgu zēnu.
Eimija atkal pievērsās man.
– Zinu, ka tava atgriešanās ir uzticības izrādīšana. Un es esmu par to pateicīga.
– Ne gluži. – Es nosarku. Man patika Eimija, un ne tikai pēc tā, ko bija stāstījusi Monika. Man viņa patika tāpēc, ka Eimija bija bez iebildumiem pieņēmusi Bo. Tāpēc, ka bija pieņēmusi mani. Taču iemesls, kāpēc Monika bija aizbraukusi, atradās mūsu starpā kā guļošs tīģeris, kas bija nekaitīgs, kamēr netika atmodināts. – Piezvanīju savam advokātam, kurš apliecināja, ka mana aizbildniecība pār Bo ir juridiski saistoša. To iespējams apstrīdēt tiesā, kas prasīs laiku. Un, ja tā notiks, es būšu aizbildne tikmēr, kamēr tiks pieņemts lēmums mainīt Monikas pēdējo gribu. – Es novērsos, nespēdama ieskatīties Eimijai acīs. – Viņš veica nelielu pārbaudi un teica, ka nez vai jūs mēģināšot aizbēgt.
– Nē, nedomāju vis.
Paraudzījos un saskatīju vieglu smaidu rotājamies ap vecās sievietes lūpām.
– Vai atvedāt savu bagāžu?
– Jā. Tā ir furgonā. Aiziešu tai pakaļ.
Trejs pasniedza man savu kafijas krūzi.
– Paturiet to, un es aiziešu pēc bagāžas. Vai furgons nav aizslēgts?
– Nē.