Liedaga koki. Kārena Vaita

līnijām, kamēr Guidrijas kundze klusēdama pētīja manu bālo ādu. Visbeidzot viņa saspieda manu roku un ielika to manā klēpī.

      Atzvilusi krēslā, viņa pasniedzās pēc savas zelta cigarešu etvijas.

      Nespēju novaldīt savu ziņkārību.

      – Vai jūs kaut ko redzējāt? – Mana balss likās nedroša.

      Viņa pabungoja ar cigaretes galu pa aizvērto etviju un tad uzlūkoja mani bez kāda smaida.

      – Jā gan. – Pieskaņotas zelta šķiltavas tika izņemtas no rītakleitas kabatas. Viņas garie, elegantie pirksti tās noklikšķināja un pielika pie cigaretes gala. Viņa dziļi ievilka dūmu un atbalstīja galvu pret krēsla atzveltni.

      – Tev ir skaistas rokas, Eimij. Smalkas, bet stipras. Tāpat kā tavai mātei. Tādas pašas kā tu. Tev vajadzēs būt stiprai. – Sievietes balss pārvērtās čukstā, viņai paceļot galvu, lai uzlūkotu mani. – Vai tu dziedi, Eimij? Tavai mātei bija ārkārtīgi skaista balss. Viņa varēja kļūt par lielu dziedātāju, ja nebūtu apprecējusies un dzemdējusi tevi.

      Es atcerējos savas mātes dziedāšanu. Viņa dziedāja dārzā un virtuvē, un man. Šķiet, nedabiskais klusums mājā pēc viņas nāves galu galā kļuva tēvam tik neizturams, ka mēs aizbraucām. Pat tagad aizmiegot man šķiet, ka spēju sadzirdēt mātes dziedāšanu. Taču es nekad nebiju domājusi, ka apprecēšanās ar manu tēvu un mana piedzimšana būtu upuris. Samirkšķināju acis, nesaprazdama, ko Guidrijas kundze grib teikt.

      Piepeši viņa izslējās, nodzēsa cigareti pelnutraukā un paliecās uz manu pusi, lai saķertu mani aiz abām roku locītavām.

      – Uzmani savu sirdi. Tev vajadzēs izdarīt izvēli, taču tavs liktenis ir mīlēt tikai vienreiz. Izvēlies gudri. – Viņa saspieda manas locītavas, likdama pirkstiem notirpt, taču aizrautība viņas acīs neļāva man atrauties.