– Jūs gribat izpirkt manu daļu no Biloksi mājas. Par cenu, kas ir augstāka nekā tirgus vērtība.
– Jā.
Novērsos, kaunēdamās par to, cik ļoti man gribējās atbildēt piekrītoši. Taču kaut kas mani atturēja. Varbūt tikai apziņa, ka Monika ir mīlējusi šo māju un vēlējusies kādu dienu aizvest turp savus bērnus. Vai varbūt tas tāpēc, ka baltā māja pludmalē bija kalpojusi par nākotnes laimes simbolu mums abām. Par simbolu saulē pavadītām dienām, kur vairs nebūtu nepieciešamības savilkt galus kopā, kur nebūs slimības un nebeidzamo meklējumu.
Trejs ierunājās:
– Padomājiet par to dažas dienas, taču man šķiet, jūs drīz redzēsiet, ka šobrīd tas ir labākais risinājums. – Viņš pagriezās un devās uz loga pusi, atvilkdams aizkaru, lai palūkotos ārā. – Bo tēvs – vai viņš atrodas kaut kur pie apvāršņa? Nodūru skatienu, ievērodama švīku uz savām melnajām bezpapēžu laiviņām, kuras biju pirkusi vairs neesošam darbam. Papurināju galvu.
– Viņš bija… īslaicīgs draugs. – Ar grūtībām ieskatījos Trejam acīs. – Monika pat nezināja viņa uzvārdu. Kad viņa saprata, ka ir stāvoklī, viņš jau sen bija nozudis. Taču viņa gribēja bērnu – ļoti, lai arī ārsts centās viņu no tā atrunāt.
– Sirds dēļ?
Es pamāju, atcerēdamās to visu.
Trejs turpināja pētīt ārā pa logu redzamo ielu, taču es manīju, ka viņa poza pauž iestudētu nevērību, ka ikviens viņa vārds ir izsvērts un ka man jābūt ļoti, ļoti piesardzīgai.
Trejs turpināja.
– Interesanti, vai jūs zināt, kas tā par sievieti, kas attēlota portretā?
Auksta gaisa plūsma novilnīja man pār muguru, kad es papurināju galvu.
– Nē. Mans vecvectēvs gleznoja daudz portretu privāti, un daudzi no tiem tā arī nav parādījušies publiskai apskatei. Spriežot pēc matu sakārtojuma un kleitas, izskatās pēc divdesmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, taču neko citu es nezinu. – Piemiedzu acis. – Kāpēc jūs to jautājāt?
Viņš pagriezās pret mani ar gandrīz pašapmierinātu sejas izteiksmi.
– Tas ir manas vecvecmāmiņas Kerolainas Guidrijas portrets. Un to uzgleznoja jūsu vecvectēvs Eibs Holts tūkstoš deviņi simti piecdesmit sestajā gadā. Savāda sagadīšanās, vai ne?
Gaisa plūsma likās mani apņemam no visām pusēm, kamēr es uzlūkoju Monikas brāli, īsti nesaprazdama, ko viņš man saka. Bērnībā mēs ar Čelsiju mēdzām izbāzt galvu pa atvērtu automašīnas logu un mēģināt sarunāties, vējam sitoties sejā un piepildot muti. Šobrīd es jutos tieši tā, nespēdama ne parunāt, ne paelpot, juzdama, ka nosmakšu, paverot lūpas. Smagnēji apsēdos uz dīvāna, cenzdamās izveidot vārdus, lai uzdotu pareizo jautājumu.
– Man nebija ne jausmas…
Durvis atvērās, un ienāca Ketija Volfa.
– Bo ēd jau otro saldējuma porciju. Ceru, ka tas nekas. Viņš piekoda pie sviestmaizes burkānu nūjiņas, ja tas jūs nomierina. Viņam garšo pralinē, un tā vien šķiet, ka nekad agrāk viņš tādus nav redzējis.
Vārgi pasmaidīju.
– Nav jau arī. Paldies, Ketij. – Mans vēders ierūcās, un es atskārtu, ka visu dienu neesmu neko ēdusi, tomēr apzinājos, ka šobrīd mans kuņģis nespētu neko uzņemt.
Ketija paraudzījās uz Treju.
– Eimijas kundze artrīta dēļ nevarēs nokāpt lejā, taču viņa gribētu aprunāties ar Džūliju.
Trejs atkāpās no loga.
– Varu uzvest viņu augšā.
Ketija papurināja galvu.
– Nē. Viņa grib aprunāties ar Džūliju divatā. Viņa ierosināja, ka tu varētu pavadīt laiku kopā ar Bo, kamēr viņas runājas. Tas prasīšot zināmu laiku.
Kādu brīdi likās, ka Trejs iebildīs, taču tad viņš pamāja.
– Labi. Parādīšu Džūlijai, kurp jāiet, un tad pievienošos jums ar Bo virtuvē.
Ketija uzsmaidīja mums abiem un aizgāja, ar sporta kurpēm klusi pārvietodamās pa koka grīdu.
– Šeit, – Trejs sacīja, norādīdams uz durvīm. Es piecēlos ar tādu sajūtu, it kā manas kājas piederētu kādam citam, un izgāju vestibilā. Paraudzījos uz virtuves durvīm, gribēdama pārliecināties, ka Bo nekas nekaiš.
– Viņš ir labās rokās pie Ketijas, – Trejs noteica, kā nolasījis manas domas. – Viņa ir diplomēta medmāsa un var tikt galā ar jebkuru negaidītu situāciju.
Pamāju, juzdamās pārliecināta.
– Pasakiet viņam, ka esmu augšstāvā un neesmu aizgājusi. Dažreiz viņš kļūst nemierīgs.
Izskatījās, ka Trejs grib ko teikt, taču tad viņš norādīja uz lielajām kāpnēm.
– Uzkāpiet augšā un nogriezieties pa labi. Otrās durvis kreisajā pusē. Tikai vispirms pieklauvējiet, lai viņa zinātu, ka jūs esat klāt.
Jutos tik nervoza, ka man sareiba galva.
– Jūs nebaidāties, ka nozagšu jūsu ģimenes sudrablietas?
Treja lūpas nodrebēja, tomēr viņš nepasmaidīja.
– Tās ir apdrošinātas.
Uzgriezu muguru un sāku kāpt augšā pa kāpnēm, apzinādamās, ka viņš nav izkustējies.
– Kā jūs zaudējāt darbu?
Pusceļā pagriezos un paraustīju plecus.
– Es biju vajadzīga Bo. Nevarēju atstāt viņu ar aukli pēc visa, ko viņš bija pārdzīvojis. Nelaimīgā kārtā mans priekšnieks tam nepiekrita. – Negribēju redzēt Treja šaubas vai nepatiku, tāpēc pagriezos un turpināju kāpt augšup, līdz nonācu kāpņu laukumiņā ar balkonu virs vestibila un lielu vitrāžu, kas klāja lielāko daļu no sienas.
– Paldies, – viņš sacīja manai mugurai.
Mani soļi kļuva lēnāki.
– Par to, ko esat darījusi Bo labā. Taču tas neko nemainīs. Mans piedāvājums izpirkt jūsu mājas daļu vēl aizvien ir spēkā. Mēs abi zinām, ka jūs te neiederaties. Esam pateicīgi, ka atvedāt Bo atpakaļ pie viņa ģimenes, taču viņš nav un nekad nebūs jūsējais.
Karstums iesitās man sejā, kakls aizžņaudzās, un acīs sariesās asaras – vienu briesmīgu brīdi man jau likās, ka tūlīt sākšu raudāt. Taču es koncentrējos uz katru soli, turēdama muguru taisnu un zodu augstu izslietu, un turpināju kāpt augšā, ne reizes nepalūkodamās atpakaļ.
Durvis uz Eimijas Guidrijas guļamistabu bija viegli pavērtas. Es klusītēm pieklauvēju un tad iegāju baltā istabā, ko apspīdēja gaisma no augstajiem logiem, kas veidoja divas istabas sienas. Alkovā aiz arkas pa kreisi no durvīm atradās grezna gulta ar baldahīnu, neliels naktsgaldiņš un klubkrēsls. Eimija Guidrija, ģērbusies tajos pašos svārkos un blūzē, kas viņai bija mugurā pirmīt, bet bez žaketes, sēdēja, salikusi zeķēs tērptās kājas uz gultas pārvalka, atbalstījusies