Es gaidīju dusmu uzliesmojumu, bet karaliene iegrima pārdomās. – Diemžēl Bakingemam varētu būt taisnība. Es neesmu īpaši laba sieva.
– Hercogs diezin vai ir cienīgs jums dot padomus! Tas neģēlis nolaupīja Ketrinu Menersu, kad viņas tēvs atteicās pieļaut savas mīļotās meitas laulību ar šādu zelta mednieku. Izpostījis viņas labo slavu, Bakingems piespieda viņas tēvu lūgties, lai viņš apprecas ar mazo muļķīti. Vai spējat iedomāties? Vienu no Anglijas bagātākajām mantiniecēm atdeva tādam vīrietim!
– Tomēr hercogiene savu vīru dievina.
– Viņa ir pelnījusi visu, ko saņem. Bakingems ielaižas dēkā ar jebkuru sievieti, kas spēj viņam sagādāt varu, bagātību vai gluži vienkārši izklaidi. Runā, ka hercogs un tā viltīgā ragana Lūsija Heja esot kā cimds ar roku, un Kārlailas grāfs savu sievu uzmundrinot, lai gūtu labumu no Bakingema ietekmes.
– Nav grūti saprast, kāpēc Kārlailas grāfiene tā interesē vīriešus, – karaliene sacīja. – Viņa noteikti nebaidās no netīkamās laulības gultas, lai cik apkaunojošs, sāpīgs un neveikls būtu tajā notiekošais. Es dzirdēju daudz diženu mīlas stāstu un domāju, ka gultā viss būs citādi. Varbūt, ja es mācītos no viņas, tad izpelnītos karaļa mīlestību.
– No viņas jūs iemācītos tikai palaistuvju viltības! Viņa Majestāte jūs mīl. Ja Bakingems vairs neiejauktos, karaļa jūtas būtu vēl spēcīgākas! Kāpēc gan kāds pakalpīgs slepkava nevar iegrūst viņam krūtīs dunci?
– Meimija! – karaliene iesaucās, viņu apklusinādama. Es domāju, ka viņa atgādinās Senžorža kundzei par manu saistību ar hercogu. Bet karalienes acīs es biju tikpat nesaprātīgs kā spilvens, uz kā viņa sēdēja. – Es nespēju vēlēt Bakingemam ļaunu. Šāds zaudējums satriektu karali. Turklāt es neciešu runas par šādu noziedzību pēc tā, kas notika ar manu tēvu.
– Jūsu dzīve būtu vienkāršāka, ja hercogs jūs nemocītu, – Meimija neatlaidās.
– Un viņam būtu vieglāk dzīvot bez manis. Lai izpildītu viņa vēlmi un atbrīvotu hugenotu augstmaņus Larošelā, vajadzētu karot ar manu brāli, un Roma tikmēr cer izmantot franču armiju, lai piespiestu Angliju atgriezties pie īstenās ticības. No Francijas ieradusies katoliete, kuras klēpis ir tukšs, nenāk par labu nevienai pusei.
– Mana māte apgalvo, ka satraukuma dēļ sievietes klēpis sarūgst un nespēj uzturēt bērnu. Ja karalis Čārlzs vēlas dēlu, viņam jāpanāk, lai Bakingems un pārējie jūs vairs nemoka. Un, runājot par Anglijas katoļiem, jūs esat darījusi visu iespējamo, lai atvieglotu viņu nastu. Jūs pārvērtāt Dānijas namu par patvērumu, kur viņi var celebrēt misi un sūdzēt grēkus. Kapela, ko ceļ Inigo Džonss, būs brīnišķīga.
Karaliene skumji sarauca pieri. – Cik no maniem pavalstniekiem varēs tur meklēt mierinājumu? Tikai daži, kam pietiek naudas un varas? Un kas notiks ar nabadzīgajiem, kuri izkliedēti pa visiem šīs salas nostūriem? Pat tie nedaudzie, kuri izmanto manu kapelu… kas notiek, tiklīdz viņi iziet pa manām durvīm? Naids un aizdomas pret katoļiem pieņemas spēkā. Es saņemu neskaitāmas vēstules no Francijas ar jautājumiem, kāpēc neesmu paveikusi uzdoto.
– Tas iedomīgais Bakingems nevarēs mēroties spēkiem ar Francijas meitu, – Senžorža kundze apgalvoja. – Esiet līksma, panāciet, lai vaigos atkal uzplaukst rozes, smejieties un dejojiet! Beigu beigās jūs iegūsiet karaļa mīlestību. Neviens nespēj jums pretoties, kad esat tāda.
– Ja man nebūtu tevis un menažērijas, es mirtu no vientulības. Nedomāju, ka mana dzīve izvērtīsies šādi. Čārlzs taču izjāja man pretī, pārāk nepacietīgs, lai ievērotu pieklājības noteikumus. Pirmajā tikšanās reizē viņš likās tik priecīgs, ka es cerēju… Tagad tam vairs nav nozīmes. Mēs ar karali strīdamies pat par to, vai līst lietus. – Anrieta Marija skumīga iesmējās. – Vai es biju muļķe, ja cerēju uz mīlestību? Maniem vecākiem tās nebija. Nezinu nevienu, kam būtu karaliskas asinis un kurš iepazinis mīlestību ar savu vīru vai sievu. Bet pirmajā reizē, kad ieraudzīju karaļa attēlu, es jutu, ka viņš ir ieslodzīts aiz saltuma maskas, par ko visi runā, un es varētu viņu atbrīvot.
Senžorža kundze apskāva karalieni, pārkāpdama visus uzvedības nosacījumus, ko man bija iemācījis Vērs. Bet valdniece tik nopūtās un atbalstījās pret draudzeni. Meimija noskūpstīja viņu uz galvvidus. – Mana mīļā Anrieta, jūs vienmēr ilgojāties pēc sirds siltuma! Jūs bijāt visu mīlule mūsu nelielajā petit troupeau Senžermēnā. Protams, šeit jums ir vientuļi. Aizveriet acis un domājiet par ziediem, saules gaismu un saviem brāļiem un māsām, kas spēlē aklās vistiņas!
– Bakingems gribēja, lai es par viņiem kaunētos. Viņš labprāt nosauktu viņus par bastardiem un aizdzītu no pils. Šim cilvēkam sirds ir pārāk skopa, toties mana tēva sirds… Man ļoti žēl, ka viņu nepazinu, Meimija. Ir tikai atmiņas, ko man atklāji tu un pārējie Senžermēnā. Es tik bieži izlūdzos stāstus par tēvu, ka tie gandrīz šķita kā manējie.
Es atliecos, lai redzētu skumjas, kas jautās ēnās ap karalienes lūpām, un atcerējos hercoga brīdinājumu, ka nedrīkstu ļauties viņas valdzinājumam. Bakingems apgalvoja, ka valdniecei piemīt zināma pievilcība. Es atspiedos ar pēdām pret klāju un centos atvirzīties no viņas tālāk.
Senžorža kundze noglāstīja karalienes matus. – Aizveriet acis, mon ame, – viņa klusi teica. – Rīt viss atkal rādīsies košākās krāsās. Mēs dārzā rotaļāsimies ar kucēniem un vērosim jūsu šausmīgā mērkaķa stiķus. Un mēs apģērbsim jūsu jauno punduri. Padomājiet vien, cik mums būs jautri!
Airu ritmiskie šļaksti ūdenī ieaijāja mani miegā. Es vēl dzirdēju karalienes balsi: – Šeit ir ļoti auksti, Meimija. Man bail, ka es nekad vairs nejutīšu siltumu.
Virs ūdens atkal uzbrāzmoja vējš, un es nodrebēju, tomēr ne jau aukstuma, bet iekšējās vientulības dēļ. Manī bija tukšums vietā, kur mani varētu sildīt kāda mīlestība.
5. nodaļa
Zeme kustējās. Es centos atvērt acis, bet kāds viltīgs gariņš bija sasējis manas skropstas kopā. Tās laikam bija svešzemju fejas, jo es dzirdēju melodisku franču valodu un skanīgi izrunātus vārdus angļu mēlē, kas ļoti atšķīrās no Okemā dzirdētās.
Mans augums bija atspiests pret robainu vilnas sienu, un es nespēju pakustināt ne rokas, ne kājas. Kad pagrozīju galvu, tā atsitas pret kaut ko metālisku. Sāpju dēļ man beidzot izdevās atraisīt skropstas, un lāpas uguns meta ellišķīgu gaismu pār briesmoņa seju. Granīta plāksnes veidoja vaigu kaulus, kas bija garāki par visu manu galvu. Biezas uzacis slīga pār acīm, kurās kvēloja liesmas. Aiz spurainās bārdas mirdzēja zobi, balti kā ziloņkauls. Es noteikti iekliegtos, ja vien pietiktu vietas, lai ievilktu plaušās gaisu.
– Tikai mieru, zēn, – nodārdēja dobjākā balss, kādu es jebkad biju dzirdējis. – Ja locīsies, tu savainosies, un… ko es tad teikšu karalienei?
Es pastiepu kaklu un ieraudzīju Viņas Majestāti nedaudz tālāk. Dāmas sakārtoja viņas apmetni, un viņa virzījās uz pils pusi. Es gribēju aizbēgt no briesmoņa, kurš mani ieslodzījis, un aizrāpties pie sievietēm, jo tās vismaz bija nedaudz pazīstamas, bet viena roka bija iespiesta starp mani un milzi, bet otra tā sapinusies, ka es aizkaitināts iekliedzos: – Laid mani vaļā!
– Nedrīkstu, – briesmonis atbildēja,