– Kas jūs uzjautrina? – es vaicāju, cerēdams, ka nesaņemšu aizrādījumu par bezkaunību.
– Es domāju par svešzemju augstmaņiem, kas cīnās par ielūgumu uz Bakingema dzīrēm. Žēl, ka cīņas un pārrunas nevar norisināties starp mākoņiem un pīrāgiem; tad Bakingems būtu mūsu laikmeta dižākais valstsvīrs.
Mēs iegājām dziļāk ēkā. Palēninājis soļus, es pētīju gleznas gar sienām. – Tā eņģeļa locekļi kustas! – es čukstēju.
– Pat karalim nav tik lielisku mākslas darbu kā Viņa Gaišībai, – Vērs sacīja. – Nestaigā apkārt un neblenz uz gleznām. Tagad, kad esam Londonā, tu drīksti kaut kur iet vienīgi kopā ar mani.
Citos apstākļos es priecātos, ka varu turēties tālāk no jucekļa, bet man nepatika Vēra pavēle. – Kāpēc?
– Viņa Gaišība negrib, lai kāds tevi ieraudzītu pirms atklāšanas. Tas sabojātu pārsteigumu karalienei. Pēc stundas es aizvedīšu tevi uz pils virtuvi. Galvenais pavārs gaidīs tevi saldumu namā. – Vērs greizi pasmaidīja.
3. nodaļa
Nekad nebiju iedomājies, ka cilvēki var ēst zeltu. Es šo dārgmetālu biju redzējis tikai reti sastaptajiem bagātniekiem. Bet Bakingema Londonas pils saldumu namā meistars apzeltīja pīrāgu, kurā es pavadīšu vakaru.
Trauslās saldumu malas uztvēra gaismu, un steķu galds izskatījās kā apskrambāts salīdzinājumā ar ēdamajiem brīnumiem, ko gatavoja itin visur man apkārt. Vērs stūma mani pie galda, un es prātoju, vai strādnieki pamanīs, ja es nolauzīšu zeltītās garozas plēksni un to pagaršošu. Meistars noslaucīja sviedrus no pieres.
– Šis ir punduris, kam jāaizpilda mīkla, – Vērs paziņoja.
Meistars pavēra muti un veltīja man skatienu, pie kāda jau biju pieradis. Es bažīgi aplūkoju garozu. – Vai es tur ietilpšu?
Viņš mani pārsteidza, skaļi iesmiedamies. – Es neveidoju pīrāgu tavām ērtībām. Šaurība ir daļa no radītā iespaida. Neviens nedrīkst uzminēt, ka zem garozas paslēpies mazs cilvēciņš. Un tas arī nenotiks. Es pats izveltnēju mīklu.
– Cik ilgi man vajadzēs gulēt pīrāgā?
– Ilgi. Mēs tev palīdzēsim iekārtoties, cieši piestiprināsim virsējo garozu un pabeigsim apzeltīšanu. Kad viss būs apžuvis, tevi aiznesīs no virtuves uz lielo zāli, un tur tu gaidīsi, līdz diženie būs gatavi.
– Tagad tu kalpo augstmaņiem, – Vērs atgādināja, – un visu atlikušo mūžu pavadīsi gaidot, un tev būs jājūtas pateicīgam. Labi, tagad mēs sakārtosim tev matus, vēl mazliet piekārtosim kostīmu un pēdējo reizi izmēģināsim dzert no kausa. Pēc tam par tevi būs atbildīgs kāds cits. – Vērs palūkojās uz saldumu meistaru. – Varbūt puika, ja saniknos Viņas Majestāti, tiks izbarots Villam Evansam.
– Kas ir Vills Evanss? – es jautāju.
– Karalienes milzis. Kā tev šķiet, meistar? Vai no Hadsona sanāktu kaut kumoss Evansam?
– Sīkie putniņi ir vissulīgākie, – cepējs noteica.
Es atcerējos stāstus, ar kuriem Džons mēdza biedēt Semjuelu. Varbūt milzim bija robaini zobi un asiņainas ķetnas.
Varbūt Vērs un cepējs neģēlīgi mānījās.
– Nedomāju, ka Viņa Gaišība tā pūlējies, lai es kļūtu kādam par vakariņu tiesu.
Vērs pavīpsnāja. – Tad viņam nevajadzēja pasniegt tevi, ieceptu pīrāgā.
Tiklīdz Vērs bija pametis mani pie kalpotāju kāpnēm, lai pats varētu atsvaidzināties pirms dzīrēm, es izdzirdu kādu pazīstamu balsi. – Džefrij! – Klemijs iesaucās un steidzās man klāt. – Es bažījos, ka nepagūšu tevi sastapt! Vēlāk jau tu būsi pārāk liels un vairs ar mani nerunāsi. – Viņš sarāvās, sapratis, ko nupat pateica. – Pārāk dižens, – viņš izlaboja. – Kas gan Bakingema dzīru spožākajai zvaigznei runājams ar nieka virtuves pāžu? – Viņš sarāva uz augšu šoses, kas nemitīgi šļuka nost. Man vajadzēja viņam apliecināt, ka tas nenotiks, tomēr es biju pārāk satraukts. – Pēdējās stundas es pavadīju lielajā zālē un izmēģināju nolaišanos no debesīm. – Viņš plati smaidīja. – Nav viegli turēt rokās ēdiena paplātes, kamēr strādnieki nolaiž mākoņu balstus. Mehānisms divas reizes iestrēga un apstājās tik strauji, ka es gandrīz uzmetu paplāti Uriēlam Vēram uz galvas. Kaut tu redzētu, kā viņš salēcās!
Es iztēlojos paplāti, kas nograb uz grīdas, un pārsteigumu drūmajā sejā. – Žēl, ka netrāpīji.
Klemijs smaidīja; viņa nolauztais zobs uztvēra gaismas staru. – Tu taču negribētu, lai es zaudēju savu vietu, – viņš atgādināja. – It īpaši tāpēc, ka varu tev palīdzēt. Manam saimniekam ir vājība pret manu vecāko māsu, tāpēc viņš reizēm ļauj man atgriezties muižā un veikt kādu uzdevumu. Ja vēlies, varu aizvest kādu ziņu tavējiem. Ir grūti dzīvot tālumā no sava pavarda… pat tad, ja tas ir pārpildīts.
Dzirdot šos laipnos vārdus, man kaut kas iedūra sirdī.
Kāds pasauca Klemiju vārdā, un pāžs pameta skatienu pār plecu. – Man jāiet. Jāpilda pašam savi pienākumi, kaut gan ne tik diženi kā tavējie. Kad dzīres beigsies, varēsi parādīt Vēram garu degunu. Rīt aizlavīsimies prom un iedzersim par to!
Ja viss noritēs atbilstoši iecerei, no rīta es vairs nebūšu Jorkas namā. Es būšu spiegs karalienes galmā… vai arī neveiksminieks, kam jāstājas pretī Bakingema dusmām.
Pāžs jau cilpoja prom, bet es uzsaucu viņam nopakaļ. Viņš apstājās un pagriezās.
– Piedzimu es tikpat liels kā pārējie bērni, bet mana māte ēda pārāk daudz marinētu pipargurķīšu, – es svinīgi paziņoju. – Vecmāte apgalvo, ka šī iemesla dēļ es neaugu.
Klemijs iepleta acis. – Pipargurķīši! Kurš gan varētu uzminēt, ka tie sagādā tādas nepatikšanas?
Kad pametu saulrieta atvēsināto dārzu un devos uz rosības pārņemto virtuvi, es neticēju, ka saldumu namā jutīšos vēl briesmīgāk nekā pirmīt, bet izrādījās, ka tas ir iespējams. Krāsnis karsēja manas krūšu bruņas, līdz metālam vairs nevarēja pieskarties. Visi kalpotāji skraidīja apkārt, kāpinot manu spriedzi. Ja viņi baidījās par sekām, pasniedzot diženajiem austeres, mana neveiksme izraisītu patiesi baisu traģēdiju.
Palūkojies uz Vēru, es cīnījos ar kārdinājumu vēlreiz noklausīties visus sava priekšnesuma soļus, bet viņa uzmanību piesaistīja norūpējies saldumu cepējs.
– Viens no karalienes sulaiņiem atnāca nočiept safrāna kūku. Viņš teica, ka valdniece skrāpējoties kā liela kaķene un nevēloties nākt uz dzīrēm.
Vērs sašutis ievilka elpu. – Tās franču čūskas pamudina viņu uz dumpošanos. Vai atceraties, kas notika kronēšanas ceremonijā? Karaliene atteicās spert kāju protestantu baznīcā. Bakingemam nācās vilkt viņu lietusgāzē un piespiest nostāties pie loga, lai cilvēki viņu redzētu.
Cepējs noslaucīja rokas priekšautā. – Vai nav iespējams pārliecināt hercogu, lai pietaupa Džefriju labākam vakaram?
– Viņa Gaišība jau iztērējis veselu bagātību šīm dzīrēm. Turklāt man netrūkst citu darbu un nav laika mācīt deju soļus. Pēc šī vakara Viņa Gaišība ļaus man atgriezties pie pienākumiem, kas