No muzikantu galerijas atskanēja melodija – zīme, ka varu uzstāties. Diemžēl bailes bija aizslaucījušas sarežģīto dejas un cīņas kustību apvienojumu man no atmiņas. Mani pārņēma panika, bet jau nākamajā mirklī es saklausīju stabules treļļus starp pārējiem instrumentiem un iztēlojos stabuli Semjuela lūpās un viņa pirkstu kustības.
Es dūru, lēkāju un vicināju savu karogkātu, audumam plīvojot sarežģītos apveidos. Galminieki izbrīnīti klaigāja un aplaudēja, un manas kājas šķita pārvēršamies par atsperēm. Nekad es nebiju lēcis tik augstu, un smagās krūšu bruņas likās vieglākas par muslīna mākoņiem. Es pamanīju raizes hercogienes sejā un nicīgo smīnu Bakingema mātes lūpās, bet turpināju dejot.
Beigu beigās es apstājos un metos uz viena ceļgala, godinot karalieni. Kaut gan es centos elpot lēnām, dvaša bija saraustīta. Zīda krekls zem bruņām mirka sviedros, bet vaigi kvēloja uzvaras priekā. Ja es uzstātos tirgus laukumā, tēva kabatā skanēdami birtu peniji.
Karaliene piecēlās. Viņa bija maza un smalka auguma sieviete. Straujo, eleganto kustību un spožo acu dēļ man viņa atgādināja zvirbuli.
Es palūkojos uz vīrieti viņai blakus. Karalis bija tikai nedaudz garāks par savu sievu. Es nespēju noticēt, ka esmu rokas stiepiena attālumā no valdnieka… kurš sagādāja vilšanos. Čārlzs Stjuarts bija ģērbies vienmuļi melnā tērpā un turējās nostāk, sasprindzinājis plecus. Viņa kājas bija pārāk tievas. Baumoja, ka viņš iemācījies staigāt tikai četru gadu vecumā.
Karaļa tumšie mati bija sasprogoti cirtās, cenšoties – neveiksmīgi – mēroties ar Bakingema matu dabisko krāšņumu. Plānās ūsiņas un bārda nespēja noslēpt gļēvo zodu. Izvalbītajās acīs vīdēja tik atsvešināts skatiens, ka man gribējās pasildīties pie ogļu pannas.
Interesanti, vai Viņa Augstība nojauš, ko domā cilvēki, redzot viņu blakus Bakingemam? Ka hercogs izskatās pēc karaļa, bet Čārlzs pēc viņa kalpotāja?
– Esat pārspējis sevi, Bakingem! – Karalis slavēja hercogu tik dedzīgi kā neveikls jaunākais brālis, cenšoties izpatikt dievinātajam vecākajam. – Cik amizants vīriņš!
– Varu derēt, ka pat karaliene, kaut gan viņai pieder izslavēta menažērija, nav redzējusi tik lielisku dīvaini.
– Viņš ir burvīgākais radījums, kādu esmu sastapusi, – Viņas Majestāte paziņoja sera Tobija klusās balss pavadījumā. Viņa jau sniedza man roku, bet savilka plaukstu dūrē un nolaida gar sāniem.
Bakingems iesmējās un uzrunāja klātesošos angliski: – Viņas Majestāte skatās uz manu dīvaini kā uz medus kūku, no kuras grib nobaudīt kumosu.
Izdzirdusi Metjūsa tulkojumu, karaliene pietvīka. – Jūs pārkāpjat robežas, Jūsu Gaišība.
– Jūs vienmēr pārāk nopietni uztverat Bakingema jokus! – karalis pārmeta. – Viņš ir ļoti nopūlējies, lai šovakar jums izpatiktu.
– Tomēr man izdevies aizvainot Jūsu Majestāti. – Bakingems šķita apbēdināts. – Laikam jau Dievam bijis kāds iemesls radīt sievietēs vēlmi aizstāvēt savu pašlepnumu. Vai gan citādi šīs trauslās būtnes varētu nospiest vīriešus uz ceļgaliem? Mums, vīriem, ir jānorāj sievietes par viņu nesavaldību, kaut gan viņas nespēj sevi apturēt. Dievs ir mans liecinieks, ka esmu gatavs uz jebko, lai apliecinātu karalienei savu labo gribu!
Tas bija gaidītais mājiens. – Un es zinu, kā tas iespējams! – es iesaucos un sarāvos, pienācīgi nobijies pats savas pārdrošības dēļ.
Bakingems izbrīnīts pavēra muti, it kā būtu ierunājies zelta briedis uz viņa sālstrauka. Karaliene satrūkās, tomēr pieliecās tuvāk seram Tobijam, dedzīgi uzklausot tulkojumu.
– Jūsu Gaišība, piedodiet, – es steigšus turpināju, – bet es varu ieteikt dāvanu, ko pasniegt karalienei.
– Es esmu ar mieru pasniegt Viņas Majestātei visu, ja vien tas ir manos spēkos, – Bakingems brīdinoši sacīja, ļaujot noprast, ka sodīs mani par nekaunību. – Vai domā, ka punduris pārzina karalienes vēlmes labāk nekā augstmanis? Labi, paskaidro maniem viesiem, ko man vajadzētu dāvināt karalienei!
– Mani. – Nevajadzēja pat tēlot; es patiešām tik tikko valdīju bailes.
– Tevi? – Bakingems atkārtoja.
– Tad es uzstātos viņas uzvedumos, lēkātu apkārt un jokotu. Ja Viņas Majestāte mani pieņemtu. – Es pievērsos jaunajai karalienei, klusībā lūgdamies, kaut viņa glābtu mani no Bakingema paspārnes, un sers Tobijs iztulkoja viņai manu ierosinājumu. Nebiju pat nojautis, ka esmu tik labs aktieris. Bet iespējams, ka panākumi neslēpās manā tēlošanas mākslā. Bailes no Bakingema bija īstas.
– Tā ir laba doma, ja vien esat gatavs šķirties no sava mīluļa, Bakingem! – karalis iesaucās. – Kad punduris izlēca no pīrāga, karalienes sejā parādījās vēl neredzēta jūsma!
Hercogs ilgi vilcinājās, tēlodams, ka negrib piekāpties, apjucis palūkojās uz savu sievu un tad pievērsās karalienei. – Jūsu Augstība, novēlu jums baudīt šādu prieku mūžīgi. Vai pieņemsiet šo punduri kā manas uzticības apliecinājumu?
Karalienei aizrāvās elpa, un viņas sejas izteiksme atsauca man atmiņā māsu dienā, kad nažu asinātāja zellis piedāvāja viņai kaķēnu.
– Cik dāsns ir Bakingems! – karalis iesaucās. – Patenciniet Viņa Gaišību, sieva.
Anrieta Marija manāmi atvēsa. – Jūsu Majestāte, lūdzu, pasakiet Viņa Gaišībai, ka es priecājos par šo dāvanu.
Valdnieks saknieba lūpas. – Tā nav pareizi uzrunāt mūsu patiesāko draugu!
Es jutu, ka ap galdu savelkas dusmu mākoņi. Apjautis, ka jāatgūst diženo uzmanība, es sakustināju kātu, noplivinot karogu. Tas skāra karalienes svārkus. Es atrāvu karogu, nobijies, ka esmu spēris soli par tālu, bet karaliene palūkojās uz mani.
– Vai tev ir vārds, mazuli? – viņa franciski jautāja. Viņas izruna bija tikpat melodiska kā instrumenti, kas mani apbūra. Es apķēros un neatbildēju, gaidot sera Tobija tulkojumu.
– Mani kristīja kā Džefriju Hadsonu, Jūsu Majestāte, – es sacīju.
– Džefrijs. – Viņa uztvēra manu vārdu starp pārējiem, pirms sers Tobijs visu pārtulkoja franciski, un viegli pieskārās manai matu cirtai. Es iztēlojos karalieni kapelā laižam rožukroņa krelles starp pirkstiem.
– Uzmanieties, lai kāds nesamin jūsu jauno rotaļlietu, – karalis franciski ieminējās. – Uzticiet viņu savam milzim.
– Džefrijs varētu ierīkot gultu Villa Evansa kurpē, – Bakingems jokoja. – Cerēsim, ka Evanss nekļūs greizsirdīgs un neuzaus apavus, neizpurinot Džefriju.
Kas gan tik garam vīrietim zināms par bailēm, ko viņš manī uzjundīja? Es visu mūžu baidījos, ka mani saspiedīs, un biju pietiekami bieži no tā izvairījies, lai nojaustu, kā tas ir. No pūļa atskanēja smiekli, kas šķita pārsteidzoši pazīstami, un karalis pagriezās pret trokšņa avotu.
– Jūsu joks ir kādu sasmīdinājis, Bakingem, – Viņa Majestāte ieminējās.
– Tā ir asprātīgā Kārlailas grāfiene, ja nemaldos, – hercogs attrauca. – Lūdzu, kundze, nāciet tuvāk un atklājiet savas jautrības iemeslu karalim.
Bakingems pamāja, un no dāmu pulciņa iznāca apbrīnojama skaistule, ledaini baltā tērpā. Karalienes sejā pavīdēja vāji slēpta nepatika,