– Es biju devies pastaigā un ieraudzīju karalienes baržu, – Evanss sacīja. – Atnācu pārliecināties, vai nevajag manas palīdzības. Šobrīd man nav jāstrādā, bet neviens cits Dānijas namā neko neceļ un nenes tik labi kā Vills Evanss.
– Tu pastaigājies tik vēlā stundā?
– Pasaule nav man piemērota, tāpēc šad tad vajag izstaipīt kājas. Tev paveicās, ka biju tuvumā. Grigorijs tevi nomestu zemē, tiklīdz tu ierunātos. Viņš baidās no visa, kas nav tikpat pierasts kā dubļi lietainā svētdienā.
Karalienes pavadoņi nogriezās sānis, un Viņas Majestāte atvadoties pacēla roku. Evanss gāja uz priekšu, un es sajutu nelielu aizķeršanos viņa gaitā, kas liedza viņam soļot vienmērīgi. Bija grūti noticēt, cik strauji viņš pārvar attālumu, un mēs sasniedzām vietu, kas neapšaubāmi bija kalpotāju mītne.
Ceļu apgaismoja vaska sveces, kas maksāja veselu bagātību, un visi sastaptie izpelnījās kādu vārdu no milža mutes. – Kā klājas ar jauno mazuli, Moda? Vai ielāps uz tavas mātes mājas jumta izturēja, Donald? – Šķita, ka Evanss pazīst visus. Smaidi, ko viņš saņēma pretī, bija neviltoti. Kas ir šis vīrs, kurš slēpjas aiz milzu stāva un skarbiem vaibstiem? Ja es būtu tik liels, neviens neuzdrošinātos mani apgrābstīt un staipīt kā vilnas grozu. Es iztēlojos, ka apmainos ķermeņiem ar Evansu, un mani pārņēma drūms prieks, kad iedomājos, ka manas dusmas iebiedētu pat Bakingemu, kaut gan viņš nekad to neizrādītu. Varbūt man pat nevajadzētu kļūt septiņas pēdas garam, ja Evanss būtu mans draugs. Varbūt mani mocītāji uzmanītos, jo baidītos no tāda milža atriebības.
Kad sasniedzām kāpnes, Evanss uzcēla mani plecā un piespieda ar vienu roku, it kā es būtu zīdainis. Viņš pieliecās, un es ieraudzīju kalsnu meiteni, salīkušu zem divu ogļu spaiņu svara. Evanss satvēra abus rokturus vienā šķīvja lieluma plaukstā un pacēla spaiņus tik viegli, it kā tos pildītu zosu dūnas. Es neredzēju meitenes seju, bet dzirdēju spuraino lepnumu viņas balsī, kad viņa steidzās mums līdzi. – Es esmu pietiekami stipra, lai to izdarītu pati, Evansa kungs!
– Un es spēju saskrāpēt roku ik reizi, kad jāmeklē zem skapja pamukušas zeķes. Bet vienmēr, kad esmu kādu zeķi pazaudējis, tā vēlāk parādās salocīta uz manas gultas. Tu jau nezini, kā tas gadās, vai ne, Bekija?
Meitene kaut ko noņurdēja, bet vairs neiebilda, kad Evanss uznesa abus spaiņus un mani pa šķietami bezgalīgajām kāpnēm.
– Kas jums ir tajā apmetnī, Evansa kungs? – meitene jautāja.
Es gatavojos tam, ka mani izrādīs, it kā es joprojām būtu feju būrī. Tomēr Evanss laipni, bet stingri atbildēja: – Uz tevi tas neattiecas. – Vills nolika spaiņus uz kāpņu laukumiņa. – Skrien vien un neklausies Railija glaimos. Viņš var sagādāt nepatikšanas krietnai meitenei.
– Labi, kungs. – Viņa paņēma savu nešļavu un devās prom.
Tāda atturība mani mulsināja. Cilvēki parasti labprāt mani rādīja un centās atstāt iespaidu uz pārējiem. – Kāpēc neteici viņai, kas esmu? – es painteresējos.
Milzis pārvietoja mani tā, lai redzētu manu seju. Acis kaulainajos dobuļos bija labsirdīgas un zilas kā rudzupuķes. – Vīrietis taču negrib iepazīties ar dāmu, ja nestāv pats uz savām kājām. Lūk, šīs ir manas istabas. – Viņš atvēra smagas koka durvis un noliecās, pa tām ieejot, tad aizvēra durvis, iztaisnojās un pienesa mani pie mūra pavarda. Man saļodzījās kājas, kad sajutu draudzīgo siltumu. – Tikai mieru, – milzis sacīja un notupās, lai varētu mani pieturēt. – Karaliene droši vien tevi nodancinājusi līdz pārgurumam. Es arī grīļotos pēc tādas nakts.
Kamēr milzis ar saviem lielajiem pirkstiem centās atraisīt apmetni, es pametu skatienu apkārt. Alvas tureklī vientuļi dega svece. Pie sienām bija piekārti ieroči, paredzēti lietošanai, nevis sakārtoti greznos apļos kā Bakingema namā. Evanss turēja savus zobenus, vairogu un āvu tā, lai varētu tos aši satvert.
Mēbeles atgādināja ozolkoka briesmoņus. Nekas nestāvēja taisni, un šķita, ka Evanss tik bieži uztriecies mantām, ka vairs nepūlas tās sakārtot. Krēslu savienojumu vietās rēgojās kails koks – acīmredzot kāds neveikli centies novērst bojājumus, ko radījis Evansa svars.
Skaists, bet nobružāts gobelēns šķita neiederīgs milža istabā. Izraēļu Dāvida attēls sniedzās gandrīz līdz grīdai, un viņš bija uzlicis sandalē ieautu kāju uz kritušā Goliāta. Kaut kas – droši vien žurka – bija apgrauzis un apskrāpējis vienu gobelēna stūri, un tas līdzinājās robainam murskulim.
Beidzot atsaitējis Grigorija apmetni, Evanss to nometa uz soliņa ar tādu netīšu spēku, ka mēbele saslīdēja.
– Grigorijs jau sen būtu novilcis tev kostīmu un tu dusētu gultā, kur tev ir īstā vieta, – Evanss noņurdēja. – Kur tas vīrs palicis?
Es iebāzu pirkstus zem krūšu bruņām vietā, kur tās iespiedās man miesā. Evanss laikam redzēja mani saviebjamies.
– Tev jāatbrīvojas no tām bruņām, draugs. Droši vien esi uzberzis tulznu vai asiņo, ja jau tās parautas uz sāniem.
Kamēr es atraisīju saites, ko varēju aizsniegt, Evanss centās attaisīt tālākās sprādzes. Darbs bija ilgs un izpelnījās vairākus klusus lāstus, tomēr milzis noņēma plāksnes no mana sasvīdušā torsa un es atvieglots nopūtos, ļaudamies vēsumam. Izrādījās, ka akrobātiskā priekšnesuma laikā bruņas sadriskājušas plāno krekla zīdu.
Evanss sarauca pieri. – Cilvēks nedrīkst gulēt izmirkušās lupatās. – Viņš pasvieda man dvieli. – Izģērbies un noslaukies, lai nesaaukstētos līdz nāvei.
Es sarāvos un piesarku, iedomājoties, ka nāksies atkailināt savu sīko ķermeni šī milzeņa priekšā. Bet Evanss jau bija novērsies. Viņš piegāja pie lādes un izņēma no tās zeķi un šķēres. Kamēr es berzējos ar dvieli, viņš izgrieza zeķē caurumus manai galvai un rokām.
– Šis tevi sasildīs. – Viņš padeva man nupat radīto apģērba gabalu, neskatīdamies uz manu pusi. Es pārvilku audumu pāri galvai, nespēdams izprast cilvēku, kas sabojā labu zeķi nupat satikta pundura dēļ. Viņš atmeta segas no gultas, kas bija plata kā pļava un augstuma ziņā līdzinājās bēniņiem. – Es tevi pacelšu un silti sasegšu, puika.
Tiklīdz viņš palaida mani vaļā, es ievēlos milzīgajā bedrē, ko dūnu pēlī guļot atstājis milža augums.
Vills Evanss iesmējās. – Vēlāk es tev pasviedīšu virvi, lai tu varētu izkāpt. Paguli vien, kamēr ir tāda iespēja. Pēc vakara pie Bakingema Viņas Majestāte vienmēr aizraujas ar tēlošanu. Viņa cenšas atvairīt visus hercoga dēmonus. – Es pirmo reizi redzēju Villu Evansu saraucam pieri un sapratu, kāpēc cilvēki veco ļaužu stāstos baidās no milžiem. Viņš palūkojās uz mani. – Piedod, puis. Es negribēju gremdēties pārdomās par to, ko neviens nevar mainīt. Drīz arī tevi apbēdinās Viņas Majestātes grūtības. Viņa ir kā apburošs zvirbulēns. – Milzis pielieca galvu. – Kā tu nokļuvi karalienes galmā?
Viņš tik un tā drīz uzzinātu patiesību. – Mani viņai uzdāvināja Bakingemas hercogs.
No Evansa sejas nozuda visa sirsnība. Pirms es paguvu viņam atkārtot hercoga pasaciņu manas patiesās sūtības apslēpšanai, durvis atvērās, un istabā ielavījās Grigorijs.
– Viņas