Laiks šķita apstājies, un es centos aplūkot visus vienlaikus. Vidēja auguma vīrs varētu tēlot nāvi kādā no baznīcu gleznojumiem, ko iedvesmojis melnais mēris. Viņa āda bija nostiepta tik stingri, ka asie kauli draudēja izspiesties tai cauri. Žokļa kaula mezgli līdzinājās akmeņkaļa pirkstu kauliņiem. Bet acis neticami līksmi mirdzēja. Mazs, balti ruds spaniels ēda gaļu no viņa šķīvja.
Pie galda sēdēja arī divi punduri. Viena no tām bija sieviete tumši sarkanā tērpā, un viņas mati bija sakārtoti tikpat skaisti kā valdniecei. Otrs bija vīrietis, notraipījies ar krāsu, un putna stilbs viņam rokā šķita tik milzīgs, ka varētu piederēt lācim.
Līdzīgus pundurus es biju redzējis gadatirgū. Tiem bija savādi valdzinoša seja un skumjas acis, kurās slēpās sāpes. Viņu galva bija pārāk liela mazajam ķermenim, tāpēc likās, ka viņi tūlīt pakritīs. Rokas šķita pārstājušas augt jau mātes klēpī. Pat greznās drānas nespēja padarīt druknos augumus elegantus.
Ja man kādreiz gadījās aizbēgt no vecākiem, es pieskrēju pie ceļojošo mākslinieku trupas, jo priecājos satikt sev līdzīgos. Bet man apkārt drūzmējās tie, kas bija vērojuši punduru jocīgo priekšnesumu, un punduri meta man ar puvušām olām, cerot atgūt skatītāju uzmanību. Vēl joprojām es atcerējos, kā man pa kaklu slīdēja gļotainais šķidrums.
Menažērijas galda vidū skraidīja mērkaķis un gatavojās mest man ar sulīgu persiku, ko turēja cilvēka rokām līdzīgajās ķepās. Riebuma pārņemts, es lūkojos uz dzīvnieku, kas atieza nodzeltējušos zobus un dusmīgs klaigāja.
Vīrs, kurš mērkaķi kaitināja, bija vēl īgnāks, tikpat garš kā ģindenis, bet mezglains kā vecs ozols. Skatiens, ko viņš veltīja manām drēbēm, bija tāda rūgtuma pilns, ka es sapratu – tas ir karaļa nerrs.
Galda galā sēdēja sieviete, kas te neiederējās tāpat kā tauriņš uz mēslu kaudzes. Eksotiskajās acīs pavīdēja viegla interese. Lai arī baltie pirksti knibināja ēdienu, izskatījās, ka viņa labprātāk sūktu nektāru no zieda kausiņa. Tomēr viņas dailei piemita nežēlīga burvestība; šīs sievietes nevainojamā seja izcēla pārējo trūkumus.
Vai es līdzinājos šiem cilvēkiem? Tiklīdz speršu kāju pār slieksni, es atzīšu, ka esmu grotesks, tikpat atbaidošs kā dzīvais ģindenis vai novecojušais nerrs, kurš veidots tikai no žults un cīpslām.
Tomēr… kāda gan nozīme tam, ko par mani domā šādi izstumtie? Es drosmīgi iegāju istabā, cenšoties radīt pašpārliecināta vīrieša iespaidu. Man nosarka vaigi, jo bikses tomēr bija pārāk lielas un saraustītas tikai nošķiebās vēl vairāk, tādēļ viens ceļgals tika atkailināts. Tagad es sapratu, kāpēc visi uz mani tā skatās.
– Palūk, kāds viņam augums! – kāds noņurdēja.
– Dīvainis ar eņģeļa seju, – kāds cits jūsmoja.
– Šis ir Džefrijs Hadsons, – Vills viņus pārtrauca. – Viņa ausis ir mazas, toties darbojas lieliski.
Pundure sastomījās. – Klīda baumas, ka esat skaists, bet neviens tām neticēja. Pat Ārčijs nekad nav redzējis tādu punduri.
– Mums derētu sagatavot drēbes ceļojumam. – Nejaukais nerrs indīgi skatījās uz mani. – Viņu Majestātēm vairs nevajadzēs tādus neglīteņus. – Es pamanīju pavisam īstas bailes apkārtējo sejās. – Tu kavējies tik ilgi, ka mēs varējām nomirt badā, – āksts rūca.
– Nepievērsiet uzmanību Ārčijam, Hadsona kungs. – Pundure nokāpa no sava sēdekļa un pienāca apsveicināties. – Piedodiet, ka aizmirsām labas uzvedības likumus, bet neviens no mums pat neticētu, ka ir iespējams kaut kas tāds, ja Vills Evanss nebūtu apstiprinājis baumas. Viņš ir uzticamākais cilvēks Anglijā.
– Karalienes kāpņu sarga amatā viņam gan vajadzētu izārstēties no pārliecības, ka visi pārējie ir tikpat godājami, – Ārčijs noņurdēja.
– Es tam neticu, – Evanss iebilda. – Vien ceru. Tas nav nekāds noziegums.
– Tikai ceļš uz neizbēgamu vilšanos, – kalsnais vīrs klusi noteica.
– Mani sauc Mazā Sāra, – pundure sacīja un aizlika mirdzošu matu cirtu aiz auss. – Laipni lūdzam Mītnē.
Es paklanījos, kā mani mācīja Vēra kungs. – Mazā Sāra, – es atkārtoju.
– Un viņš arī kustas izveicīgi! – Taurenītis ziņkāri sarauca ķiršsarkanās lūpas. – Cik neparasti!
Mazā Sāra pārmaiņus norādīja uz visiem pārējiem. – Tas vīrs, kurš centās sabojāt jums apetīti, ir Ārčijs Stiprinieks. Viņš dzīvo karaļa galmā, tāpēc nav šeit visu laiku. Kad viņš ciemojas pie mums, neviens neuztver viņa ņerkstēšanu nopietni.
– Paturēšu prātā.
– Noteikti varat uzminēt, kuru mēs dēvējam par Saimonu Kaulukambari. – Viņa norādīja uz līksmo ģindeni. – Viņš žonglē, met kūleņus un māca trikus Viņas Majestātes suņiem.
– Parasti šie “triki” ietver tikai lēmumus, vai lēkt cauri stīpai vai arī aprasināt kādam apavus, – Ārčijs noņurdēja.
– Viņi ir ļoti izvēlīgi suņi un aprasina tikai puritāņus, vai ne, Skrandaini? – Kaulukambaris pakasīja spanielam aiz auss. – Laipni lūdzu menažērijā, Hadsona kungs! – Es pamāju. Man negribējās just patiku pret suņu dresētāju, tomēr es nespēju apvaldīt uzjautrinājumu.
– Sieviete, no kuras vīrieši nespēj atraut skatienu, ir mūsu virves dejotāja, – Sāra turpināja. – Viņa ieradās kā Debora Mārtina, bet mēs šo vārdu aizmirsām, tiklīdz Vills Evanss nodēvēja viņu par Dulsineju. Jūs jau zināt… par godu dona Kihota mīļotajai grāmatā.
Es neko tādu nezināju, tomēr negrasījos to atklāt. Virves dejotāja apsveicinādamās pavēcināja roku. – Vai baidāties no augstuma, Hadsona kungs? Es gribēju izmēģināt dažus trikus ar punduri, bet nevienam no pārējiem nepietiek drosmes piedalīties. – Viņa uzsvērti palūkojās uz otru punduri, kura vārdu Sāra vēl nebija nosaukusi. Es pamanīju oranžu krāsas traipu zem viņa izliektā deguna.
– Šeit mani dēvē par Robinu Labestīgo, bet es parakstu savas gleznas ar Roberta Gibsona vārdu.
– Jūs esat mākslinieks? – Es palūkojos uz viņa rokām.
– Gleznoju ainavas, bet pārsvarā nodarbojos ar miniatūrām.
– Miniatūrām?
– Tie ir sīciņi portreti, ko var nēsāt līdzi. – Mazā Sāra parādīja man porcelāna ovālu, kas piesprausts pie tērpa krūšu mežģīnēm. Tajā bija attēlota labsirdīga sieviete ar Sāras acīm. – Robins uzgleznoja manu māti. – Bija grūti iztēloties, ka Labestīgais ar strupajiem pirkstiem glezno tik smalkus darbus.
– Neļaujiet, lai Dulsineja ievilina jūs briesmās, Hadsona kungs, – Robins brīdināja. – Kad pēdējoreiz palīdzēju viņai, es aizlidoju pa gaisu kā izšauts no lingas. Villam izdevās manu kritienu palēnināt, citādi es būtu miris.
Dulsinejai paspruka nelāgs troksnis, ar ko lepotos pat miesnieku mācekļi skārņos. Vills Evanss nokremšļojās, it kā gribēdams to apslāpēt; nezināju gan, vai viņš to slēpj no manis vai sevis.
– Apsēdies, Džefrij, – viņš noteica. – Vari paēst, kamēr stāstīsi mums par sevi.
– Tieši