Ko viņai iesākt? Vai nu jāpaliek sēžam, cerot, ka Marks viņu nepamanīs, vai tūdaļ jāceļas kājās un jāiet prom, pirms viņš nav atpazinis. Tomēr no desmit, divpadsmit pēdu attāluma Marks, ja vien paceltu galvu, viņu varēja ieraudzīt tikpat labi, kā pati bija ievērojusi viņu. Ja viņa sēdētu klusi, iebāzusi degunu grāmatā, varbūt izdotos tikt sveikā cauri, bet, ja celsies augšā, pilnīgi iespējams, ka pievērsīs Marka uzmanību.
Kādu brīdi Hanna slepus vēroja viņu pāri grāmatas malai, vēlēdamās, kaut mati būtu atraisīti vaļā, un tā aizsedzot seju. Bija skaidrs, ka Marks meklē nopietnu literatūru; viņš pacēla grāmatu, izlasīja aizmugurējā vāka tekstu vai pēdējo lapu, divas reizes pat izskatīja pirmās pāris lapas, tad atlika grāmatu atpakaļ un sniedzās pēc nākamās. Tas bija mokoši – apžēliņ, kad viņš galu galā kaut ko izvēlēsies un ies projām? Hanna jau atkal juta sažņaudzamies pakrūti, taču nu jau no bailēm, ka tiks atklāta.
Beidzot pēc piecām sešām minūtēm viņš bija izraudzījies vajadzīgo grāmatu un aiznesa to pie letes veikala otrā pusē. Hanna gari nopūtās un ieņēma lielu malku vīna. Lete atradās tieši pie ārdurvīm – Markam bija jādodas laukā, nepamanot viņu; tātad viņai bija veicies. Atvilkusi elpu, Hanna atsāka lasīt, tomēr, būdama uzmanīga, vēl reizi palūkojās uz to pusi un redzēja, ka Marks ieber kabatā sīknaudu un pasit padusē pirkumu.
Mirkli vēlāk gaisma labajā pusē bija aizsegta, un Hanna aptvēra, ka pie viņas galda kāds stāv. Viņa lēnām cēla augšup galvu un ieraudzīja ogļmelnas bikses un koši baltu kreklu ar svītriņām, noteikti ļoti dārgu.
– Sveika, – Marks sacīja. – Man jau šķita, ka tā esi tu.
– Ak! Marks… ko tu neteiksi! Sveiks! Sveicināts… – Hanna juta asinis pieplūstam vaigos.
Marks pasmaidīja.
– Lieliska doma. – Viņš pamāja uz Hannas gandrīz tukšo glāzi. – Es ienācu darīt tieši to pašu.
– Ak tā? Pareizi, jā, te ir brīnišķīgi, vai ne? Man ļoti patīk šis veikals.
– Man arī. Kāds ir romāns? – Viņš pamāja uz grāmatu Hannas rokās.
– Pagaidām tikai iesāku, bet, manuprāt, labs. Viens no maniem iecienītajiem autoriem.
– Es lasīju to, kas saņēma Bukera balvu, bet vispār man jāatzīstas, ka reti izvēlos daiļliteratūru. Tieši tas darbs gan man patika. – Viņš sagrozīja pirkumu zem rokas, satverot to ciešāk, un palūkojās pāri uz leti. – Aiziešu pēc vīna. Vai tev arī atnest?
Hanna apjukusi šaubījās. Markam būtu tiesības nopietni dusmoties uz Hannu par to, ka viņam melojusi, taču viņš neizrādīja ne mazāko aizvainojumu. Viņa vismaz varēja atbildēt ar tādu pašu pieklājību.
– Jā, ja neiebilsti.
– Saprotams, ka ne.
Kamēr Marks gaidīja vīnu, Hanna viņu aplūkoja. Ārēji viņš bija pilnīgi mierīgs, kaut ko sacīja bārdainim pie letes, liekot pārdevējam, kurš piepildīja glāzes, pasmieties. Marks atnesa tās un uzmanīgi nolika vienu Hannai priekšā uz galda.
– Paldies, – viņa teica, – tu esi ļoti laipns. – Ja neiebilsti… es gribēju teikt, ja atnāci šeit mierīgi palasīt… tomēr varbūt vēlies… – Viņa norādīja uz brīvo krēslu sev blakus.
– Bet vai es tevi netraucēju?
– Nebūt ne. – Hanna papurināja galvu. – Kad Marks pievilka klāt krēslu, viņa izmantoja situāciju, lai attaisnotos. – Atvaino, ka šovakar tā iznāca, – viss sagriezās krustu šķērsu. Vispirms klients pēdējā brīdī pieprasīja tikšanos, bet tad pusdienlaikā to atsauca. Izrādījās, ka lielā priekšnieka sievai pēkšņi sasāpējies zobs, un viņš nolēma palikt pie viņas Bostonā.
Apžēliņ, Hanna, no kurienes tādas muļķības uzradās? Par kādu sasāpējušos zobu tu runā?
– Neuztraucies par to. – Marks atmeta ar roku. – Man tā nemitīgi gadās. Reizēm šķiet neiespējami paredzēt uz priekšu kādu sabiedrisko pasākumu. Daži draugi Londonā mani vairs negrib ne pazīt, tāpēc ka nevar ar mani rēķināties.
– Man saprotama šī sajūta.
Marks iedzēra krietnu malku.
– Tātad šajā nedēļas nogalē tu nebrauksi uz Montuku? Parasti tu mēdz tur uzturēties, vai ne?
– Jā, es dievinu pludmali, bet rītvakar man ir kaut kas paredzēts, tāpēc netieku. – Hanna pasmaidīja. – Mans palīgs spēlē grupā, viņš ir bundzinieks, un viņam ir koncerts Viljamsburgā. Es apsolīju, ka ieradīšos atbalstīt viņu kā grūpija.
Marks iedzēra vēl vienu malku, un Hanna noskatījās, kā viņa garie, slaidie pirksti apvijas ap smalko glāzes kājiņu.
– Šķiet, ka tā ir laba izklaide.
– Grupa tikai nesen izveidota, tāpēc viņiem nepieciešami līdzjutēji, un mani informācijas avoti birojā teica, ka viņu mūzika esot laba.
Priekšlasījums apakšējā stāvā beidzās, un kafejnīca pieplūda ar jauniem apmeklētājiem, aizņemot atlikušās brīvās vietas. Sieviete, kura bija uzstājusies, apmetās turpat netālu no Hannas un Marka, un viņu ielenca tetovēti vīrieši komiskos T kreklos, cenšoties atstāt uz rakstnieci iespaidu ar patiesas godbijības pilniem jautājumiem.
– Agrāk, – Marks sacīja, – kad tikko atvērām biroju Ņujorkā un es pastāvīgi dzīvoju pilsētā, nevis lidoju šurpu turpu, es bieži mēdzu te atnākt. Man patika paēst un iedzert vīnu kafejnīcā, lai nebūtu jāsēž vienam pašam dzīvoklī.
– Tad jau iespējams, ka mēs šeit esam pavadījuši laiku pie viena galdiņa, – Hanna attrauca, kaut arī zināja, ka būtu viņu atcerējusies, ja tā notiktu. – Es rīkojos gluži tāpat. Un joprojām te atnāku, kad negaidot nav nekā ko darīt. Kā, piemēram, šovakar.
– Es arī. Kā šovakar.
– Atvaino! – Hanna saviebās.
Marks nogrozīja acis.
– Nav par ko. – Viņš pamāja ar galvu uz rakstnieci un viņas tetovētajiem pielūdzējiem. – Kā tev šķiet? Vai kādam no viņiem paveiksies?
Hanna Marka sabiedrībā jutās ļoti brīvi, sarunas plūda tikpat viegli un nepiespiesti kā tumsas apņemtajā pludmalē. Jau atkal viņš gandrīz visu uzmanību pievērsa tikai Hannai, izjautājot viņu par darbu, ģimeni. Kad vīns bija izdzerts, Hanna nopirka vēl. Glāzei tukšojoties, viņa apjauta, ka ir patīkami noreibusi un pirmo reizi septiņu gadu laikā jūtas ļoti labi kopā ar vīrieti, kurš nav ne draugs, ne brālis. Viņa ātri novērsa domas no tā, kas bijis pirms tam.
– Varbūt vēlies kaut ko iekost? – Marks jautāja, kad ārpusē uz ielas iestājās savdabīgā, hiperreālā Manhetenas krēsla, kurā viss šķita asāk un spilgtāk redzams. – Es pusdienās tikpat kā nepaēdu, un, ja ar tukšu vēderu turpināšu tādā garā, sākšu gvelzt galīgas muļķības.
Laukā Marks pagaidīja, kamēr Hanna atslēdz velosipēdu – viņš apbrīnoja, kā pats teica, ka viņa Manhetenā brauc ar divriteni, – un abi riepu švīkstu pavadījumā devās uz Malberistrītu. Viņi iegāja kafejnīcā ar itāliešu virtuvi, par kuru, kā Marks