– Tiešām? – Hanna ieberzēja ādu ar pretiedeguma krēmu F25, jūtot, ka pleci jau svilst.
Saule karsēja tik spēcīgi, ka pat aiz tumšajām brillēm pludmale izskatījās kā izbalināta. Šajā vasarā atpūtnieku bija vairāk nekā jebkad, liedagā pulcējās ļaužu grupas; tie, kuriem divdesmit, trīsdesmit, sauļojās, spēlēja volejbolu, vecāki uzmanīja bērneļus, kas skraidīja apkārt vai cēla smilšu pilis. Mazāk bija pāru jau gados, viņi zvilnēja pludmales krēslos, lasot mīkstos vākos iesietus detektīvromānus. Tālāk ūdenī Hanna redzēja Entu un Lauru, viņa bijušo koledžas biedri cenšamies noturēties taisni pret viļņiem.
– Līdz šim tu viņu neesi pieminējusi, – Hanna piebilda.
– Ak tā? Man likās, ka pieminēju.
– Tikai nesaki, ka gluži vienkārši aizmirsi.
Savilkusi nevainīgu sejas izteiksmi, Rozena paraustīja plecus.
– Ceru, ka tu kaut ko neperini.
– Ko gan? Es zinu, ka tev nav attiecību – kārtīgu attiecību.
– Kas vainas nekārtīgām attiecībām?
– Nekādas, vismaz ne pēc manas pieredzes. Patiesību sakot, ja es nebūtu precējusies…
– Vai viņš dzīvo šeit?
– Daļēji… Vismaz agrāk dzīvojis. Viņam pieder programmatūras kompānija. Galvenais birojs atrodas Londonā, bet filiāle Tribekā, tāpēc Marks braukā turp un atpakaļ. Agrāk viņam te bijis dzīvoklis, vakar viņš stāstīja, bet biežās braukāšanas dēļ viesnīcas izrādījušās lietderīgākas.
– Hmm… – Nevēlēdamās radīt aizdomas ar pārmērīgu izjautāšanu, Hanna mainīja taktiku un apvaicājās par pēdējo valdības intrigu Ecopure, tas bija temats, kas garantēja Rozenas joku stāstītājas talanta izpausmi.
Viņi palika pludmalē visu pēcpusdienu. Apmēram puspiecos Marks nonāca pa taku pāri kāpām. Viņš bija pārģērbies izbalējušos zilos šortos ar delfīnu rakstu, un Hanna caur saulesbrillēm vēroja, kā viņš aizbrien pa smiltīm ūdenī. Minūtes divdesmit vai vairāk viņš peldēja, tad iznāca laukā un apsēdās blakus Laurai, ūdenim pilot pār krūšu matiņiem un kājām. Rozena iepazīstināja viņu ar Hannu, un viņi apmainījās ar britiem Amerikā ierastajām frāzēm – no kurienes tu esi, ar ko tu nodarbojies –, lai noskaidrotu, vai viņiem ir kāds vai kas kopīgs, bet, kā izrādījās, nebija. Marka balss bija zema, sirsnīga, viņš runāja bez mazākā akcenta. Viņš pastāstīja, ka audzis Saseksā.
– Un tu? – viņš pajautāja. – Es piedzimu Malvernā.
– Vai tās vietas ir tālu viena no otras? – Rozena apvaicājās.
– Kā divi poli. – Marks pasmaidīja. – Gaismas gadu attālumā.
– Apmēram simt piecdesmit jūdzes, – Hanna piebilda. – Saseksa ir dienvidu piekrastē, Malverna atrodas pa vidu.
– Man likās, ka Malverna ir tuvu Skotijai.
Hanna paskatījās uz Marku un nogrozīja acis.
– Tici vai ne, mēs ar Rozenu esam labas draudzenes jau piecus gadus.
Marks iesmējās.
Atpakaļ uz māju viņi gāja visi kopā, Hanna, Laura un Rozena vīriešiem pa priekšu, un reiz, palūkojusies atpakaļ, lai kaut ko pateiktu, Hanna uztvēra Marka skatienu. Tas pats notika vēlāk, kad viņi, aplaistījuši ar šļūteni nelīdzeno, zālaino laukumiņu mājas priekšā, sapulcējās virtuvē, lai pagatavotu vakariņas, ko nest līdzi atpakaļ uz pludmali. Hanna pacēla acis no tomātu griešanas, lai pajautātu Rozenai, vai viņai sajaukt vinegretu, un uztvēra Marka ciešo skatienu. Vispirms Hanna aizgriezās, lai gan tagad Marks apgalvoja, ka noticis pretēji.
Dienā temperatūra bija pāri astoņdesmit grādiem, pēc Fārenheita, bet, saulei rietot, strauji kritās, un sāka pūst pārsteidzoši ass krasta vējš. Ents un Džastins, vēl viens koledžas draugs, izraka smiltīs seklu bedri, kamēr pārējie aizgāja gar krastu lasīt pēc bēguma no jūras izskalotus kokus un sprunguļus, kas palikuši pēc ceturtā jūlija ugunskura pagājušajā nedēļas nogalē. Marks iznāca no kāpām pat ar garu, pamatīgu zaru, ko stiepa pār plecu kā nēšus.
Sasēdušies uz tā visi vienā līnijā, viņi dzēra alu, ko bija atnesuši līdzi aukstumkastē, bet, kad norietēja saule, ugunskura liesmās cepa desiņas. Kad visi bija paēduši, Marks izstiepās smiltīs, liesmu atblāzmai izgaismojot viņa seju, un izstāstīja garu, smieklīgu atgadījumu, kā viņam Riodežaneiro nozagts naudas maks, viņš devies par to ziņot policijai un pats gandrīz arestēts par šo noziegumu. Skatienu aizslēpusi aiz beisbola cepurītes, kuru biju aizņēmusies no Enta, Hanna vēroja Marku, jūtot dīvainu, trauksmainu viļņošanos pakrūtē.
Kad aiz kāpām pie debesīm izdzisa pēdējā gaismas atblāzma, Rozena un Ents noguruši devās atpakaļ uz mājām, savukārt Džastins, kā Hanna jau bija paredzējusi, uzaicināja Lauru pastaigāties pa liedagu – vai nu patiesas intereses dēļ, vai sev raksturīgā vēlmē iekarot sievieti. Hannai par izbrīnu, Laura bez mazākās vilcināšanās cēlās kājās un nopurināja smiltis no šortiem. Marks un Hanna palika divatā. Marks iemeta ugunskurā vēl dažus sprunguļus un no jauna atlaidās smiltīs. Hannai sajūtas pakrūtē pastiprinājās tiktāl, ka šķita gandrīz kā krampji.
– Ents stāstīja, ka tu esot atbildīga par to brokastu pārslu reklāmu, kuru rāda televīzijā, tiklīdz to ieslēdzu, – Marks ierunājās.
– Vai “Satriecošā putra”? Jā, diemžēl es esmu tā vainīgā.
Tas bija lēts triks, tomēr…
– Nē, tā ir lieliska reklāma – smieklīga. Tu ar to guvi panākumus, vai ne?
– Kompānija Grain Brothers bija apmierināta. Ienākumi palielinājās divpadsmit reižu…
– Divpadsmit reizes? Tad jau nav brīnums, ka viņi bija apmierināti. – Marks pacēla zaru, lai sabikstītu ogles. – Vai reklāma vienmēr bijusi tavs aicinājums?
– Nu, ne jau bērnības sapnis, bet – jā, kopš universitātes laikiem.
– Un kā ar dzīvošanu šeit, Amerikā?
– Jā, tas bija bērnības sapnis.
– Patiešām? Man arī. Es mēdzu sēdēt mājās savā istabā, gudrojot, kā to panākt.
– Lūk, to es sauktu par plānotāju! – Hanna iesmējās.
– Es tolaik tikai cerēju.
Viņi vēl ilgi palika laukā, aizrautīgi pļāpājot, klīstot apkārt, tumsā lasīdami vēl zarus dziestošajam ugunskuram, tad atgriezās atpakaļ pie tā. Kad abi beidzot klusu ielavījās mājā, tā, lai stiepļu sieta durvis neaizcērtas, pārnēsājamais pulkstenis uz septiņdesmito gadu plīts rādīja četrdesmit minūtes pāri diviem. Tomēr viņiem nebija jāuztraucas, ka varētu kādu pamodināt: Džastins negulēja viņam paredzētajā vietā uz dīvāna. Pludmalē viņi bija runājuši par visdažādākajiem tematiem, gan nopietniem – sev par pārsteigumu, Hanna izstāstīja par vecāku šķiršanos –, gan arī niekus, piemēram, par zirgu gaļas reklāmu, atgadījumiem universitātē, ģimenes bruņurupuci, kuru Hanna kopā ar brāli Tomu slepus aizveda brīvdienās uz Francijas dienvidiem. Līdz šim neviens vēl nebija tā interesējies par viņas dzīvi: grāmatām un mūziku, kas viņai patīk, kur viņa izaugusi, kur gājusi skolā, kur dzīvojusi Londonā pirms pārvākšanās uz Savienotajām Valstīm, pat to, kāds ir viņas tēva akadēmiķa postenis Bristoles universitātē.
– Negribu rīkoties kā Džastins, – Marks bija teicis