Hanna iedzēra kafiju, apsverot, kā rīkoties. Iespējams, ka Marks lidojis ar nakts reisu un tikai tagad ierodas Hītrovā. Viņa paņēma telefonu un piespieda taustiņu, lai atkārtotu zvanu. Jau atkal ausīs atskanēja balss pasts. Šoreiz Hanna neatstāja ziņu – viņa to bija ierunājusi vakar vakarā, arī uzrakstījusi vēstuli, turklāt Markam pašam jāsaprot, ka viņa uztraucas. Hannu pārņēma īgnums par Marka neiejūtīgo attieksmi – vai tad grūti piezvanīt un pateikt pāris vārdu –, bet tūlīt viņa atkal satraucās. Kaut kas bija atgadījies. Tāda uzvedība Markam nebija raksturīga – viņš nekad nenozuda, ja bija teicis, ka būs mājās, vai arī brīdināja par aizkavēšanos.
Pulkstenis rādīja bez piecām minūtēm deviņi, un, kaut arī tas bija nedaudz par agru sestdienai, Nīša, kurai bija trīs gadus vecs bērniņš, droši vien jau sen bija augšā. Hanna pārskatīja telefonu sarakstu, līdz atrada Nīšas mobilā numuru. Marka asistente bija skaista sieviete, daļēji francūziete, daļēji indiete, augusi Dienvidāfrikā, bet mācījusies Londonā ekonomikas koledžā, kur iepazinusies ar Stīvenu un apprecējusies. Viņai bija divdesmit septiņi gadi, un pēdējā laikā Marks ļāva Nīšai uzsākt nelielus personiskos projektus, jo baidījās, ka viņa varētu aiziet citur, ja viņu drīz vien nepaaugstinās amatā. Nīšas dēliņš Pjērs nāca pasaulē gadus desmit agrāk, nekā Nīša bija plānojusi, tā viņa pastāstīja Hannai DataPro vasaras kokteiļvakarā. Marks bija sacījis, ka Nīša ir ļoti mērķtiecīga, un, ja projektu vadītājas amatā viņai veiksies tikpat labi kā asistentes darbā, pēc gadiem pieciem viņa noteikti izvirzīsies komandas līderu grupā.
Atskanēja telefona signāli. Pēc sestā septītā zvana noklikšķēja automātiskais atbildētājs, un Nīšas balss lūdza atstāt ziņu.
Hanna noklepojās, viņai pēkšņi bija izkaltis kakls.
– Sveika, Nīša, – viņa teica. – Te Hanna Reilija. Atvainojiet, ka traucēju brīvdienā, bet, lūdzu, kad būsiet noklausījusies, piezvaniet man.
Apēdusi dažas grauzdētas maizītes un izlasījusi internetā jaunākās ziņas, Hanna uzkāpa augšstāvā, lai pārģērbtos skrējienam. Viņai ne sevišķi patika skriet – Hanna, atzīsties, tev riebjas skriešana, viņa sev teica, – bet pēdējos trīs četros mēnešos viņa šo fizisko aktivitāti bija padarījusi par sava iekšējā līdzsvara veicināšanas procedūru. Viņa saasināti uztvēra, cik viegli nonākt izmisumā par situāciju, kurā atrodas, ja nepiepildīs savu ikdienu ar disciplīnu un fiziskiem vingrinājumiem. Kad viņa uzticēja savas pārdomas Markam – viņš jautāja, vai Hanna esot nelaimīga abu kopdzīvē, untad viņa tā paskatījās uz savu vīru, it kā viņš būtu sajucis – viņa taču bija runājusi par darbu vai, pareizāk sakot, tā trūkumu.
Nu jau viņi bija precējušies gandrīz astoņus mēnešus, taču pēc kāzām Hanna vēl trīs mēnešus palika Ņujorkā. Marks bija palielinājis darba apjomu DataPro Amerikas birojā un gatavojās pilnībā pievērsties pienākumiem Ņujorkā, bet Londonu apmeklēt tikai reizumis. Vadību Londonā pārņemtu jaunais partneris Deivids. Apmēram pēc mēneša runas par tādu nodomu pieklusa, un kādā piektdienas vakarā Marks pārnāca mājās, izskatīdamies vainīgs. Viņš pagatavoja Hannai viņas iecienīto martini – ar vodku un dzērvenēm – un atklāja, ka konsultanti, kas bija noalgoti uzņēmuma racionalizācijai, stingri ieteikuši slēgt Amerikas biroju.
– Vai tiešām? – Hanna jautāja un viņas sirds sažņaudzās skumjās nojautās.
– Tāds bija galvenais ieteikums. Īstenībā vienīgais, lai samazinātu ekspluatācijas izdevumus. Man arī tas ir ļoti nepatīkami – Ņujorkas birojs vienmēr bija mans mērķis, kā tu pati zini, – bet, ja apsver, mēs varam vadīt biznesu Amerikā no Londonas. Šeit nav nepieciešama mūsu fiziskā klātbūtne. Hanna, man žēl, ka tā noticis.
Viņa alga bija aptuveni piecus tūkstošus lielāka nekā Hannai, un viņa bija tikai darbiniece, nevis īpašniece – kā Marks. Turklāt abiem vajadzēja vīzas – viņi bija briti, tātad Londona viņiem nozīmēja vienkāršāko risinājumu. Hannas dzīvoklis Vestvilidžā gan bija izīrēts, bet Markam piederēja māja. Marks to vēl nebija paguvis pateikt, kad Hanna jau saprata, ka viņiem jāatgriežas Londonā, jo abi taču dzīvo kopā. Pēc neauglīgiem pūliņiem pārliecināt savu priekšnieku Leonu atvērt biroju Londonā Hanna iesniedza atlūgumu un pirms pieciem mēnešiem, izvākusies no dzīvokļa un pārvedusi mantas atpakaļ, beidza savas septiņu gadu darba un dzīves gaitas Ņujorkā. Nebūdama vēl pazīstama ar Marku, viņa bija domājusi, ka iekārtojusies Ņujorkā uz mūžu.
Hannai par lielu izbrīnu atgriešanās Londonā sagādāja viņai patiesu prieku. Un ne jau tikai tālab, ka tādējādi varēja būt kopā ar Marku. Arī pirms abu iepazīšanās viņa bieži brauca apciemot brāli un vecākus dzimtenē, tāpat arī uzturēja sakarus ar draugiem, bet pagāja gadi divi trīs, un viņa sāka justies Londonā kā tūriste, kas saredz visu jauko – restorānus, galerijas, jaunos bārus, kurp viņu aizveda draugi – taču zaudējusi reālu saistību ar šo vietu, ikdienas saikni.
Nu jau šī sajūta bija gandrīz izgaisusi, un Hanna labprāt atguva daļu no britu tradīcijām, kuru viņai iepriekš pietrūka. Pagājušajā nedēļā viņa un Marks aizstaigāja līdz Bišopsparkam pavērot salūtu uguņošanas vakarā. Lai cik iespaidīgi bija ceturtā jūlija salūti pie Macy’s, tie viņu emocionāli neskāra tik ļoti kā atmiņām bagātie pasākumi bērnībā kopā ar Tomu un vecākiem, kad nedēļām iepriekš tika sakrauta kaudze no satrunējušiem žoga dēļiem, nokaltušiem zariem, augiem, sažuvušas zāles, un tad aizdedzināts piecpadsmit, divdesmit pēdu augsts ugunskurs. Protams, Bišopsparkā nebija tāda ugunskura – kaut vai pilsētas kārtības noteikumu ievērošanas dēļ –, bet mitrā novembra zāle te smaržoja tāpat kā Vusteršīrā, un Hannai patika parka malā vērot, kā Temza tumsā rāmi slīd viņiem garām un ūdens virsma atviz zilā, zaļā un sarkanā krāsā no eksplozijas pie debesīm.
Atgriezusies hallē, viņa apsēdās kāpņu apakšā, lai apautu sporta kurpes, tad izgāja no mājas, atslēgu noglabājot jakas kabatā. Zemais dzīvžogs aiz sētas mūra bija slapjš no iepriekšējās nakts lietus, un tā lāses nevainojami noaustā zirnekļu tīmeklī uz vārtu staba izskatījās kā savērtas stikla pērlītes. Uzmanīgi, lai nesaraustītu tīklu, Hanna atvēra vārtus.
Viņa gāja gariem soļiem, lai izstaipītu kājas. Viņa jau bija iepazinusi dažus kaimiņus, vismaz ārēji, tāpēc pamāja vīrietim no divdesmit trešās mājas, kurš nāca pa Kverendonstrītu pretī ar Telegraph un delikatešu veikalā iegādātu kruasānu turzu padusē. Viņa zobgalīgā grimase un sirmie mati, kas sniedzās līdz trīsceturtdaļgarā dzeltenbrūnās krāsas mēteļa samta apkaklei, Hannai atgādināja Billiju Niju. Viņš izskatījās pēc tipiska šejienes iedzīvotāja: vai nu pēc turīgas ģimenes locekļa, kas ved katru rītu bērnus kārtīgos formas tērpos ar salmu cepurēm galvā uz tuvējo privāto sākumskolu, vai labi kopta, laika saudzēta vīra, kam bērni jau savā dzīvē. Puisim, kam tikai ap divdesmit gadu, šī bija neparasta apkaime, kur iegādāties īpašumu – bija arī smalkāki rajoni par Fulemu, un kaut arī tas bija ļoti dārgs, tomēr nebūt ne lepnākais.
Marks būtu varējis izvēlēties plašu, pārbūvētu dzīvokli Doklendā vai Īstendā, visu stiklos un hromā ar platiem ādas dīvāniem, taču viņš bija nopircis tradicionālu Viktorijas laika ģimenes māju. Hannai viņš līdz ar to bija vēl mīļāks.
Viņa šķērsoja Ņūkingsroudu un uzsāka lēnu skrējienu pa ietvi. Koki, kas no ielas aizsedza kāzu tortēm līdzīgās pavaldonības laika arhitektūras stila mājas, bija lietus pielijuši, sakritušās lapas uz zemes veidoja viendabīgu masu.
Hanna