Hanna atgrūda vaļā smagās stiklotās durvis un iegāja. Ārsiena šai telpai bija no stikla, atklājot skatienam ainavu tālu pāri Hamersmitas jumtiem. Tieši lejā atradās centrālā ieeja ar plašo zālienu, un, nostājoties gandrīz stūrī, pa kreisi varēja redzēt upi. Ja viņai piedāvātu stūra kabinetu, viņa nekavējoties piekristu. Šajā pusē upe neizskatījās īpaši skaista; pretējais krasts bija aizaudzis, it īpaši tagad, novembrī, ar kūlas kumšķiem, un tik tālu rietumu malā trūka Londonas centra arhitektoniskā spožuma. Īstenībā vienīgā cilvēku radītā būve pretējā krastā bija veca Harrods mēbeļu noliktava. Tomēr tā bija Temza, un arī šodien, rēnās rudens saules izgaismota alvas krāsā, upe nerimstoši plūda uz priekšu, kā bija vareni un neizdibināmi tecējusi gadsimtiem ilgi.
Hanna piegāja pie Marka lielā gaiša koka rakstāmgalda. Viņai vajadzēja rīkoties ātri, lai nesatiktu Deividu un nenāktos melot par sava apmeklējuma nolūku. Ieraudzījis šeit Hannu, viņš noteikti par to ziņos Markam. Cik ilgu laiku viņam prasīja sviestmaizes nopirkšana? Viņam vajadzēja iziet cauri biznesa parkam, garām Čeringkrosas slimnīcai Fulemroudā, un, ņemot vērā, ka apkārtnē bija galvenokārt privātmājas, līdz tuvākajam necilajam stūra veikaliņam varēja nokļūt ne ātrāk kā pēc minūtēm desmit. Tonijs vienīgi nebija minējis, cik ilgi Deivids jau ir prom.
Mirkli Hannas skatiens pakavējās pie ierāmētas fotogrāfijas uz rakstāmgalda pa labi blakus datoram. Nedz viņa, nedz Marks nebija vēlējušies uzaicināt profesionālu fotogrāfu – viņu kāzu gaisotnē tāds šķistu pārāk neiederīgs un formāls –, bet Ents uzstāja, ka vajag iemūžināt pāris attēlu, un pasts to arī uzņēmās izdarīt. Hanna pacēla fotogrāfiju un apskatīja. Tur nu viņi stāvēja uz Čelsijas rātsnama kāpnēm, Marks lepnā tumšzilā uzvalkā, ar smaidu sejā, samiedzis acis spožajā aprīļa saulē, vienu roku stingri aplicis viņai ap vidu. Viņa, tērpusies austerkrāsas zīda kleitā, pielikusi plaukstu acīm priekšā, sargājoties no konfeti, ko Pipa un Rozena tikko bija izšāvušas pāri abu galvām. Marka smaids… tas radīja tādas pašas emocijas, kā stāvot pie liela spoguļstikla loga un sajūtot gaišus, siltus saules starus plūstam cauri rūtij. Tiklīdz viņi bija nofotografēti, Marks pagriezies viņu noskūpstīja. Konfeti bija sabiruši viņam uz žaketes pleciem.
– Tu esi viss, ko jebkad esmu vēlējies, – viņš bija teicis.
Todien kādas simts reizes gan grezni ekstravagantajās pusdienās Claridges, gan pēc tam, dzerot šampanieti un ar taksometru braucot uz Hītrovas lidostu, lai dotos uz Kapri, Hanna domās atkārtoja – mans vīrs, gandrīz nespēdama tam noticēt. Tagad, astoņus mēnešus vēlāk, viņa sestdienas pēcpusdienā ložņāja pa sava vīra biroju. Hannu pārņēma dziļa nepatika pašai pret sevi.
Beidz, viņa sevi norāja, sameklē mapi un ej prom.
Atvilktnes vērās tik viegli, it kā būtu parautas ar vēju. Hanna pārbaudīja tās visas pēc kārtas, neļaujot novirzīt uzmanību, lai tikai atrastu pelēki lāsumaino kasti. Kad bija atlikušas vēl divas atvilktnes, viņa pieņēma, ka to neatradīs, bet tad zemākajā atvilktnē labajā pusē, tādā pašā vietā, kur mape glabājās rakstāmgaldā mājās, viņa to ieraudzīja. Viņa uzlika to uz galda un piespieda sānā apaļo plastmasas pogu, lai atbrīvotu vāku.
Iekšā bija apmēram collu bieza papīru kaudzīte un tās virspusē Marka bankas pēdējais ziņojums. Hanna ātri izskatīja pārskaitījumu sarakstu, taču nekas nedūrās acīs, ne lielas summas Tiffany, Waldorf-Astoria vai pat – kā viņa secināja – dārgam floristam. Viņa izvilka saspraudi, kas saturēja papīrus kopā, atlika nost bankas ziņojumu un pievērsās otrai lapai, bet tad ieraudzīja nākamo lapu, vēstuli no būvniecības firmas, kas lika skatienam sastingt pie skaitļa – 130000 mārciņu. Hanna paņēma vēstuli un izlasīja visu teikumu.
Pēc mūsu nesenās tikšanās ar prieku apstiprinu, ka, pēc Jūsu lūguma, Jūsu hipotēka palielināta līdz simts trīsdesmit tūkstošiem mārciņu.
Viņa izlasīja arī pārējo tekstu un tad pievērsās klāt pievienotai lapai ar aprēķināto maksājumu kārtību. Gandrīz nedomājot, viņa pastiepa roku, atvilka no rakstāmgalda Marka krēslu un apsēdās.
Ja maksājumu saraksts bija pareizs, parāda summa bija gandrīz septiņi simti tūkstoši mārciņu.
– Septiņi simti tūkstoši, – Hanna apstulbusi skaļi nomurmināja skaitli. Viņai nebija ne jausmas, ka hipotēka varētu būt tik milzīga – neaptverami liela. Pat tad, ja viņa strādātu, ar savu algu viņa nevarētu uzņemties tāda aizdevuma atmaksu. Protams, hipotēka bija uz Marka vārda, un viņas algu neviens neņēma vērā, bet vīrs viņai bija stāstījis, ka no hipotēkas jau gandrīz atbrīvojies; desmit gados, kopš Markam piederēja māja, viņš bija paspējis atdot kredīta lielāko daļu, iemaksājot prāvāku naudu papildus regulārajām summām. Šā iemesla dēļ pēc kaismīgām pārrunām Hanna bija piekritusi nepiedalīties kredīta atmaksā, līdz atradīs sev jaunu darbu.
Bet hipotēkas palielināšana, nesaskaņojot to ar viņu, bija pavisam kas cits. Kā gan Marks drīkstēja tā rīkoties? Vai tad viņi nav precējušies? Vai viņiem nav jāvienojas par kaut ko tamlīdzīgu, kopā jāpieņem lēmums? Marks, iespējams, taisnosies, ka nav vēlējies Hannu satraukt, kamēr viņa ir bez darba – un darba viņai nebija Marka dēļ, jo līdz ar atgriešanos Londonā vajadzēja iesniegt atlūgumu, – vai arī aizbildināsies, ka māja viņam piederējusi jau daudzus gadus pirms abu iepazīšanās un viņš to joprojām uztver kā savējo, vismaz ir atbildīgs par to.
Lai arī kā Marks pamatotu savu rīcību – ja vispār justu vajadzību kaut ko paskaidrot – Hanna bija dusmīga. Kā viņš tā drīkstēja? Pēc mūsu tikšanās – tātad viņš ir ticies ar būvniecības firmas pārstāvjiem, kaut ko apspriedis, neminot viņai ne vārda. Tātad pavisam nesenā pagātnē viņš, atnācis mājās, meloja par savām dienas gaitām. Hanna apgrieza lapu otrādi un paskatījās datumu. Divdesmit devītais oktobris – tas bija pirms nepilnām divām nedēļām. Ak kungs! Hanna atslīga krēslā, un dusmas nomainīja citas emocijas. Sākumā viņa nespēja pateikt, kas tās ir par emocijām, bet tad aptvēra – sāpes. Viņa bija sāpīgi aizvainota. Vai Marks izvairījās sievu iesaistīt viņu dzīves problēmu risināšanā? Vai neuztvēra Hannu kā attiecību partneri, kura līdzvērtīga viņam un kurai var atklāt, kas īsti notiek? Tas, ko viņa ieraudzīja dokumentos, bija saistīts ar viņiem abiem, pat ja viņa šobrīd nesniedza savu ieguldījumu hipotēkas atmaksā. Drīz, tiklīdz viņa dabūs darbu, viņa to darīs, turklāt – ja nu ar Marku kaut kas atgadītos? Viņa paliktu ar septiņi simti tūkstošus vērtu hipotēku, par kuru vispār neko nebija zinājusi. Sāpēm piemita vēl kāds elements. Saprātīgi vai ne, bet viņa jutās pazemota par to, ka Marks viņai nebija neko stāstījis. Kad abi iepazinās, Hanna bija pilnīgi neatkarīga, ar veiksmīgu karjeru, nodrošināja sevi finansiāli, īrēja dzīvokli Vestvilidžā un labi dzīvoja vienā no pasaules dārgākajām galvaspilsētām, pamanoties vēl arī iekrāt. Un kas tagad ar viņu bija noticis? Bezdarbniece, dzīvo cita cilvēka mājā uz cita cilvēka rēķina, un viņu pat neinformē par to, kas notiek. Dziļi ievilkusi elpu, Hanna no jauna juta krūtīs iekvēlojamies dusmas.
Un bija vēl viens liels jautājums: kāpēc Markam vispār vajadzēja palielināt hipotēku? Acīmredzot norisinājās kaut kas tāds, ko viņa nezināja. Vai tomēr viņam nebija kādas finansiālas grūtības? Hanna sarauca pieri. Tas šķita neiespējami. Marks necieta trūkumu – nekādā ziņā. Viņa alga bija liela, viņš varēja visu ko atļauties. Viņa atsauca atmiņā pēdējās pāris nedēļas. Vai kaut kas bija mainījies? Vai Marks izturējās citādi, vai raizējās par naudu? Nē, Hannai tā nelikās. Taisnība, viņš nerunāja par lieliem izdevumiem, piemēram, automašīnas remontu vai brīvdienu plānošanu, taču ikdienā tērēja tāpat kā vienmēr: abi vakariņoja ārpus mājām tikpat bieži kā parasti, un viņš nevilcinoties izmantoja taksometrus.