Hanna juta, ka aizkaitinājums izgaist. Pēdējā laikā Marks daudz strādāja – pat pēc viņa mērogiem. Ekonomikas lejupslīdes iespaidā DataPro uzņēmums darbojās vienmērīgi, bet ne plaukstoši, un Marks gādāja, lai katrs klients saņemtu labāko iespējamo apkalpošanu, tāpat arī nozares vadošo programmatūras dizainu, kas viņa kompāniju izveidoja par to, kāda tā bija pašlaik. Turklāt uzņēmumu piedāvāja pārpirkt. Pirms mēneša pie Marka un Deivida bija vērsusies amerikāņu kompānija, viena no lielākajām konkurentēm, un, kaut arī Hanna domāja, ka Marks noraidīs ideju par DataPro pārdošanu, viņš par to ieinteresējās un pēc tam ar to aizrāvās.
– Manuprāt, tā ir varena iespēja, – pāris dienu pēc piedāvājuma saņemšanas Marks brokastojot bija ierunājies. Pacēlis nazi gaisā, viņš pārtrauca ziest sviestu uz maizes. – Es vadu DataPro kopš divdesmit trīs gadu vecuma, un mani saista izredzes sākt kaut ko citu. Īstenībā tāda iespēja mani sajūsmina. Saņemot naudu, es varētu ieguldīt līdzekļus pilnīgi citā pasākumā. Tu jau zini, tagad man ir četrdesmit, esmu precējies…
– Tiešām?
– Jā, esmu.
– Par to man nebija ne jausmas. Kādai sievietei ir veicies.
– Vai nu veicies, vai arī viņa ir ļoti iecietīga. Tas atkarīgs, kā to uztver. – Marks viņai uzsmaidīja. – Bet es vēlos vairāk laika pavadīt kopā ar tevi un mazāk birojā. Turklāt iespējams, ka ne tik tālā nākotnē man vajadzēs rēķināties ar vēl citiem cilvēkiem…
– Citiem? Ak jā…
Negaidīti Marka acu nopietnais skatiens lika Hannai novērsties, un viņa apmulsusi pasniedzās pēc kafijas kannas. Viņa gribēja bērnus, viņa par to bija pārliecināta, bet vajadzēja vēl pierast pie tādas domas. Pagaidām viņa vēl tikai pierada pie tā, ka ir precējusies, – reizēm, būdama vienatnē, viņa sāka par to prātot un gandrīz satrūkās. Kā tas vispār bija noticis? Tikai pirms nepilna gada viņa vēl bija viena pati.
– Kad tad tu būsi šeit? – Atgriezusies tagadnē, Hanna jautāja Markam. – Vai šodien tu pagūsi uz reisu? Vai piezvanīji aviolīnijai?
– Tur jau tas joks. Puisis, ar kuru man vakar bija saruna, steidzas noslēgt līgumu, bet pirms tam vēlas iepazīstināt mani ar savu biznesa partneri. Taču tas šonedēļ ir Kalifornijā un vēl nav atpakaļ, bet pirmdien viņš būs Ņujorkā, un es saņēmu piedāvājumu tad tikties ar viņu.
– Ak tā.
– Es tevi saprotu. Vakar es viņam teicu, ka negaidīšu, bet, tā kā nedēļas nogale tik un tā pagalam, man šķiet, ka prātīgāk būtu palikt šeit un visu nokārtot, nevis doties ceļā vēlreiz, it īpaši tāpēc, ka tūlīt pat būtu iespējams parakstīt līgumu. Viņi ierosina satikties pirmdien pēcpusdienā, tātad, ja viss izdosies, es vakarā izlidošu un otrdien no rīta būšu mājās. Vai tu neiebilsti?
– Kas man ko iebilst, esmu tikai vīlusies. – Hanna viegli iesmējās, vēlēdamās neizrādīt, cik dziļi viņa vīlusies. – Nē, muļķīt, protams, neiebilstu. Tavs lēmums ir ļoti saprātīgs. Tu teici, ka tas ir svarīgs līgums?
– Diezgan svarīgs sakarā ar iespējamo pārpirkuma piedāvājumu. Ja mēs būtu paredzējuši tādu jauna uzņēmuma piesaisti, īpaši tāpēc, ka tā ir amerikāņu kompānija un tieši šobrīd…
– Tad tev jāpaliek, vai ne? Tās ir tikai pāris dienas – gan es izturēšu. Turklāt, ja tev ir brīvs vakars Ņujorkā, piezvani Entam un Rozenai, varbūt satiksieties.
– Jā, tā ir prātīga doma, droši vien tā arī darīšu. Atsūti man elektroniski viņu numuru, labi?
Hanna dzirdēja, ka viņš kaut ko iedzer, tad notinkšķēja tase pret apakštasīti. Tā bija viena no Marka mazajām kaprīzēm – viņam nepatika lielas krūzes, un Hanna mēdza viņu par to pazobot.
– Vai no Penrose Price ir kādi jaunumi? – Marks apjautājās.
– Ne ziņas, ne miņas. Ne mazākās kustības.
– Nezaudē cerību.
– Pagaidām tās ir veltas pūles. Labāk par to nedomāt.
– Mēģini nedēļas nogalē atpūsties. Vismaz nenoņemies ar darba meklēšanu.
– Jā.
– Aizej uz kino paskatīties Hercoga filmu.
– Nē, tu arī gribēji to redzēt, iesim kopā nedēļas vidū, kad tu atgriezīsies. Labāk piezvanīšu brālim, pajautāšu, vai viņš ir brīvs ap vakariņu laiku.
– Tā arī ir laba doma. Es savukārt sākšu ar to, ka iešu uz sporta zāli dabūt kaklu atpakaļ vietā, citādi nedēļas nogalē staigāšu kā Frankenšteins. – Marks sazvērnieciski pieklusināja balsi. – Es ilgojos pēc tevis, – viņš sacīja. – Otrdien neko neplāno. Pēcpusdienu paņemšu brīvu, ja būs iespējams. Izklaidēsimies divatā.
Izžāvējusi matus, Hanna saģērbās, iegāja virtuvē un aizsūtīja Markam Enta un Rozenas numuru. Varbūt Marks ar viņiem satiksies šovakar vai rīt vēlajās brokastīs Koblhilā – turpat netālu no viņiem gatavoja lieliskas olas ar papriku un rauga mīklas maizītes. Un kādi tur kokteiļi “Mimoza” – debestiņ! Hanna nodomāja, ka labprāt atkal kādu nobaudītu.
Parasti alkohols dienas laikā viņu izsita no sliedēm, bet amerikāņu svētdienas vēlo brokastu ieražas ar “Mimozām” un “Asiņainajām Mērijām” bija kulturāls izņēmums. Hanna ar ilgošanos atcerējās to un vēl šo to no Ņujorkas.
Viņa iztēlojās Marku sēžam pie galda iepretim Entam un Rozenai, un viņu pārņēma skaudība. Hanna bija ļoti pieķērusies viņiem abiem, saviem labākajiem draugiem Ņujorkā. Rozenu Hanna bija satikusi, kad kompānija ar nosaukumu Ecopure, kurā Rozena strādāja, pasūtīja aģentūrai jaunas dabisku mājsaimniecības mazgāšanas līdzekļu līnijas reklāmu presē. Hanna kādu dienu uzaicināja viņu pusdienās un atklāja abpusēju spēcīgu sapratni. Viņas parunājās par dzīvi, vecākiem, vidi, kurā uzaugušas. Rozena pastāstīja, ka patstāvīgi pārcēlusies uz Ņujorku no Sanfrancisko deviņpadsmit gadu vecumā, strādājusi trīs darbavietās, līdz sakrājusi naudu, lai iestātos Ņujorkas universitātē, kur ieguvusi grādu mārketingā. Hannai ārkārtīgi patika tas, ko viņa dzirdēja – stāsts par apņēmības pilno, savaldīgo, deviņpadsmit gadu veco Rozenu. Nākamajā nedēļā abas kopā gāja iedzert, nepamatojot tikšanos ar darbu, un izstreipuļoja no kādas atpūtas vietas Īstvilidžā vēlu pēc pusnakts, kad Rozena šļupstot atzinās, ka esot par Hannu “stāvā sajūsmā”.
Tieši Ents un Rozena bija tie, kuri iepazīstināja Hannu ar Marku. Kad pagājušajā gadā Ents saņēma lielu paaugstinājumu darbā, viņi nolēma iztērēt papildus iegūtos līdzekļus, noīrējot vasaras namiņu Longailendā. Jau bija par vēlu kaut ko sameklēt, tomēr pēc divām nedēļām viņiem izdevās atrast vecu, jau gandrīz pussagruvušu māju ar lubiņu jumtu Montukā, pāris minūšu gājienā no pludmales. Reizēm viņi tur palika tikai divatā, bet bieži vien ielūdza ciemos draugus no pilsētas. Viņi vienmēr aicināja Hannu, kura tad apmetās vienā no divām mazītiņajām, pēc jūras smaržojošām guļamistabām ar skatu uz garu lagūnu aiz mājas. Aptuveni sešas nedēļas vēlāk, kopš Ents un Rozena bija sākuši īrēt māju, Hanna, aizbraukusi pie viņiem ar taksometru, ieraudzīja verandā uz koka dēlīšu krēsla guļam slaidu, tumšmatainu vīrieti ar Rozenas panamu pār acīm. Garās, kailās kājas bija uzslietas uz koka paliktņa, kuru viņi izmantoja par