Aleksandra skatījās uz sevi spogulī. Ar naktskreklu pār roku viņa bija atnākusi uz kopējo vannas istabu, paņemdama līdzi tualetes piederumus. Iespēja pārģērbties Lorensa acu priekšā viņu šausmināja, un viņai nebija ne mazākās vēlēšanās redzēt, kā viņš noņem aproču pogas un jostu un novelk drēbes, kas viņu darīja par kulturālu džentlmeni – žaketi, vesti, kreklu un bikses un… Kas atklāsies zem tām? Aleksandrai doma, ka Lorenss pazemotos, izģērbdamies viņas klātbūtnē, bija pretīga. Viņa šaubījās par to, vai bez drēbēm viņš izskatīsies neaizsargāts, tāds bezpalīdzīgs bērns, vai atklās dzīvniecisku vīrišķību kā vērsis vai ērzelis ar orgāniem, kas nekaunīgi šūposies… Šīs divas krasās atšķirības Aleksandru biedēja. Tas nebija pareizi, nepavisam ne.
Viņas seja bija bāla, acis trauksmainas. Viņa sasukāja tumšos matus tā, ka tie krita pār pleciem. Apskatījusi naktstērpu, kuru bija aizpogājusi līdz pat zodam, viņa pēc mirkļa attaisīja divas augšējās pogas. Bet tad ātri atkal aizpogāja.
“Es nezinu, ko darīt,” Aleksandra sev sacīja. Vaigi viņai bija iekrituši no bailēm. Ko viņa te meklēja – šajā svešajā vietā ar svešo vīrieti? Kas tagad notiks?
Palīdzību nebija kur rast. Viņa taču nevarēja uzturēties vannas istabā neizmērojami ilgi. Gan jau citi viesi gaidīja rindā. Turklāt tas, ka viņa te pārāk kavējas, varētu atstāt dīvainu iespaidu. Saņēmusi rokās kaudzi ar drēbēm, kurpēm, mazgāšanās piederumu somiņu un matu suku, Aleksandra devās atpakaļ uz savu istabu. Viņai par atvieglojumu Lorenss jau bija pārģērbies pidžamā un iztīrījis zobus pie izlietnes, kas bija turpat istabā. Tagad viņš sēdēja vienā no gultām, uzklājis avīzi uz segas.
– Sveika! – viņš smaidot uzrunāja Aleksandru, kad viņa ienāca. – Es izvēlējos šo, vai neiebilsti?
– Nē, protams, ne. – Viņa atlieca otras gultas pārklāju un palīda zem segas. Palagi bija vēsi, un viņa saberzēja kāju pēdas, lai tās sasildītu, kā mēdza darīt mājās.
– Kā tu jūties? – Lorenss viņu vēroja.
– Paldies, labi. – Viņa jutās apmulsusi. Līdz šim brīdim guļamistaba vienmēr bija viņas personiskā telpa. Vienīgā, kas tajā jebkad ienāca, bija viņas māte. Aleksandra joprojām atcerējās, kā māte apsēdās uz gultas, atcerējās mātes roku, kas glāstīja viņai matus, otru, kura turēja viņas plaukstu, kad abas pārrunāja dienas notikumus. Tad sekoja maigs skūpsts, soļi, apstāšanās pie durvīm, kad māte pagriezās, lai viņai uzsmaidītu, un mātes siluets, viņai izslēdzot gaismu. Kopš negadījuma neviens nenāca nodzēst gaismu. Aleksandrai pašai bija jāiet pie slēdža, tad tumsā jātipina pa auksto grīdu atpakaļ uz gultu. Vairs nebija ne skūpstu, ne maigu vēlējumu – arlabunakti! Iespējams, ka tā bija līdz šim.
Aleksandra atlaidās un aizvēra acis. Galvā drūzmējās dienā piedzīvotā ainas, un, pirms bija to aptvērusi, viņa jau sāka slīgt miegā. Klikšķis lika plaši atvērt acis, bet istaba grima tumsā. Lorenss bija nodzēsis lampas gaismu. Sirds zem naktskrekla krūtīs sāka strauji dauzīties.
Brīdi nekas nenotika, tad viņa izdzirdēja Lorensu pieceļamies no savas gultas un pienākam klāt.
– Aleksandra?
Viņa neko neteica, tikai aizspieda acis ciet, guļot tik klusiņām, cik vien spēja.
– Vai tu esi nomodā?
Godīgums Aleksandrā bija ieaudzināts kopš meitenes gadiem.
– Jā.
– Vai varu… es vēlētos… tev pievienoties. – Lorensa balss skanēja dobji, gandrīz lūdzoši.
– Protams! – Viņa nekā nepalīdzēja Lorensam atgulties blakus, tikai sastingusi gaidīja, vienu roku aiz sasprindzinājuma sažņaugusi dūrē. Viņa juta, ka sega un palags paceļas, ielaižot aukstu gaisu. Lorenss ierāpās Aleksandrai aiz muguras, iekārtojoties uz šaurā matrača un piekļaujoties pie viņas auguma.
Aleksandra aptvēra, ka bija aizturējusi elpu, tad lēnām to atlaida, ievelkot no jauna tik klusi, cik vien iespējams. Lorenss aplika roku viņai apkārt un kājas pabāza zem viņas kājām. Tad viņš noglauda Aleksandras kaklu. Viņa tumsā nekustīgi gulēja, acīm vaļā, brīnoties, ko viņai vajadzētu darīt. Ar vienu roku Lorenss sāka glāstīt viņai muguru, lejup uz pēcpuses izliekumu, tad atkal augšup, sākumā maigi, pēc tam spēcīgāk. Tad viņš sāka kustināt gurnus pret Aleksandru. Kaut kas ciets bikstīja Aleksandru no aizmugures, glāsti kļuva raupjāki un smagā elpa ausī skaļāka, kad Lorenss spieda seju viņai pie kakla.
– Palīdzi man, – viņš nomurmināja.
– Ko man darīt?
– Pavelc naktskreklu uz augšu.
Aleksandra vilcinājās. Ak tad tā tas notika. Tas, par ko runāja, ka ar viņu tā notiks. Aleksandra nespēja to salīdzināt ar paradīzi, bet vēl jau bija laiks, kad iestāties svētlaimei. Ja vien viņa tik ļoti nebaidītos. Pastiepusi rokas lejup, viņa pavilka naktskreklu uz augšu, kā jau nu spēja, un atkal gulēja nekustīgi, taču juzdamās kaila. Tagad Lorensa roka atradās uz viņas neapsegtā dibena, to glāstot un spaidot.
– Vai tev patīk? – viņš nomurmināja starp elsām Aleksandrai ausī. – Vai patīk?
– Jā, – viņa žēli apstiprināja, un Lorenss uz to reaģēja, paspaidot viņu stiprāk un vairākas reizes atkārtojot:
– Labi, labi.
Tagad viņa roka pēkšņi atradās pāri Aleksandras gurnam uz viņas vēdera. Viņai aizrāvās elpa, bet viņa paspēja to apslāpēt. Neviens nebija Aleksandrai tur pieskāries, tikai ārsts, pārbaudot, vai viņai nav apendicīta iekaisums, kad viņai bija divpadsmit gadu. Krustmāte Felisitija savukārt deva viņai ar karstu ūdeni piepildītas pudeles, ko pielikt pie vēdera, kad viņai sākās menstruācijas sāpes, taču nekad neskatījās.
Toties tagad uz Aleksandras vēdera atradās vīrieša roka – nevis jebkura vīrieša, bet viņas vīra roka –, un, viņai par šausmām, tā turpināja virzīties uz intīmāku vietu starp kājām, kur nebija piedūries neviens, tikai viņa pati.
Gari, tievi pirksti, kas likās kā grubuļaini zari, bikstīja viņas miesu. Aleksandra iekoda zobus lūpā, koncentrējoties, lai neizdotu nekādas skaņas, kaut arī viņa gribēja teikt: “Izbeidz! Nedari tā!” – un atgrūst Lorensu. Bet gramstīšanās gar viņas maigo ādu turpinājās, it kā viņš meklētu kaut ko zem tās. Aleksandra aptvēra, ka bikstīšana kļūst spēcīgāka, un vēl pēc brīža, kad Lorenss iztaustījās laukā no pidžamas biksēm, viņa ar šausmām un riebumu nepārprotami saprata, kas tas ir, kas viņu biksta.
Kas man tagad jādara, Aleksandra izmisusi domāja. Viņai nebija ne jausmas, kā lai viņa būtu varējusi iedomāties, ka tas notiks, viņai guļot ar muguru pret vīru. Tagad Lorenss slidināja roku viņai starp stilbiem, mēģinot tos paplest vaļā.
Viņai tas nezin kāpēc šķita pat jocīgi.
– Vai tu nevari man vairāk palīdzēt? – viņš ieelsa Aleksandrai ausī, un viņa paklausīgi pacēla kāju. Bikstāmais karsts taustījās viņai starp stilbiem, un viņa, sastingusi aiz pazemojuma un apjukuma, baidījās no tā, kam bija paredzēts notikt.
– Pagriezies otrādi, – Lorenss izdvesa.
Aleksandra locīdamās apmetās apkārt, raustot naktskreklu, kas bija sagriezies ap vidu, līdz izdevās apgulties uz muguras.
– Paplet kājas, un es ieiešu starp tām.
– Labi, – Aleksandra