– Piedod, piedod, – Dilaila pazemīgi izdvesa. – Es pateikšu ekonomei, lai par to parūpējas, apsolu.
– Ne tikai tas, – Grejs turpināja, draudzīgi, paliecies uz priekšu. – Patiesību sakot, man visa māja šķiet tāda spokaina. Man ne prātā nenāca, ka nams varētu būt arī pārāk liels, bet šis ir gan. Tāds tukšums spēj nomākt, vai ne?
Precīzi pateikts, Dilaila nodomāja. Visu namu nekādā ziņā nebija iespējams apdzīvot, un pamazām viņa sāka justies arvien niecīgāka un bezspēcīgāka, turpretī māja pārņēma varu pār viņu. Dienā viņa tika ar to galā. Tad bija iespēja atvērt durvis un paskatīties, kas notiek ārpusē. Bet, iestājoties vakaram, māja it kā pletās arvien lielāka, un Dilailai pār muguru skrēja aukstas baiļu skudriņas – gluži kā bērnībā. Kad bija jāiet gulēt, viņai nepatika atstāt kalpotāju istabu – pat ar tās neglītajām mēbelēm – un doties pa šaurajām aizmugures kāpnēm uz augšstāvu mājas galvenajā daļā, kur aizstiepās garš, neapgaismots gaitenis ar durvīm vienā līnijā. Viņi nevarēja iedegt elektrību, jo nebija iespējams to izslēgt, aizejot tālāk pa gaiteni, tā ka bija spiesti pa tumsu steigties uz guļamistabu, un Dilaila vienmēr izjuta bailes no milzīgās tukšās mājas, kas pletās visapkārt. Aizvērtās durvis slepus norādīja uz kaut ko nepatīkamu, kas varēja notikt aiz tām, un viņai nācās piespiest sevi apvaldīt iztēli, ka tas sliktais spētu mesties ārā un izraisīt paniku. Ja viņa gāja kopā ar Džonu, tad aizsargājoties saņēma vīra roku, lai sajustu viņa siltumu, prātīgumu. Viena pati viņa, elpu aizturējusi, gandrīz skriešus aizskrēja uz guļamistabu. Tikusi iekšā, viņa atradās drošībā. Līdzko nokļuva gaismā, bailes izgaisa, un viņa varēja pasmieties pati par savu muļķību.
Tomēr tas nebija normāli – tik ļoti baidīties pašas mājā. Dzīvoklis Londonā bija patvērums, svētnīca. Aizvērdama tā durvis, viņa izjuta atvieglojumu, ka spēj norobežoties no ārpasaules savā ligzdiņā, atgūt spēkus mierā un drošībā.
Ja vien Džons ļautu viņai sākt pārbūvi, padarīt lielo namu ērtāku dzīvošanai, lai viņa to vairāk izjustu kā savējo! Ja viņi spētu namu piepildīt ar cilvēkiem, kā tam paredzēts būt, un tādā veidā pārvarēt slāpējošo klusumu! Tomēr šķita, ka nams vairāk pieder pagātnes paaudzēm nekā viņiem. Aizmirsusies domās, Dilaila gāja pa mežu, gandrīz neko neredzot, tikai neskaidri apzinoties, ka Mango skraida uz priekšu un atpakaļ, līdz pēkšņi viņa nokļuva spožā saules gaismā. Tās siltums sniedza patīkamu enerģijas uzplūdu, un viņa attapās, ka iznākusi klajumā. Skatienu piesaistīja vecais tornis uz neliela pakalna tā vidū. Pastaigu reizēs Dilaila to bija ievērojusi arī iepriekš, taču vienmēr izvairījās pieiet tam klāt. Tagad, kad Mango metās augšup paugurā, plašuma un vēja pluinītas zāles iedvesmots, Dilaila viņam sekoja, lai apskatītu torni tuvāk. Tādu celtni viņa redzēja pirmo reizi mūžā. Bens viņai bija stāstījis, ka tornis būvēts deviņpadsmitajā gadsimtā, par to liecināja gotiskā āriene, bet gadu gaitā tas pamazām bija sagruvis. Piegājusi klāt, Dilaila redzēja, cik briesmīgā stāvoklī tas atrodas. Visapkārt bija sakrituši mūra gabali, iekšpuse iebrukusi, aizaugusi ar nezālēm un kazenājiem. Ieeja bija aizbarikādēta, un uzraksts priekšpusē brīdināja, ka tuvoties aizliegts konstrukciju bīstamības dēļ. Ieskatoties pa šauro loga spraugu, viņa ieraudzīja izmētātas alus kārbas un citas drazas, kas norādīja, ka kaut kad nesen tur ložņājuši cilvēki. Dilailai gan nebija saprotams, kāpēc tur būtu jālien. Tornis bija draudīgs grausts, tā iekšpuse smirdoša. Gaisotne visapkārt arī bija nepatīkama. Dilaila nejuta ne mazāko vēlēšanos papētīt torni sīkāk, un, kad Mango ierējās un aizskrēja, viņa, zināmā mērā atvieglota, sekoja sunim.
Tuvojoties pusdienlaikam, Dilaila atgriezās no pastaigas. Mango, joprojām enerģijas pilns, aizjoņoja gar rietumu stūri pāri mīkstajam zālienam starp abiem māju spārniem, ko viņi dēvēja par kvadrātu. Zaudējusi pacietību, Dilaila sauca viņu atpakaļ. Mango neatvairāmi pievilka teritorija, kur viņam bija aizliegts iet (tāpat kā uz dārzeņu lauciņu, ko aizsargāja žogs), jo Džons nevēlējās, lai dzīvnieks tur izkašņātu vai izbradātu samtaino zāles klājumu.
Dilaila steidzās ap stūri uz kvadrātu, bet, kad tur nokļuva, suns bija pazudis no redzesloka.
– Mango! Kur tu esi? – viņa sauca, minot, vai suns ielīdis rožu dārzā, kur viņam patika padzerties no strūklakas, bet, dodoties turp, viņa ieraudzīja nedaudz sakumpušu vīru ar sirmiem matiem. Dilaila atpazina Džona tēvu un apstājās. Viņš tipināja savā nodabā pa taku, acīmredzot viens pats.
Džona tēvs dzīvoja par ērtu mājvietu pārbūvētā saimniecības ēkā, un par viņu tur gādāja aprūpētāja. Dilaila Džona tēvu bija satikusi tikai dažas reizes, un pēdējā no tām vecais vīrs nespēja uztvert, ka viņa ir Džona sieva. Īstenībā viņš vispār ignorēja Dilailu, koncentrējot uzmanību uz to, ka uzstājīgi jautāja Džonam vienu un to pašu – par van Deiku galerijā –, kaut arī Džons pacietīgi skaidroja, ka glezna ir aizdota uz izstādes laiku. Bija acīm redzams, ka vecajam vīram uznākusi demences lēkme. Alcheimers, Džons paskaidroja, tādā stadijā, ka viņa prāts var aizslīdēt, bet tad atkal viņš atgriežas pie skaidras apziņas un izturas pavisam normāli, taču citreiz ir pilnīgā apjukumā.
Tagad viņš nāca Dilailai pretim, izskatīdamies vājš un salīcis, ģērbies kreklā, maisveidīgā jakā un vaļīgās korda biksēs. Dilaila satrūkusies nesaprata, kā uzvesties, jo pēkšņi viņa jutās šeit neiederīga, it kā kuru katru brīdi vecais vīrs viņu varētu padzīt no īpašuma, jo nezina, kas viņa tāda ir. Galu galā tā bija viņa māja. Viņš joprojām bija Stērlingfortas īpašnieks.
Viņš ir mans vīratēvs, Dilaila sev atgādināja. Mēs tagad esam ģimenes locekļi.
Smaidīdama viņa pagāja uz priekšu un teica: “Sveicināts!” –, bet tad apstājās kā zemē iemieta, neizpratnē, kā sirmgalvi uzrunāt. Kāds bija viņa vārds? Galva bija tukša. Viesistabā atradās dažas brīnišķīgas fotogrāfijas no sešdesmitajiem gadiem ar vīratēva parakstu apakšā, bet Dilaila nespēja atcerēties, kāds tas bija. Vai vajadzētu viņu uzrunāt par lordu Nortmūru? Tomēr tas izklausījās pārāk oficiāli, ņemot vērā, ka viņi tagad ir radinieki. Apjukusi Dilaila mēmi skatījās, kā vecais vīrs tuvojas, tad padevās un moži sacīja:
– Kā jums klājas? Jauka diena, vai ne?
– Eleina? – Džona tēvs skaļi noprasīja, un, viņa balsij paaugstinoties, tajā izskanēja cerību nots. – Eleina, vai tā esi tu?
– Nē, nē, – Dilaila noliedza, priecīga, ka vecais vīrs ar viņu runā. – Es neesmu Eleina. Esmu Dilaila, Džona sieva.
– Eleina, – viņš nerimās un nopūties klusā balsī jautāja:
– Kur tu biji visu šo laiku?
– Es… atvainojiet. Jūs kļūdījāties. Mani nesauc Eleina. Vai palīdzēt jums viņu atrast? Vai viņa dzīvo tuvumā?
– Ak, Eleina… cik labi, ka atkal tevi satieku!
Vīratēva acis – tik līdzīgas Džona acīm, bet izbalējušas dūmakaini bālas – piepildīja cerība. Viņš kādreiz bijis skaists, Dilaila nodomāja, taču prāta mulsums viņu darīja vecāku, nekā viņš, iespējams, bija.
Vecais vīrs izstiepa rokas.
Dilaila sastinga. Viņa nedrīkstēja pieņemt apskāvienu, ja viņš uzskatīja Dilailu par kādu citu, bet varbūt jāatļauj to darīt? Vai ļaunāk būtu atteikties? Vecais vīrs bija acīmredzami laimīgs, ka saticis Eleinu, lai arī kas viņa bija.
Tiklīdz viņš grasījās aplikt