Torņa vilinājums. Lulū Teilore

liecināja, ka tolaik māja bijusi pilna ar ļaudīm, tajā notikušas viesības. Varbūt “A” nebaidījās no klusuma un tukšuma? Viesības varēja būt glābiņš, Dilaila secināja. Tās nozīmēja troksni, cilvēkus, dzīvi.

      Dilaila nopūtās. Tātad viņa to bija noskaidrojusi. Ja Džona mātes vārdu rakstīja ar sākuma burtu “A”, viņu noteikti nesauca par Eleinu. Dilaila aizvēra albumu. Tagad viņu interesēja, kāds tad ir Džona mātes vārds. Noteikti kaut kur bija atrodami pavedieni, kas to atklātu.

      Bibliotēkā netrūka citu albumu, bet impulsa iespaidā Dilaila pievērsās viesu grāmatām un paņēma tās, lai apskatītu. Pavisam bija trīs viesu grāmatas, kas atainoja periodu no deviņpadsmitā gadsimta vidus. Izbalējušā, bet izsmalcinātā kaligrāfiskā rokrakstā gari vārdu un adrešu saraksti, kas ļāva iepazīties ar veselu pulku viesu kā no komēdijas par sabiedrības dzīvi: lēdija Tāda un sers Kāds, un hercogs Nez No Kurienes. Dilaila šķirstīja lapas, iztēlojoties, kāda izskatījusies Stērlingforta, kad māja bija pilna ar ļaudīm, kņadu, sarunām un nebeidzamām maltītēm. Tam šī māja bija radīta – nevis diviem cilvēkiem, kuri klīda pa tukšajām telpām, pakāpeniski pagātnes smaguma nomākti.

      Pēdējā viesu grāmata bija pati skumīgākā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, ballītes bija izbeigušās, un piecus gadus valdīja klusums. Pēc tam vērienīgās viesības laukos nedēļas nogalēs bija zudušas uz mūžu. Mājas ballītes bija mazākas, ne tik ekstravagantas, lai gan divdesmito gadu beigās kļuva plašākas. Kopš Otrā pasaules kara sākuma brīdi turpinājās vārdu uzskaite, taču nu Stērlingfortu apmeklēja pulkveži, leitnanti un kapteiņi, vēlāk viesības nenotika vispār. Dilaila atcerējās Džonu stāstām, ka māja kara gados uz laiku pārkārtota par atveseļošanās mītni kareivjiem. Viesu grāmata vairs ilgi netika cilāta, un tikai piecdesmito gadu nogalē atkal parādījās jauni vārdi.

      Tituli un divi vai pat trīs vienas personas uzvārdi no pagātnes bija zuduši. Tagad varēja lasīt tikai vārdus vai parakstus, kā, piemēram, “Džimijs Dž.”, un adrešu vietā viesi rakstīja komentārus: “Lieliska ballīte, Nikij!” – vai: “Īsts balagāns!” –, vai: “Neaizmirstami brīži – vīns, sievietes un rokenrols, ak, jēziņ!”

      Tā tas turpinājās līdz nākamajiem desmit gadiem, un beidzot Dilaila ieraudzīja: “Mēs brīnišķīgi pavadījām laiku burvīgā Nikija un skaistās Aleksas sabiedrībā – drīz tiksimies no jauna! Garets un Rita.”

      Tad tāds bija Džona mātes vārds. Aleksa.

      Dilaila to izteica skaļi un tad ātri palūkojās apkārt, nobijusies, vai nav izsaukusi rēgu, runājot pilnā balsī. Taču bibliotēka palika klusa un mēma.

      Tas ir skaists vārds, Dilaila nodomāja.

      Tagad, to zinot, viņa izjuta jaunu realitāti.

      Viņa pāršķirstīja nākamās lapas, meklējot vēl kādus pavedienus, bet, atklājusi Džona mātes vārdu, neko citu vairs neatrada. Viņa uzmanīgi vēroja, vai kaut kur nebūs minēts vārds Eleina, taču tādu neieraudzīja. Tad, gluži kā ar nazi nogrieztas, pēc astoņiem gadiem balles beidzās, grāmatā vispār vairs nebija nekādu vārdu. Pārējās krēmkrāsas lapas bija tukšas.

      Kāpēc ieraksti beidzās tieši tad? Dilaila bija neizpratnē. Viņa pašķīra lapas atpakaļ, kur bija pirmo reizi sastapusi Aleksas vārdu. Datums norādīja tūkstoš deviņi simti sešdesmit sesto gadu. Tūkstoš deviņi simti septiņdesmit ceturtajā gadā viss izbeidzās.