– Nē, nebūt ne. – Dilaila pasmaidīja, atvieglota, ka profesionāla kopēja pārņem situāciju savās rokās. – Šaubos, vai viņš mani pazīst. Šķiet, viņš mani uzskata par kādu, vārdā Eleina. Vai zināt, kas viņa ir?
Anna mirkli padomāja, tad papurināja galvu.
– Nē, neesmu dzirdējusi par tādu Eleinu. Kaut gan… Kā lai uzmin, kur pēdējā laikā aizklejo viņa prāts? Tikpat labi tas var būt septiņdesmit gadu senā pagātnē vai nezin kad vēl. – Viņa saņēma sirmgalvja roku un uzmanīgi pagrieza viņu uz vecās saimniecības mājas pusi. – Nāciet nu, aizvedīšu jūs atpakaļ.
– Vai iet jums līdzi? – Dilaila jautāja, jūtot pienākumu piedāvāt palīdzību.
– Nē, neuztraucieties! Pastaigājieties vien!
Džona tēvs paklausīgi sekoja Annai, un izskatījās, ka viņš aizmirsis Dilailu, tiklīdz viņa nozuda acu skatienam.
Mango lēkšodams pieskrēja pie viņas.
– Lūk, kur tu esi! Nāc, puika, iesim iekšā! – Dilaila paplikšķināja sunim pa sāniem, tā likdama iet blakus. Pēdējo reizi palūkojusies pār plecu un noskatījusies, ka veco vīru aizved prom, viņa devās atpakaļ uz māju.
Septītā nodaļa
Aleksandra stāvēja laulātiem pāriem paredzētā militārās bāzes mazā dzīvoklīša koridorā spoguļa priekšā un viegli ar pirkstu galiem aptaustīja matus. Tos kā bruņas klāja lakas pilieni, atgādinot sacietējušas lietuslāses. Chez Joel viņai mati bija apgriezti īsāki un tad ar milzīgu melnu fēnu, zem kura viņa sēdēja pusstundu, pacelti pie saknēm augšup, ieveidojot bezrūpīgas cirtas. Jaunais stils padarīja Aleksandru vecāku, tādu pašu iespaidu radīja arī kosmētika. Sofija Tortvorta bija parādījusi viņai, kā lietot pūderkrēmu, kā tas jāiemasē tik ilgi, līdz sejas āda iegūst vienmērīga iedeguma krāsu. Aleksandra iemācījās ar melnu ogli apvilkt ap acīm svītriņas un, iespļaujot kārbiņā ar biezu melnu tušu, ieķemmēt to ar mazu suku skropstās, tā ka tās izslējās kā asas, resnas zirnekļa kājas. Pirmo reizi novērojot viņas pūles, Lorenss smējās, bet Sofija apgalvoja, ka viņa izskatoties smalka un kā pieaugusi, daudz labāk par vecmodīgo meiteni, kura pirms dažiem mēnešiem bija ieradusies laulātajiem paredzētajā dzīvoklī.
Tagad es izskatos kā sieva, Aleksandra domāja. Es izskatos kā viena no viņām.
Tieši to viņa cerēja. Aleksandra ilgojās būt viņām piederīga kaut vai tādēļ, lai vairs nebūtu jāpiedzīvo iztaujāšana par to, kā viņai patīk precētas sievas loma. Pēc iepriekšējās klusās dzīves Aleksandru mulsināja ļaužu daudzums visapkārt, tagad viņai bija papilnam izklaižu un pasākumu, kurus apmeklēt. Gandrīz katru nedēļu viņus gaidīja pusdienās virsnieku klubā ar vīriešiem žilbinošos formastērpos un sievietēm stīvās zīda kleitās un spožās dārglietās. Aleksandra redzēja, kāda sacensība valda starp sievām, kuras medainos balss toņos apbrīnoja cita citas vakartērpus un kurpes, ar pērlītēm apšūtās mazās rokassomiņas, zīda lentes matos atbilstošā stilā, kāds tika demonstrēts tā mēneša žurnālā, jaunu pērļu virteni vai aproci. Pret Aleksandru līdz šim gan viņas izturējās laipni, slavējot viņas jaunību un skaistumu, vienlaikus tādējādi mierinot viņu par gaumes trūkumu un faktu, ka viņai ir tikai viena vakarkleita. Vakara viesībās, pusdienās un kafijas dzeršanā no rīta, kur Aleksandra bija uzaicināta piedalīties, viņa allaž manīja, ka tiek nemitīgi vērtēta, kaut arī dāsni apveltīta ar laipniem vārdiem.
Aleksandra bija priecīga par Sofiju, pulkvežleitnanta sievu, kurai viņa bija iepatikusies un kura bija apņēmusies viņu uzspodrināt atbilstoši Londonas mirdzošajam stilam.
– Skaidrs, ka tev par to nav ne jausmas! – Sofija iesaucās pavisam draudzīgi. Sofijai bija neglīti zobi un liels deguns, bet viņa bija panākusi labāko iespējamo efektu, izceļot acis ar zilām ēnām un ieveidojot matus pēc kinozvaigznes parauga. – Tiešām žēl, jo tu esi ļoti skaista! Tik lielas, zilas acis un mazs laumiņas deguns. Mīļā, es atdotu nezin ko par tādu degunu! Tev tiešām ir paveicies! Bet tu sevi nemaz nesapos. Vai tev māte nemācīja lietot lūpukrāsu?
– Mana māte ir mirusi, – Aleksandra savaldīgi atteica, taču jutās vainīga, redzot, ka Sofija aiz neveiklības nosarkst un viņas acu plakstiņi nodreb. – Neuztraucies, tas notika jau ļoti sen.
Sofija izskatījās atvieglota.
– Nu tad aizvedīšu tevi uz Boots. Tur ir īstā vieta.
Viņas nopirka pūderkrēmu, acu zīmuli, skropstu tušu, pūderi un sārtu lūpu zīmuli no īpaši sastindzinātiem taukiem, un tad Sofija uzstāja, ka Aleksandrai nepieciešams apgriezt matus.
Tagad Aleksandra izskatījās pavisam citāda nekā pirmajā dienā, kad bāla un nogurusi kopā ar Lorensu pēc kāzu ceļojuma ieradās Londonā. Notikušais Īstbērnā bija traumatisks viņiem abiem. Viņi bija vairākas reizes mēģinājuši paveikt to, ko nu viņiem vajadzētu gultā darīt, bet tas vienmēr beidzās ar pazemojošu neveiksmi. Lorenss tad sāka pēc vakariņām kavēties bārā, bet Aleksandra viena devās augšā uz istabu. Kad viņš beidzot ieradās, Aleksandra gulēja kā sastingusi un gandrīz neelpoja, klausoties, kā viņš klamzā pa istabu, klusi lādas izģērbjoties un, iekritis gultā, skaļi krāc piedzēruša cilvēka miegā. Aleksandru plosīja rūgta vilšanās par kaut ko neizdarītu un dziļš atvieglojums, ka viņi atkal nemēģina tikt galā ar pazemojošo procedūru.
Jaunajā dzīvoklī abiem bija kopīga gulta, bet viņi tik tikko pieskārās viens otram. Kad Lorenss atnāca pietiekami agri un skaidrā prātā, viņiem bija savs gulētiešanas rituāls. Aleksandra pagriezās uz labā pleca, viņš – uz kreisā; abi nomurmināja pieklājīgu arlabunakti un tā palika visu nakti guļam viens pret otru ar muguru. Taču tā notika arvien retāk un retāk. Lorenss tik regulāri vakariņoja virsnieku klubā, ka viņa pat necentās neko gatavot mazajā virtuvē vai arī ēdiens cepeškrāsnī saķepēja līdzīgs gumijai un kļuva negaršīgs. Tajās reizēs Aleksandra paredzēja, ka vīrs atnāks mājās piedzēries.
Vai šāda dzīve bija neierasta? Aleksandra aptuveni iztēlojās, ka viņas vecākiem bijis līdzīgi: viņi bija kopā un tomēr atsevišķi. Reālā laulāto dzīve nebija nekāds mīlas stāsts, tā nozīmēja eksistenci sabiedrībai pieņemamā formā – ievērot pieklājības normas publiskos pasākumos un pildīt pienākumu privāti, mājās. Tāpēc Aleksandra uzturēja mazo dzīvoklīti ļoti tīru, jo negribēja, lai Lorenss domātu, ka viņa ir neveiksminiece visās jomās. Viņa tiecās būt laba sieva, kaut arī pagaidām nebija spējīga izpildīt savu pienākumu pret viņu. Taču Aleksandra zināja, ka viņiem kaut kad izdosies, kā gan citādi viņi tiks pie bērniem?
Uzvilkusi jaku pāri vasaras kleitai, Aleksandra izgāja laukā un, pamezdama kazarmas, pamāja sveicienu sargkareivjiem. Aleksandra labprāt redzēja viņus tur stāvam: kareivji viņai radīja drošības un aizsargātības sajūtu lielajā, svešajā pilsētā. Sākumā Londona viņai likās tik neaptverami plaša, ka viņa jutās pavisam satriekta un ļoti ilgojās pēc mājām. Pamazām viņa iepazina pilsētu un saņēmās veikt nelielus attālumus prom no drošības kazarmās. Viņai palīdzēja Haidparka tuvums. Atlika šķērsot ielu, un viņa jau iegāja pa dzelzs vārtiem parkā, izbaudot brīvības gaisotni. Tāda vientulība Aleksandrai bija pa prātam, jo tad viņa mierā un klusumā varēja staigāt un izpētīt apkārtni. Lorenss lielākoties bija prom, pildot savus noslēpumainos armijas pienākumus, saimniecības darbi viņai aizņēma ļoti maz laika, un dienas vilkās garas, garas. Bieži vien pēcpusdienās Aleksandrai nebija nekā, ko iesākt, jo viņa vienīgā savā sociālajā vidē neauklēja bērnus, nestaigāja pa veikaliem un nepiedalījās citās aktivitātēs, kuras pārējās sievas pieminēja ar drudžainu