– Tā nevar būt taisnība, – Dilaila nomurmināja, pieglaužoties pie Džona pleca. – Šis nams ir brīnišķīgs. Un te ir tavas mājas. Tu šeit iederies.
– Tā man saka, – Džons sausi atbildēja.
– Vai tiešām tev tā nepatīk? – Dilailai tas nebija saprotams. Stērlingforta viņu apbūra un turēja savā varā. Kur vien viņa paskatījās, visur ieraudzīja kaut ko skaistu, katru reizi, pieejot pie loga, viņu valdzināja zāliens, parks, meža ainava.
Džons mirkli padomāja.
– Man patīk atsevišķas daļas. Bet… – Viņa skatiens aizslīdēja pie Dilailas, tad atkal prom. – Vecas mājas nav viegli padarīt par personisko mitekli, jo tās ir pārpilnas ar pagātni, no kuras grūti glābties. – Viņš saspieda Dilailas roku. – Tomēr tava aizrautība palīdz man ieraudzīt visu citā gaismā. Palīdz aizmirst to, ko labāk neatcerēties. – Džons kļuva nopietns. – Es nevēlos, lai tev rastos iespaids, ka Vona man kaut ko nozīmē. Tā nav. Vismaz ne noteiktā veidā. Mums jau sen viss ir aiz muguras.
– Es tev ticu, – Dilaila apstiprināja, priecīga, ka nav jābaidās no pagātnes. Viņa nejuta īstus draudus no bijušās sievas rēga, taču viņai bija patīkami dzirdēt tam apstiprinājumu.
Kad viņi gāja gulēt, uz spilvena Dilailu gaidīja skaista paciņa ar viņas vārdu. Kārbiņā atradās gredzens – antīks, ar akvamarīnu un mirdzošiem briljantiem.
– Vai pieņemsi? – Džons jautāja cerību un pakļāvības pilnām acīm. – Vai spēsi paciest tādu puisi gados kā mani?
– Protams, protams! – Dilaila izplūda laimes asarās un apskāva Džonu.
Kāzas notika tik ātri, cik ātri vien bija iespējams noorganizēt nelielu ceremoniju Londonas dzimtsarakstu nodaļā, piedaloties tikai tuvākajiem draugiem un ģimenes locekļiem, galvenokārt no Dilailas puses. Džons teica, ka viņa tēvs esot pārāk slims, lai ierastos.
– Vai tev nav neviena, kuru tu gribētu uzaicināt?
Džons papurināja galvu.
– Es nevēlos apgrūtināt sevi ar visām savām tantēm, tēvočiem, brālēniem un māsīcām. Man pietiktu ar pāris draugiem. Vai neiebilsti?
– Nē, protams, ne, – Dilaila apgalvoja. – Mana ģimene ir diezgan liela, tā ka atliks mums abiem. Lai piedalās tik daudz manu radu, cik tu vēlies, viņi nāks ar prieku.
Par spīti pelēkajām debesīm un brāzmainajam ziemas vējam, diena piepildīja visas viņas cerības: bija gan romantika, gan elegance – pēc ceremonijas pusdienas ļoti dārgā viesnīcā. Tad viņi devās kāzu ceļojumā uz Havaju salām, lai baudītu trīs nedēļu ilgu, burvīgu medusmēnesi. Džons mācīja viņai sērfot, dienas abi pavadīja pludmalē, vakarus greznā kotedžā, kur gāja vannā, ēda vakariņas un gulēja. Dilailai patiešām bija grūti iztēloties, ka viņa varētu būt vēl laimīgāka. Naktī Džons viņai atzinās, cik ļoti viņu mīl un ka nespēj bez viņas iztikt.
– Tu ienesi gaismu manā dzīvē, – viņš čukstēja. – Tā ir patiesība.
– Es arī tevi mīlu, – Dilaila atsaucās, svētlaimes pārpilna par to, ka apprecējusies ar vīrieti, kuru mīl un kuram ir nepieciešama. Džona dzēlīgā asprātība Dilailu valdzināja; pat brīži, kad viņam bija slikts garastāvoklis, Dilailai šķita interesanti un mazliet romantiski. Viņa bija pārliecināta, ka spēj darīt Džonu laimīgu un palīdzēt viņam aizmirst bērnības pārdzīvojumus. Kopā viņi tiks galā ar visu, Dilaila bija par to pārliecināta.
Taču, medusmēnesim tuvojoties beigām, gaisotne mainījās. Džons pārtrauca smaidīt un jokot, klusēšanas periodi ar viņa ieraušanos sevī kļuva garāki. Noskaņojums bija drūms, lai arī kā Dilaila centās ienest attiecībās mieru un labu humoru, viņa nespēja kliedēt spriedzi. Viņi nemēdza strīdēties, vismaz ne nopietni, un Dilaila nojauta, ka briest kaut kas tāds, ko nebija viņas varā apturēt.
Pēdējā vakarā pirms prombraukšanas Džons šķita tik saspringts, kādu Dilaila viņu nebija redzējusi, un, impulsa vadīta, viņa sarunāja abiem masāžu viesnīcas spa, lai viņu atslābinātu. Kad abi iegāja kotedžā, lai pārģērbtos vakariņām, Dilaila nodomāja, ka vīrs ir nomierinājies, kaut arī viņa pelēko acu skatiens joprojām bija ciets, signalizējot par spriedzi. Dilaila risināja vieglu sarunu, lai novērstu viņa uzmanību, kamēr gatavojas.
– Neticami, ka pirmdien, kā ierasts, atgriezīšos birojā, – viņa mierīgi tērzēja, spoguļa priekšā liekot auskarus. Akvamarīns saderināšanās gredzenā uz iedegušās ādas izskatījās zilāks nekā jebkad, un pēc saulē pavadītajām stundām un jūras ūdens viņas seja mirdzēja. Viņa redzēja Džonu sev aiz muguras, viņš stāvēja, atbalstījies pret sienu, rokas sabāzis dziļi kabatās. Viņš izskatījās saspringts. – Te bija brīnišķīgi. Par mājām vispār nedomāju. Dievs vien zina, cik daudz darba mani gaida. Elektroniskā pastkaste būs pārpildīta.
Džons palūkojās viņas spoguļattēlā, un abu skatieni satikās.
Kāpēc viņš ir tik sasprindzis un nelaimīgs? Masāža acīmredzot nebija palīdzējusi, kā viņa cerēja. Dilailu pārņēma mīlestības un maiguma pilnas emocijas, vēlēšanās apskaut vīru un kliedēt visas sliktās sajūtas.
Beidzot Džons ierunājās.
– Tas taču nav vairs tik svarīgi, vai ne? Tu jau tur ilgi vairs nestrādāsi. Pēc atlūguma iesniegšanas. Cik? Mēnesi?
Dilaila nostiprināja auskaru un sapurināja matus. Biezi un gaiši tie krita pār pleciem. Saule matus bija izbalinājusi par vairākiem toņiem gaišākus, un uz viņas deguna bija parādījušies vasaras raibumi.
– Kā to saprast?
– Tu taču iesi prom no darba, kad aizbrauksim mājās, vai ne? Man bija padomā, ka tev tas jānokārto, pirms mēs dodamies ceļā, bet kāzas aizņēma visu laiku, un es šo tematu neizvērsu.
Dilaila izbiedēta skatījās uz viņu. Viņi bija aptuveni ieminējušies par to, kas notiks pēc atgriešanās, bet viņa pieņēma, ka dzīves ritms, kāds bija iesākts pirms kāzām, vēl turpināsies: darba nedēļa Londonā viņas mazajā dzīvoklī, Stērlingforta nedēļas nogalēs un brīvdienās, un Džons brauktu uz savām mājām, kad būtu nepieciešama viņa klātbūtne. Dilaila jau bija paspējusi pierast, ka viņš dara, ko grib, un, lai viņi varētu būt kopā, atstāja brālēnu par atbildīgo. Kad Džons runāja par to, ka abi dzīvos viņa mājā, Dilaila to iztēlojās kaut kad nenoteiktā nākotnē, kad viņa jutīsies gatava atstāt savu dzīvi Londonā vai arī kad apstākļi diktēs savus noteikumus. Pirms kāzām viņi vienojās, ka Dilaila pārtrauks lietot pretapaugļošanās tabletes, ļaujoties liktenim. Viņai bija trīsdesmit četri gadi, viņa vēlējās kļūt par māti, taču neskaidri noprata, ka tablešu radītais iespaids turpināsies vēl dažus mēnešus, tāpēc negaidīja, ka grūtniecība iestāsies nekavējoties. Viņa pagriezās no spoguļa ar seju pret vīru un lēni teica:
– Vai tu gribi teikt, ka es pārtraukšu strādāt?
Džons sarauca pieri.
– Kā gan tu ik dienu braukāsi no Londonas uz Dorsetu? Tas nav visai praktiski, vai ne? Dieva dēļ, kur tad vēl tu dzīvosi, ja ne kopā ar mani?
– Bet… – Dilaila bezpalīdzīgi lūkojās uz Džonu. Kad viņš tagad tā teica, tas šķita pats par sevi saprotams, viņa tikai nebija skaidri pieņēmusi norādi, ka viņai nekavējoties jāatsakās no karjeras. – Kāpēc tu to neteici iepriekš, bet tikai tagad?
Džons iesmējās, taču viņa balsī nebija prieka.
– Piedod,