Lai kā būtu patiesībā, viens nu bija skaidrs – pēc dažiem gadiem lēdija neatgriezās Anglijā kopā ar Deimrelu. Kopš tās dienas viņš, ja varēja ticēt kaut vai pusei no stāstiem, bija nodevies ekstravagantākajām izklaidēm, cenzdamies izšķiest to, kas reiz tika uzskatīts par ievērojamu bagātību, un nepalaizdams garām nevienu pašu izdevību, lai pierādītu saviem kritiķiem, ka patiešām ir Negantais barons. Līdz pērnajam gadam viņa retās viesošanās reizes priorātā bija pārāk īsas, lai dāvātu kaimiņiem ko vairāk par nejaušu satikšanos, un vairums nebija tikuši pat līdz tam. Taču augustā viņš tur pavadīja veselu nedēļu – apstākļos, kas izraisīja vispārēju sašutumu. Viņš nebija ieradies viens, bet atvedis sev līdzi viesus. Un kādus! Skaidrs, ka viņi ieradušies uz skriešanās sacensībām, un Deimrela zirgs piedalījās vienā no skrējieniem. Nabaga Imbers, vecais namzinis, kurš gadiem ilgi rūpējās par priorātu, bija pakļauts neizsakāmām ciešanām, jo vēl nekad mājā nebija uzņemts tik steidzīgs un necienīgs viesu pulks! Toties Imberas kundze, tiklīdz atklājās, ka viņai nāksies gatavot ēdienu vairākiem trokšņainiem dendijiem un trim sievietēm, kuru nodarbošanās bija skaidri nolasāma no pirmā acu uzmetiena, paziņoja par savu vēlmi labāk atstāt priorātu nekā tā pazemoties. Tikai pieķeršanās ģimenei bija likusi krietnajai sievietei piekāpties, un viņa to rūgti nožēloja, kad – kā jau tas bija gaidāms – neviens no cieminiekiem neļāva savām meitām doties strādāt uz vietu, kas nebija daudz labāka par Korintu, tāpēc nācās nolīgt Jorkā trīs nebūt ne šķīstas meičas, lai viņas apkalpotu necienīgo kompāniju. Runājot par šo jautro vīriešu un viņu līdzskrējēju izpriecām, Imbers izteicās, ka nelaiķis lords apgriezies otrādi zārkā, redzot tādas neķītrības savu senču īpašumā. Viesi nodevās vulgārām draiskulībām, piemēram, spēlēja vistiņas, tām bezkaunīgajām vieglprātēm spiedzot tā, ka spāres varēja nokrist, un uzmundrinot džentlmeņus uzvesties neiedomājami nepieklājīgi, vai arī pārvērta māju par spēļu elli un izdzēra pagrabu sausu. Ne vienu vien gultā nācās nolikt sulainim. Ja lords Aterbijs (tukšgalvis, kādu Imbers vēl nekad nebija redzējis!) nenosvilināja priorātu līdz pamatiem, tad tikai tāpēc, ka deguma smaka bija sasniegusi Ensforda kunga pavadones nāsis. Viņa, tērpusies vienīgi naktskreklā, kas nenosedza viņas miesas labāk par kleitu, ko viņa bija valkājusi iepriekš, papūlējās noskaidrot nelāgā smārda avotu, norāva lejā gruzdošo gultas baldahīnu un visu laiku skaļi klaigāja savā nemelodiskajā balsī.
Šīs orģijas bija ilgušas septiņas dienas, taču sagādāja apkārtnes iedzīvotājiem vielu tenkošanai mēnešu garumā.
Tomēr pēc tam par Deimrelu vairs nekas nebija dzirdēts. Togad viņš neieradās uz Jorkas zirgu skriešanās sacensībām, un Ziemeļu Raidinga varēja uzskatīt sevi par tīru no viņa neķītrās klātbūtnes uz visu gadu, ja vien lords neiedomāsies ierasties vēlāk uz fazānu medībām, kas nešķita ticami, spriežot pēc viņa novārtā pamestajiem laukiem. Tāpēc Venēcija mierīgi pildīja groziņu ar kazenēm un jutās pārsteigta, kad atklāja, ka Deimrels atrodas daudz tuvāk, nekā visi uzskatījuši. Viņa staigāja pa meža malu un bija uz brīdi apstājusies, lai atbrīvotu kleitas malu no īpaši durstīga kazenāja, kad kāds uzjautrināti ierunājās: – Šī ikdienišķā pasaule nu gan ir pilna ar ērkšķiem!
Iztrūkusies Venēcija pagrieza galvu un konstatēja, ka viņu vēro gara auguma vīrietis skaista, pelēka zirga mugurā. Viņš bija svešinieks, taču balss un manieres nodeva viņa izcelšanos, tāpēc Venēcijai nevajadzēja vairāk par īsu brīdi, lai saprastu, ka viņas priekšā atrodas neviens cits kā pats Negantais barons. Viņa ar patiesu interesi nopētīja lordu, neapzināti ļaudama netraucēti apskatīt savu valdzinošo stāvu. Vīrietis iepleta acis, izlēca no segliem un panācās uz Venēcijas pusi, sperdams garus, nepiespiestus soļus. Viņa nepazina vīriešus, kas sekoja modei, tomēr briežādas bikses un pelēcīgi dzeltenie svārki atšķīra šo kungu no citiem lauku džentlmeņiem. Tos nebija šuvis provinces skroderis, un neviens lauku frants nebūtu spējis tos valkāt ar tik nevērīgu eleganci. Deimrels bija garāks, nekā Venēcijai bija licies sākumā, visai lokans, un viņā jautās kas tāds, kas liecināja par izšķērdību un augstprātību. Izrādījās, ka viņš ir tumšmatains, slaids un samērā melnīgsnējs, ar švīku izvagotu pieri. Viņa lūpās rotājās smaids, taču Venēcija nosprieda, ka vēl nekad nav redzējusi tik ciniski garlaikotu skatienu.
– Nu, jaukā robežpārkāpēja, jūs esat saņēmusi pēc nopelniem, vai ne? – viņš ierunājās. – Stāviet mierīgi! – Viņa paklausīgi sastinga, kamēr vīrietis atbrīvoja viņas svārkus no kazenājiem. Izslējies viņš noteica: – Gatavs ir! Taču es allaž pieprasu ķīlu no tiem, kas man atņem manas kazenes. Ļaujiet man palūkoties uz jums!
Venēcija nepaguva ne attapties no tādas uzrunas, kad Deimrels jau bija aplicis roku viņai ap vidu un ar brīvo roku atbīdījis viņas cepuri. Juzdamās vairāk nikna nekā nobijusies, viņa mēģināja nokratīt negantā barona roku, kaismīgi protestējot. Vīrietis tam nepievērsa uzmanību; viņa tvēriens kļuva ciešāks, acīs garlaicību nomainīja kas cits, un viņš iesaucās: – Tā pati daile!
Pēc tam Venēcija attapās, ka tiek spēcīgi skūpstīta. Viņas vaigi pietvīka, acis iekvēlojās, un viņa dusmīgi centās atbrīvoties no spēcīgajām skavām, taču šie pūliņi Deimrelu tikai sasmīdināja, un par glābiņu parūpējās Flarijs. Spaniels, iznirdams no krūmiem un atrazdams savu saimnieci cīnāmies ar svešinieku, nonāca lielās sprukās. Instinkts lika steigties palīgā, taču kāds īsti līdz galam neizprasts priekšstats neļāva kost nevienam, kas staigāja uz divām kājām. Suns centās rast kompromisu ar histērisku riešanu. Tas neko nelīdzēja, un uzvarēja instinkts.
Tā kā Deimrelam kājās bija garie zābaki, Flarija varonīgais uzbrukums nebija asiņains, tomēr tas lika viņam pamest skatienu uz spanielu, pietiekoši atslābinot tvērienu, lai Venēcija spētu izrauties.
– Sēdi! – nokomandēja Deimrels. Flarijs, pazinis saimnieka toni balsī, aši nokaunējās, pieglauda ausis un sāka pazemīgi luncināt asti. – Pie joda, ko tu gribēji ar to teikt, ko? – apvaicājās Deimrels, satverdams suni aiz apakšžokļa un paceldams galvu augšup.
Flarijs ar lielu atvieglojumu darīja visu, lai paskaidrotu, ka šis nožēlojamais incidents ir radies pārpratuma pēc. Venēcija nevis izmantoja izdevību aizbēgt, bet nikni sēja savas cepures auklas un iesaucās: – Vai tu nemaz nespēj atšķirt, kurš ir kurš, stulbais dzīvniek?
Deimrels glāstīja nožēlas pilno Flariju, paraudzījās augšup un piemiedza acis.
– Runājot par jums, ser, – sacīja Venēcija, lūkodamās viņam pretī ar ugunīgu skatienu, – jūsu lietotie citāti nepadara jūsu izturēšanos ne druskas pieņemamāku manās acīs un neļauj jūs uzskatīt par ko vairāk kā par bīstami izveicīgu blēdi!
Viņš izplūda smieklos. – Bravo! Kur jūs to atradāt?
Venēcija piepeši atcerējās citāta atlikušo daļu un atbildēja: – Ja jūs nezināt, es nekādā gadījumā jums neteikšu. Šī frāze ir pietiekoši piemērota, taču konteksts gan ir pilnīgi citāds.
– Oho! Nu mana ziņkāre ir nokaitēta līdz baltkvēlei! Es pazīstu rokrakstu un redzu, ka man ir rūpīgāk jāstudē Šekspīrs!
– Jādomā, ka jūs reti esat izmantojis savu laiku lietderīgāk!
– Kas jūs esat? – viņš piepeši noprasīja. – Es noturēju jūs par ciema meiču, varbūt par vienu no manām rentniecēm.
– Vai tiešām? Ja jūs šādi esat nodomājis