– Nav nekādas vajadzības, – atsaucās Edvards. – Varat būt droši, ka es labprāt dalos ar jums savējā.
Obrijs apstājās durvīs, lai palūkotos atpakaļ un liegi noteiktu: – Bet, ja mums būs savējā, jums nevajadzēs tik bieži mūs apciemot, vai ne?
– Ja es zinātu, ka jūs to vēlaties, es būtu jājis šurp katru mīļu dienu ar tēva avīzi! – Osvalds nopietni noteica.
– Blēņas! – attrauca Edvards, juzdamies par šo piezīmi aizkaitināts daudz vairāk nekā par Obrija neslēpto netīksmi. – Jādomā, ka seram Džonam būtu kas sakāms par tādu plānu! Venēcija zina, ka var paļauties uz mani.
Šī augstprātīgā piezīme pamudināja Osvaldu paziņot, ka Venēcija var paļauties uz viņa palīdzību arī daudz bīstamāku pakalpojumu sniegšanā. Vismaz tāda bija viņa sacītā jēga, taču runa, kas šķita visnotaļ laba Osvalda iztēlē, nākot pār lūpām, piedzīvoja kļūmīgu pārvērtību. Tā kļuva bezcerīgi sarežģīta, izklausījās neveikla pat paša autora ausīs un izsīka, saskaroties ar iecietīgo izsmieklu Edvarda skatienā.
Tajā brīdī klātesošo uzmanību novērsa Lenjonu vecā aukle, kura ienāca istabā, meklējot Venēciju. Ieraudzījusi Jārdlija kungu, kurš viņai patika, kopā ar saimnieci, viņa uzreiz atvainojās, pavēstīja, ka viņas jautājums var pagaidīt, un atkal izgāja. Tomēr Venēcija deva priekšroku kādam izklaidējošam saimniecības darbam, lai arī tā būtu tikai izdilušu palagu šķirošana vai sūdzību uzklausīšana par jaunāko kalpotāju slinkumu, nevis nesaderīgo pielūdzēju sabiedrībai, tāpēc piecēlās kājās un pēc iespējas pieklājīgāk atvadījās no abiem. Viņa sacīja, ka kritīšot nežēlastībā aukles acīs, ja likšot viņai gaidīt.
– Es esmu pametusi novārtā savus pienākumus un tikšu pie briesmīga rājiena, ja neparūpēšos par tiem, – viņa smaidot noteica un pastiepa roku Osvaldam. – Tāpēc man jāsūta jūs abi projām. Nedusmojieties! Jūs esat tik seni draugi, ka ar jums es varu atļauties neievērot ceremonijas.
Pat Edvarda klātbūtne nespēja atturēt Osvaldu no meitenes plaukstas pielikšanas sev pie lūpām un dedzīga skūpsta uzspiešanas uz tās. Venēcija to uztvēra nesatricināmā mierā un pēc tam pastiepa plaukstu Edvardam. Taču viņš tikai pasmaidīja un attrauca: – Pēc brīža! – Tad viņš atvēra durvis viņas priekšā. Venēcija viņam garām iegāja gaitenī, un viņš sekoja, apņēmīgi atstājot savu sāncensi brokastu istabā. – Jums nevajadzētu iedrošināt šo muļķa puiku, ļaujot viņam lakstoties ap jums, – Edvards piezīmēja.
– Vai tad es viņu iedrošinu? – Venēcija pārsteiguma pilnā tonī pajautāja. – Man likās, ka izturējos pret viņu tāpat kā pret Obriju. Tā arī es viņu uztveru. Protams, – viņa domīgi piebilda, – Obrijam prāta ir vairāk, nekā vajag, un viņš šķiet daudz vecāks par nabaga Osvaldu.
– Mana dārgā Venēcij, es jūs neapsūdzu flirtēšanā ar viņu! – Edvards atbildēja, iecietīgi pasmaidīdams. – Un es neesmu arī greizsirdīgs, ja jūs tā domājat!
– Nē, es tā nedomāju, – viņa atbildēja. – Jums nav nekāda iemesla vai tiesību būt greizsirdīgam.
– Skaidrs, ka nekāda iemesla. Runājot par tiesībām, mēs taču esam vienisprātis, ka nebūtu piedienīgi teikt kaut ko vairāk par šo tēmu pirms Konveja atgriešanās mājās. Varat iztēloties, ar kādu interesi es lasīju šo rakstu avīzē!
Tas tika pateikts ar šķelmīgu skatienu, tādēļ Venēcija iesaucās: – Edvard! Lūdzu, nerunājiet tik daudz par Konveja atgriešanos! Jūs to pieminat tik uzcītīgi, it kā tas būtu iemesls man iekrist jūsu rokās. Tā tiešām nevajadzētu darīt.
– Es patiešām ceru… nē, es pilnīgi skaidri zinu, ka nekad neesmu izteicies tādā garā, – viņš nopietni atbildēja.
– Nē, nekad! – Venēcija piekrita ar šķelmīgu smaidu, kas neviļus uzplauka lūpās. – Edvard, patiešām! Kamēr es vēl neesmu tā nogarlaikojusies ar Konveju, ka būšu ar mieru pieņemt jebkādu piedāvājumu, pajautājiet sev, vai tiešām gribētu mani precēt! Es nedomāju, ka jūs to gribētu!
Viņš likās pārsteigts, pat šokēts, taču pēc brīža pasmaidīja un noteica: – Es esmu labi iepazinis jūsu aizraušanos ar jokiem! Jūs allaž novēršat uzmanību, un, ja savā rotaļīgumā reizi pa reizei pasakāt ko dīvainu, man šķiet, ka es jūs pārāk labi pazīstu, lai tam noticētu.
– Edvard, lūdzu… Lūdzu, pamēģiniet atbrīvoties no savām ilūzijām! – Venēcija nopietni ierunājās. – Jūs mani it nemaz nepazīstat, ja tā domājat, un jutīsieties briesmīgi pārsteigts, kad uzzināsiet, ka visas manis izteiktās dīvainības ir domātas nopietni!
Viņš atbildēja rotaļīgi, tomēr tikpat pašapzinīgi kā iepriekš: – Varbūt es pazīstu jūs labāk nekā jūs pati! Tas ir paņēmiens, kuru jūs esat aizguvusi no Obrija. Parasti jūs nepārkāpjat pieklājības robežu, taču saruna par Konveju mudināja secināt, ka jūs viņu nemīlat.
– Nē, nepavisam, – viņa atklāti noteica. – Venēcij! Padomājiet par to, ko runājat!
– Bet tā ir balta patiesība! – viņa neatlaidās. – Ak, neliecieties taču tik pārsteigts! Es nejūtu pret viņu nepatiku, lai gan uzdrošinos teikt, ka varētu tādu just, ja man vajadzētu pavadīt ar viņu kopā daudz laika. Konvejs neliekas zinis ne par vienu, izņemot sevi pašu, un turklāt ir nomācoši sekls!
– Jums nevajadzētu tā runāt, – Edvards nosodoši atbildēja. – Ja jūs runājat par savu brāli tik atturīgi, tad nav nekāds brīnums, ka Odrijs pirms brīža tā atļāvās izteikties par viņa atgriešanos!
– Manu dārgo Edvard, pirmīt jūs teicāt, ka es esmu apguvusi no viņa šo triku! – Venēcija pazobojās. Edvarda sejas izteiksme nemainījās, un viņa piebilda ar zināmu uzjautrinājumu: – Patiesība ir tāda, ja jūs vēl neesat to sapratis, ka mums nav nekādu triku un mēs sakām tikai to, ko domājam. Jāatzīst, ka mūsu domas apbrīnojami bieži sakrīt, lai arī šķiet, ka mēs neesam īpaši līdzīgi, sevišķi gaumes ziņā!
Edvards kādu brīdi klusēja un tad noteica: – Varbūt jums ir pieļaujams paust nelielu aizvainojumu. Es jūtu jums līdzi. Jūsu situācija šeit kopš tēva nāves bijusi nepatīkama, bet Konvejs nav kautrējies uzkraut savu nastu… savus pienākumus! …uz jūsu pleciem. Tomēr ar Obriju ir citādi. Man uzmācās kārdinājums viņu asi apsaukt, kad dzirdēju viņu tā runājam par brāli. Lai kādas ir Konveja sliktās īpašības, viņš ir krietns cilvēks un allaž izturējies laipni pret Obriju.
– Jā, taču Obrijam cilvēki nepatīk tikai tāpēc vien, ka viņi ir laipni, – Venēcija attrauca.
– Nu gan jūs runājat blēņas!
– Ak nē! Ja Obrijam kādi cilvēki patīk, tad tas ir nevis viņu izturēšanās, bet prāta dēļ.
– Obrijam nāks par labu Konveja atgriešanās! – Edvards iebilda. – Ja vienīgie cilvēki, kurus viņš savā muļķa prātā atzīst par patīkamiem, ir tikai mācīti vīri, ir pēdējais laiks…
– Tas nu gan ir neprātīgi teikts, jo viņam patīku es!
Edvards stīvi sacīja: – Lūdzu piedošanu! Nav šaubu, ka es jūs pārpratu.
– Patiešām! Jūs pārpratāt arī to, ko es teicu par Konveju. Varat būt drošs, ka es nejūtu ne mazāko aizvainojumu, un, runājot par manu situāciju… Ak, cik jūsu pieņēmumi ir absurdi! Skaidrs, ka tā nav nepatīkama! – Venēcija redzēja, ka Edvards ir aizskarts, un iesaucās: