– Kāpēc? – lēdija Denija atkārtoja.
– Tāpēc, ka izturējās pret Deimrelu tik slikti, kad viņš pataisīja sevi par muļķi ar to lēdiju Sofiju. Kad tas notika, viņam bija divdesmit divi gadi, vai ne? Uzdrošinos apgalvot, ka sieviete bija vecāka par viņu, vai ne?
– Šķiet, ka dažus gadus vecāka, bet…
– Tad nav jāšaubās, ka tā vairāk bija viņas nekā jaunekļa vaina, kundze! Un, lai arī man šķiet, ka viņam beigās vajadzēja dāmu apprecēt, es tā vien domāju, ka lēdija Sofija saņēma nopelnīto tikai tad, kad viņš to neizdarīja. Patiesībā es sāku gandrīz vai just līdzi Negantajam baronam. Vai viņš gatavojas ilgi palikt Jorkšīrā? Vai mums vajadzētu viņu sveicināt?
– Man tas būs jādara, ja mēs viņu satiksim, taču es esmu apņēmusies pielūkot, lai tas nebūtu nekas vairāk par pieklājīgu mājienu; un, runājot par viņa aicināšanu pie mums uz viesībām, es esmu lūgusi seram Džonam, lai viņš to neprasa no manis! “Saki man, kuru no mūsu paziņām tu ielūgsi reizē ar viņu?” es jautāju. “Jārdlijus? Treinus? Nabaga Motkomas kundzi? Vai arī tev prātā ir mūsu jaukā Venēcija?” Man prieks, ka viņš saprata, cik tas būtu nepiedienīgi. Par laimi, Deimrels ir vecpuisis un nedrīkst aicināt dāmas uz savām viesībām. Es negribu ielaisties ar viņu nekādās tuvākās attiecībās. Ja džentlmenis vēlas viņu apciemot, lai tā būtu.
Izdarījusi šo spožo secinājumu, lēdija Denija devās projām, atstādama savu jauno draudzeni mokāmies pretrunās un nezinām, vai ilgojas, lai Deimrels atrod kādu iespēju vēlreiz ar viņu tikties vai aizbrauc no priorāta. Bez šaubām, bija garlaicīgi samierināties tikai ar pastaigām parkā, un Venēcija nosprieda, ka tāds nu būs viņas liktenis, ja vien viņa nedosies izjādē kopā ar Obriju. Lai arī neievērodama aukles noslēpumainos brīdinājumus, Venēcija labi apzinājās, ka Deimrels varētu viņai uzglūnēt. Nebija ne mazāko šaubu par to, ka tad, ja ieraudzītu meiteni pastaigājamies vienu pašu, Negantais barons nospriestu, ka viņa ir ar mieru pieņemt uzmanības apliecinājumus. “Visā visumā,” viņa domāja, “vajadzētu priecāties, ja uzzināšu par viņa aizbraukšanu.” Viņš bija bīstams, viņa uzvedība bija nepiedodama, un atkārtota tikšanās ar viņu būtu demoralizējoša meitenei, kura dzīvojusi tik noslēgtu dzīvi kā Venēcija.
Taču, kad pagāja nedēļa un no Deimrela netika saņemtas nekādas vēstis, viņas interese saasinājās. Viņš vēl aizvien dzīvoja priorātā, taču necentās iepazīties ar kaimiņiem. Ciema baumotāji pārsteigti ziņoja, ka viņš patiešām ir pievērsies muižas uzturēšanas jautājumiem, un Kroids, viņa daudz cietušais pārvaldnieks, kuram pirmo reizi tika ļauts atklāt saimniekam visas kliedzošās vajadzības, beidzot sajuta atmirdzam cerību stariņu; lai arī viņa gaišība vēl nebija piekritis tēriņiem, viņš vismaz ieklausījās padomos, pats savām acīm redzēdams, kā laba zeme nekopta aiziet postā. Skeptiskais Edvards sacīja, ka vienīgais, kas varētu pamudināt Deimrelu iztērēties remontiem un uzlabojumiem, būtu vēlēšanās iegūt no muižas lielāku peļņu, ko izšķiest savām izklaidēm. Venēcijai būtu aizdomas, ka piepešā interese par mantojumu nav nekas cits kā vien attaisnojums, kas ļauj ilgāk uzturēties priorātā. Viņa nosprieda, ka pasvešajam kaimiņam nenāktos grūti atrast kādu ieganstu, lai paciemotos Anderšovā. Diemžēl viņa bija pārāk nevainīga, lai saprastu, ka Deimrels ir prasmīgs spēlētājs flirta mākslā un izmanto iedarbīgo mocīšanas taktiku. Tagad viņa bija spiesta secināt, ka patiesībā vīrietis nemaz nav tik ļoti ieinteresējies par viņu, kā sākotnēji bija licies. Anderšovā viņu negaidīja nekas cits kā vien strikts atteikums, tomēr tas, ka nebija iespējams to izteikt, raisīja vilšanos. Venēcija neviļus sāka iztēloties otro tikšanos un, dusmodamās pati uz sevi un uz Deimrelu par to, ka viņš to tik zemu vērtē, nonāca tik tuvu niknumam, ka Obrijs pat apjautājās, vai viņa labi jūtas.
Un beigu beigās izrādījās, ka otro tikšanos sarīkoja nevis viņa vai Deimrels, bet gan Obrijs.
Deimrels jāja mājup kopā ar Kroidu pēc kārtējās apskates, kad vārgs palīgā sauciens lika viņam apklust pusvārdā un paraudzīties apkārt. Sauciens atkārtojās, un Kroids, izslējies seglos, lai varētu saskatīt pāri ceļmalas dzīvžogam, izsaucās: – Augstais Dievs, tas ir Obrija kungs! Ak, es tā jau domāju! Tas jaunais bērais kumeļš ir viņu nometis; es to vienmēr esmu paredzējis! Ja jūsu gaišība mani atvainos, man jādodas viņam palīgā.
– Jā, bez šaubām. Vai te ir vārtiņi, vai arī mums jāspraucas cauri dzīvžogam?
Vārtiņi atradās mazliet tālāk, un pēc īsa brīža abi vīrieši bija nolēkuši no zirgiem, un Kroids notupās pie Obrija, kurš gulēja līdzās grāvim, kas kopā ar dzīvžogu nošķīra labības lauku no ganībām. Nelielā attālumā atradās viņa zirgs, kas nervozi atkāpās, Deimrelam tuvojoties. Kļuva skaidrs, ka dzīvnieks klibo.
Obrijs bija slimīgi bāls un acīmredzami mocījās sāpēs. Viņš vārgi noteica: – Es nokritu uz savas slimās kājas. Nespēju piecelties. Laikam būšu apdullis. Kur ir Rufuss? Zirgs sasita priekškājas. No sirds ceru, ka nebūs pārlauzis ceļus!
– Nemaz neraizējieties par to neveiklo lopu, ser! – Kroids noteica pārmetošā tonī. – Kas jums ir lauzts? Lūk, to es gribētu zināt!
– Nekas. Dieva dēļ, neaiztieciet mani, citādi es atkal zaudēšu samaņu. Es esmu izmežģījis potīti, tur tā nelaime! – Obrijs ar pūlēm paslējās uz elkoņa, kļūdams pelnu pelēks un iekozdams lūpā. Kroids viņu atbalstīja, un pēc brīža Obrijs izmocīja: – Viss būs kārtībā… pēc brīža. Mans zirgs…
– Jūsu zirgam ir nejauki sastiepta locītava, – sacīja Deimrels. – Jūs nevarat sēsties seglos. Jautājums ir cits. Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka pats neesat salauzies?
– Nē. Pie vainas ir tikai mana gūža. Man ir… – Obrijs paraudzījās uz viņu ar visai miglainu skatienu. – Slima gūža. Uzdrošinos teikt, ka man tūlīt kļūs labāk. Ja kāds nogādās ziņu Anderšovā, tad tiks atsūtīta kariete.
– Tas ir jaunais Lenjona kungs, milord, – paskaidroja Kroids. – Manuprāt, labāk būs sagādāt karieti no priorāta, jo līdz Anderšovai ir vairāk nekā sešas jūdzes.
– Un sasodīti grambains ceļš, pa kuru jākratās, – noteica Deimrels, domīgi noraudzīdamies uz Obriju. – Mēs vedīsim viņu uz priorātu. Pasakiet, lai tur saklāj gultu, un paņemiet līdzi Nidu, kurš parūpēsies par zirgiem. Tā, palieciet to zēnam zem galvas! – Viņš runājot novilka savu kamzoli, sarullēja un pasniedza Kroidam, tad palūkojās uz Obriju un piebilda: – Paķeriet arī kādu malku brendija un pasteidzieties, labi?
Viņš notupās blakus Obrijam un sāka raisīt vaļā puiša kaklautu. Obrijs atvēra acis. – Kas… ak! Pateicos. Vai jūs esat lords Deimrels?
– Jā, es esmu Deimrels, taču nemēģiniet runāt ar mani.
– Kāpēc ne?
– Domāju, ka jūs esat dabūjis nelielu smadzeņu satricinājumu, tāpēc būs labāk, ja gulēsiet klusi.
– Nezinu gan. Es nezinu pat to, cik ilgi te atrodos. Vienreiz es atguvos, bet tad laikam noģību atkal. Diemžēl mēģinājumi piecelties izrādījās neveiksmīgi. Redzat?
Deimrels saklausīja rūgtuma pieskaņu jaunekļa balsī, taču tikai sacīja: – Nē, un ar slimu gūžu un sastieptu potīti jums vajadzēja būt lielam muļķim, lai pūlētos to darīt, vai ne?
Obrijs vārgi pasmaidīja un atkal aiztaisīja acis. Viņš tās neatvēra līdz brīdim, kad Kroids ieradās ar faetonu, taču pēc sarauktajām uzacīm un sakniebtajām lūpām Deimrels redzēja, ka viņš neguļ un nav zaudējis samaņu.