Istabā ienāca divi krietni atšķirīgi džentlmeņi. Vecākais bija solīda izskata vīrs trīsdesmitajā dzīves gadā – viņš gāja pa priekšu kā jau daždien cilvēks, kurš nešaubās par to, ka tiek gaidīts. Jaunākais, deviņpadsmit gadus vecs jauneklis, slēpa pašapziņas trūkumu aiz nevērīgas dižošanās.
– Labrīt, Venēcij! Ak, Obrij! – sacīja Edvards Jārdlijs sarokodamies. – Jūs nu gan esat guļavas! Es baidījos, ka neatradīšu jūs mājās tādā dienā, taču iedomājos, ka Obrijs gribētu izmēģināt veiksmi pie karpām manā ezerā. Ko tu teiksi, Obrij? Tu varētu makšķerēt no laivas un tādējādi nesagurt.
– Pateicos, taču man nevajadzētu doties ārā šādā laikā.
– Tev tas nāktu par labu, un tu varētu rīkoties ar žebērkli tikai dažu jardu attālumā no krasta.
Tas bija pateikts laipni, taču Obrija atkārtotais atteikums tika pausts ar sakostiem zobiem. Jārdlija kungs to pamanīja un līdzjūtīgi nosprieda, ka Obrijam nedod mieru sāpošā gūža. Tikmēr jaunais Denijs pavēstīja namamātei – iespaidīgāk, nekā situācija prasīja, – ka ieradies viņu satikt. Viņš piebilda klusā, trīcošā balsī, ka nav spējis atturēties. Tad viņš drūmi palūkojās uz Obriju, kurš raudzījās uz jaunekli ar izsmieklu acīs, un kautrīgi apklusa. Viņš bija gandrīz trīs gadus vecāks par Obriju un redzējis daudz vairāk no pasaules, taču Obrijs allaž spēja izsist viņu no līdzsvara gan ar savu bezkaislīgo skatienu, gan arī čūskas mēli. Denijs nejutās ērti zēna klātbūtnē – nespēdams sacensties ar viņu mēles asumā, viņš izjuta veselīgam jaunam dzīvniekam raksturīgu nepatiku pret fizisku kroplību, turklāt uzskatīja, ka Obrijs izmanto savējo zemiskā veidā. Ja nebūtu šīs klibās kājas, viņš ātri vien dabūtu zināt, kā jāizturas pret vecākiem cilvēkiem. “Viņš zina, ka ir drošībā no manis,” Osvalds nodomāja un uzmeta lūpu.
Saņēmis uzaicinājumu apsēsties, viņš bija ieņēmis laisku pozu uz nelielā dīvāna. Nu Osvalds konstatēja, ka otrs viesis cieši nolūkojas viņā ar neslēptu nosodījumu, un uzreiz nonāca šaubu varā starp cerību, ka izskatās pēc romantiskas figūras, un bailēm, ka ir mazliet pārspīlējis ar savu nevērīgo izturēšanos. Viņš izslējās, un Edvards Jārdlijs palūkojās uz Venēciju.
Jārdlija kungam nenāca ne prātā alkt pēc romantisma izskatā, un viņam nekad nevarētu pārmest zvilnēšanu dāmas klātbūtnē. Tāpat viņš nemūžam nedotos rīta vizītē, ģērbies medību žaketē un apsējis ap kaklu zīda lakatiņu, kura netīrie stūri rēgojas ārā no mēteļa apkakles. Viņš bija ģērbies glīti un kārtīgi – lietišķā jātnieka žaketē un briežādas biksēs – un matus apgriezis pat īsāk, nekā bija modē, jo negribēja pieļaut, lai tie slīgst pār pieri. Viņu varētu uzskatīt par solīda un negodkārīga lauku džentlmeņa paraugu; neviens svešinieks nemūžam neuzminētu, ka viņš – nevis Osvalds – ir dievinošas atraitnēs palikušas mātes vienīgais bērns.
Viņa tēvs bija nomiris pirms Edvarda desmitās dzimšanas dienas, un dēls bija ļoti agri mantojis bagātību. Tā bija drīzāk cienījama nekā glīta, pietiekoši liela, lai ļautu prātīgam vīram baudīt dzīves priekus, tomēr pārāk pieticīga, lai ļautu viņam izcelties. Modes sekotājs, kurš alktu izskatīties žilbinoši, to lēstu par niecīgu, taču Edvardam nepiemita ekstravaganta gaume. Viņa muiža atradās nepilnu desmit jūdžu attālumā no Anderšovas, taču nebija nedz tik plaša, nedz arī tik svarīga, un sabiedrībā to uzskatīja par omulīgu mītnes vietu, kas visā Ziemeļu Raidingā piešķīra īpašniekam atzinību, kura bija viņa godkārības kalngals. Papildus savai dabas dotajai nopietnībai viņš bija apveltīts arī ar izteiktu pienākuma apziņu. Par spīti mātes pūliņiem sabojāt viņu ar savu pārmērīgo lutināšanu, Edvards jau agri bija pārņēmis saimniecības vadīšanu savās rokās un ātri vien kļuva par nopietnu jaunu vīrieti ar savām labajām īpašībām. Lai arī viņam nepiemita nedz vitalitāte, nedz asprātība, viņš varēja lepoties ar krietnu devu veselā saprāta. Ja arī Edvarda valdonīgā daba padarīja viņu pārāk despotisku, tomēr stingro valdīšanu pār māti un kalpotājiem allaž noteica patiesa ticība savām spējām izlemt, kas nāks viņiem par labu jebkurā situācijā.
Venēcija sajuta, ka viņai vajadzētu kompensēt Obrija nejauko izturēšanos, un noteica: – Cik jauki, ka jūs iedomājāties par manu brāli! Tomēr jums nevajadzēja tā pūlēties. Es uzdrošinos apgalvot, ka jums arī tāpat ir tūkstoš dažādu darbu, ko darīt.
– Ne nu gluži tūkstotis, – viņš smaidot atbildēja. – Un pat ne simts, lai gan parasti es esmu stipri aizņemts, tas nu man jāatzīst. Taču nevajag domāt, ka es atstāšu novārtā savus steidzamākos pienākumus. Ceru, ka to man nevar pārmest! Neatliekamos darbus es padarīju jau tad, kad jūs, varu saderēt, vēl aizvien gulējāt. Vai zināt? Pieliekot nelielas pūles, cilvēks allaž var atrast laiku. Man bija arī cits iemesls, lai jūs apciemotu. Es esmu jums atnesis savu otrdienas “Morning Post” eksemplāru, kuru, jādomā, jūs labprāt gribēsiet izlasīt. Te es atzīmēju rindkopu; jūs redzēsiet, ka tā ir saistīta ar britu Okupācijas armiju. Izskatās, ka franču nostāja pret mūsu karavīru turpmāko uzturēšanos ir kļuvusi ļoti noteikta. Nav nekāds brīnums, lai gan, atceroties… tomēr tas jums nav tik interesanti kā izredzes sagaidīt mājās Konveju! Domāju, ka viņš varētu ierasties vēl pirms gada beigām.
Venēcija paņēma avīzi, pateicās viņam, valdīdama smieklus, un centās neskatīties uz Obriju. Atklājis, ka Lenjoni gaida ziņas no iknedēļas “Liverpool Mercury”, Edvards bija apņēmies dalīties ar viņiem savā Londonas avīzē, kas kalpoja par attaisnojumu biežajiem apciemojumiem Anderšovā. Sākumā viņš ieradās tikai tad, kad tika publicētas svarīgas ziņas, piemēram, par vecā Zviedrijas karaļa nāvi vai maršala Bernadota kāpšanu tronī, un pavasara mēnešos avīzes viņam palīdzēja ar nebeidzamajiem karalisko laulību plūdiem. Sākumā nāca pārsteidzošā ziņa par to, ka princese Elizabete, par spīti gadiem, ir saderinājusies ar Hesenes-Homburgas princi, un viņas līgavas kleitas apraksti un mākslinieces talanta apjūsmošana vēl nebija beigusies, kad trīs princeses pusmūža brāļi apņēma sievas. Bez šaubām, tas viss notika tādēļ, ka Anglijas mantiniece, nabaga princese Šarlote, nesen bija mirusi dzemdībās kopā ar jaundzimušo bērnu. Pat Edvards atzina visu šo sāgu par izklaidējošu, jo diviem karaliskās ģimenes hercogiem bija pāri piecdesmit gadiem un tādi viņi arī izskatījās, un visi zināja, ka vecākais brālis ir tēvs lielai ģimenei ar cerību pilniem bastardiem. Tomēr kopš Klerensa laulībām jūlijā Edvardam avīzēs nācās grūti sameklēt kādu tēmu, kas varētu ieinteresēt Lenjonus, tāpēc viņš vairākas reizes bija spiests apmierināties ar ziņām par to, ka valdnieces veselības stāvokļa dēļ galma mediķi krīt izmisumā vai ka vigu politiķu vidū izcēlusies nevienprātība jautājumā par Tīrnija ilgstošo atrašanos pie partijas vadības stūres. Pat lielākais optimists nevarētu cerēt, ka Lenjonus ieinteresētu tamlīdzīgas baumas, taču bija gluži pamatoti cerēt, ka iespējamo Konveja atgriešanos mājās viņi uzskatīs par patiesi vērtīgu informāciju.
Tomēr Venēcija noteica, ka noticēšot Konveja atvaļināšanai tikai tad, kad ieraudzīs viņu ienākam pa durvīm. Obrijs, ar sarauktu pieri apdomājis šo jautājumu, visai optimistiskā tonī piebilda, ka nav vērts krist izmisumā, jo Konvejs droši vien atradīšot kādu citu aizbildinājumu, lai paliktu armijā.
– Noteikti! – Osvalds iesaucās. Tad viņš aptvēra, ka tas neizklausās glaimojoši attiecībā uz namamāti, krita izmisumā un izšļupstēja: – Tas ir, es nedomāju… tas ir, es domāju, ka rīkotos tā sera Konveja vietā. Viņam te viss liksies velnišķīgi garlaicīgs. Tā tas ir, ja cilvēks ir dabūjis redzēt pasauli.
– Jums te viss šķiet velnišķīgi garlaicīgi pēc brauciena uz Vestindiju, ja? – Obrijs apjautājās.
Edvards