Zābaku novilkšanas laikā Obrijs atguvās, taču sajutās mazliet labāk tikai tad, kad bija atbrīvots no visām drēbēm un ieģērbts saimnieka naktstērpā. Aukstā komprese, kas tika pielikta pie uztūkušās labās kājas potītes, šķiet, mazināja svelošās sāpes, kas nāca no kreisās gūžas locītavas, un ožamais sāls ļāva Obrijam pēc ilgākas rīstīšanās attapties un nopētīt apkārtni. Viņš sarauca pieri, ieraudzījis nepazīstamo Deimrelu un viņa sulaini. Tad skatiens pievērsās Imberas kundzes raižpilnajai sejai, atmiņa atgriezās, un Obrijs iesaucās piesmakušā balsī: – Ak, tagad es atceros! Es pakritu. Velns un elle! Es taču jāju kā pats nelabais!
– Ak, pat labākajiem no mums gadās nokrist! – noteica Deimrels. – Nepārdzīvojiet par to!
Obrijs atkal nolika galvu uz spilvena, lai viņu uzlūkotu. Vaigos iesitās sārtums, un viņš stīvi noteica: – Es esmu jums lielu pateicību parādā, ser. Lūdzu piedošanu! Tik liela noņemšanās nieka kritiena dēļ! Jūs droši vien uzskatāt mani par vārguli.
– Gluži pretēji. Manuprāt, jums piemīt izcila izturība. Vairāk izturības nekā veselā saprāta! Ak jūs, muļķa vientiesi! Jūs zināt, ka esat spalvas svarā! Kas mudināja domāt, ka spēsiet savaldīt tādu jaunu ērzeli kā tas bēris?
– Viņš nesāka auļot! – Obrijs noteica iekarsdams. – Es viņam ļāvu izskrieties, jādams visai nevērīgi, taču stallī nav neviena paša zirga, kuru es nespētu savaldīt!
– Vairāk izturības nekā veselā saprāta! – Deimrels pazobojās, taču ar tik saprotošu smaidu acīs, ka Obrijs nespēja apvainoties. – Un jādomā, ka daži vēl sliktāki vientieši, tādi kā mans pārvaldnieks, centās jums iestāstīt, ka šis zirgs ir pārāk spēcīgs, lai būtu jums piemērots, un ar to pietika, lai jūs sāktu jādelēt pa visu apkārtni! Jāteic, ka es būtu darījis tāpat, tāpēc negrasos jums to pārmest. Kur lai es meklēju ārstu?
– Nekur! Tas ir, man viņš nav vajadzīgs; viņš tikai iztaustīs mani un padarīs visu desmitreiz ļaunāku! Tas nav nekas… es atspirgšu, ja vien varēšu kādu brītiņu mierīgi pagulēt!
– Ak, Obrija kungs, jūs zināt, ka Lenjonas jaunkundze atvedīs pie jums ārstu, tāpēc nemaz nestrīdieties par to! – iejaucās Imberas kundze. – Un, ja runājam par to, ka varētu kļūt ļaunāk… Visi zina, ka viņš ir tikpat labs kā ikkatrs Londonas ārsts un pat vēl labāks! Tas ir doktors Bentvērts, milord. Ja Kroids nebūtu aizsaucis Nidu sev līdzi, es viņu taisnā ceļā būtu nosūtījusi uz Jorku!
– Ja viņš jau ir atvedis zirgus, tad var doties ceļā, tiklīdz būšu uzrakstījis zīmīti ārstam. Tikmēr…
– Jūs to nedarīsiet! – Obrijs niķīgi noteica. – Es krietni pirms ārsta ierašanās noteikti jutīšos pietiekoši labi, lai brauktu mājup. Ja jūs atstātu mani vienu, es… es nevēlos, lai ap mani tiktu sacelta tāda jezga! Es to ienīstu vairāk par visu!
Šīs nelaipnās runas dēļ Imberas kundze izskatījās visai šokēta, taču Deimrels atbildēja vēsi: – Jā, necienāmais! Neviens vairs necels ap jums jezgu. Varat mēģināt pagulēt.
Obrijam šķita, ka visi viņa locekļi ir pakļauti spīdzināšanai, un šis ierosinājums likās tik nesaprātīgs, ka viņš tikai ar pūlēm noturējās, lai neizmestu kādu kodīgu piezīmi. Viņš tika atstāts vienatnē ar savām domām, taču, lai kā pūlējās, tās nebija iespējams uz ilgu laiku novērst no sāpošā ķermeņa, un drīz vien viņš padevās bažām par to, ka kritiena rezultātā gūža būs savainota tiktāl, lai padarītu viņu par pilnīgu kropli vai vismaz piekaltu pie gultas uz vairākiem mēnešiem. Tomēr, pirms vēl viņš bija paguvis kļūt vai slims no raizēm, Deimrels atgriezās istabā ar glāzi rokā. Uzmetis skatienu Obrijam, viņš iejautājās:
– Visai nejauki, vai ne? Izdzeriet šo!
– Tam nav nozīmes, to es izturēšu, – Obrijs norūca. – Ja tā ir opija tinktūra, es to nevēlos, paldies!
– Atgādiniet man, lai citkārt pajautāju jums, ko jūs vēlaties! – noteica Deimrels. – Šobrīd es to negribu zināt! Aiziet, dariet, ko es jums lieku, vai arī jūs piemeklēs vēl ļaunāks liktenis!
– Tas nav iespējams, – noteica Obrijs, negribīgi paņemdams glāzi.
– Neesiet nu tik drošs par to! Man nepiemīt nedz pacietība, nedz līdzjūtība. Vai tad jūs nezināt, ka atrodaties briesmoņa midzenī?
Tas lika Obrijam pasmaidīt, tomēr viņš noteica, ar nepatiku nolūkodamies uz dziru: – Es nedzeršu to šķidrumu, ja vien tas nebūs absolūti nepieciešams. Ziniet, es neesmu nekāds vārgulis, pat ja esmu spalvas svarā!
– Jūs esat spītīgs zaļknābis. Un kurš tagad saceļ lielu jezgu, es gribētu gan zināt? Tas nav nekas vairāk par līdzekli, kas ļaus jums sajusties labāk, kamēr ieradīsies ārsts! Izdzeriet to vienā rāvienā, un lai es vairs nedzirdētu nekādas muļķības!
Nepieradis uzklausīt kategoriskas pavēles, Obrijs mazliet sastinga, taču, brīdi nolūkojies uz Deimrela draudīgi piemiegtajām acīm, viņš padevās un noteica ar šķību smaidu sejā: – Ak, lai notiek!
– Tā jau ir labāk, – noteica Deimrels, paņemdams no viņa tukšo glāzi. Kaut kas Obrija plānajā, sastingušajā sejā lika viņam piebilst: – Man tā vien šķiet, ka jums nebūs nekas vairāk par zilumiem un splīnu. Jums sāpētu vairāk, ja jūs būtu nodarījis sev nopietnu kaitējumu, tāpēc neesiet nu tik drūms!
Obrija skatiens strauji pievērsās viņam. – Jā. Jā, man nevajadzētu būt drūmam! Nebiju par to iedomājies. Paldies jums… es esmu jums lielu pateicību parādā! Negribēju izturēties nepieklājīgi… tas ir, ja gribēju, tad… taču es atvainojos, ser!
– Ak, ko nu! Liecieties nu spilvenos!
– Jā, tā droši vien darīšu, nu, kad esmu izdzēris to briesmīgo dziru, – Obrijs piekrita ar kautrīgu smaidu, kas piepeši lika viņam izskatīties jaunākam. – Tikai uzdrošinos apgalvot, ka mana māsa būs mazliet nobažījusies. Vai jūs domājat…
– Nebaidieties! Es jau esmu aizsūtījis vienu no staļļa puišiem uz Anderšovu ar viņai domātu vēstuli.
– Pateicos jums! Jūs taču tur neuzrakstījāt neko tādu, kas varētu viņu satraukt, ko?
– Nē, kāpēc gan? Es uzrakstīju viņai to pašu, ko pateicu jums, un palūdzu sagādāt visu jums vajadzīgo, ieskaitot naktskreklu un zobu suku, ko iedot puisim.
– Tā ir labi! – Obrijs atvieglots noteica. – Tad raizēšanās nebūs tik briesmīga!
Ceturtā nodaļa
Vēstule bija uzrakstīta viselegantākajā un izsmalcinātākajā valodā un ar nešķīsta uzjautrinājuma piedevu. Deimrels bija papūlējies un prātoja par to, kādu iespaidu tā atstās uz Venēciju. Viņa tika uzrunāta ka svešiniece, tomēr ne uz brīdi nenoticēja tam, ka lords īsti labi neatceras, kas viņa tāda ir. Lai arī Deimrels bija piesargājies lietot kaut vārdu, kas varētu apliecināt viņa prieku par izveidojušos situāciju, Venēcija neapšaubāmi saprastu, cik ļauni liktenis ir paspēlējies, piešķirot viņam tādu priekšrocību. Lai arī milzu sašutumā kūsājot, viņa tomēr nepamestu likteņa varā savu trauslo brāli un dotos uz priorātu, un Deimrels nešaubījās par savu spēju pieglaust viņas saboztās spalviņas. Viņš noslēdza vēstuli ar visiem cieņas apliecinājumiem un aizzīmogoja, vien nožēlodams, ka nevarēs redzēt Venēcijas seju, to lasot.
Patiesībā nekas no tā, ko viņš bija iedomājies, Venēcijai pat prātā neienāca.