– Nedomāju vis, ka jūs to varētu, – Venēcija noteica, bezkaislīgi apsvērusi jautājumu. Viņa redzēja, kā vīrieša lūpas nodreb, un pašas nopietnība izzuda. – Ak, es nespēju iztēloties, ka jūs to mēģināsiet! Redziet… ja arī jūs te sarīkotu orģiju, brālis to, visticamāk, uzskatītu par visai pieticīgu salīdzinājumā ar romiešu paradumiem, nemaz nerunājot par bakhantēm. Cik noprotu, tās ir sievietes, par kurām tādam zēnam labāk nevajadzētu neko zināt!
Šāds skatījums uz jautājumu teju pamudināja Deimrelu zaudēt paškontroli; pagāja kāds brīdis, līdz viņš spēja savaldīt balsi pietiekoši, lai pateiktu: – Varu jums apsolīt, ka nerīkošu nekādas orģijas, kamēr Obrijs atrodas zem mana jumta!
– Neapšaubāmi! Tomēr man jāteic, – viņa piebilda, acīs parādoties smieklu velniņiem, – ka tas būtu to vērts kaut tādēļ, lai redzētu aukles seju!
Deimrels skaļi iesmējās par to, atmezdams galvu sirsnīgā uzjautrinājumā un nočukstēdams: – Ak, kāpēc gan es nepazinu jūs agrāk?
– Patiešām žēl, – viņa piekrita. – Es pati arī par to iedomājos, jo man allaž ir gribējies tikt pie drauga, ar kuru kopā var izsmieties.
– Izsmieties! – Deimrels lēni atkārtoja.
– Varbūt jums jau ir draugi, kas smejas tad, kad to darāt jūs, – viņa nedroši noteica. – Man tādu nav, un es domāju, ka tas ir svarīgi… svarīgāk par līdzjūtību nelaimē, ko var sniegt arī cilvēks, kas mums nemaz nepatīk.
– Turpretī kopīga smiešanās izslēdz nepatiku. Jā, tiesa. Un tas ir retums! Augstais Dievs, cik liels retums! Vai jūsu cienīgie kaimiņi cieši skatās uz jums, kad jūs smejaties?
– Jā, vai arī jautā man, ko es jokodama esmu gribējusi teikt! – Venēcija paraudzījās uz pulksteni virs tukšās kamīna dzegas. – Man ir jāiet.
– Jā, jums ir jāiet. Es nosūtīju ziņu uz staļļiem. Vēl aizvien ir pietiekoši gaišs, lai jūsu kučieris saskatītu ceļu, taču jau pēc nepilnas stundas satumsīs pavisam. – Viņš saņēma meitenes rokas un, salicis tās ar plaukstām kopā, ieskāva abās savējās. – Rīt jūs atnāksiet atkal… apciemot Obriju! Neļaujiet saviem cienīgajiem kaimiņiem jūs atrunāt! Ārpus savas mājas vārtiem es jums neko nesolu, tādēļ neuzticieties man! Šajās sienās… – Deimrels apklusa, un viņa smaids pārvērtās ja ne gluži smīnā, tad izsmieklā. – Ak, te… – viņš noteica, pazobodamies pats par sevi, – Es atcerēšos, ka esmu audzināts kā džentlmenis!
Piektā nodaļa
Venēcija atvēra acis un ieraudzīja saules gaismu, ko apslāpēja raibie kokvilnas aizkari pie logiem. Dažas minūtes viņa gulēja, atrazdamās pa vidu starp nomodu un miegu, sākumā neskaidri un pēc tam aizvien spēcīgāk apzinādamās, ka jūtas laimīga un gaidpilna. Tāpat kā bērnībā, kad bija pamodusies un apzinājusies, ka pienākusi svētku diena. Kaut kur dārzā dziedāja strazds, un priecīgā dziesma tik lieliski saderējās ar meitenes noskaņojumu, ka šķita kļūstam par daļu no viņas laimes sajūtas. Kādu brīdi viņa klausījās un nesāka apšaubīt laimes avotu, taču, pilnībā pamodusies, atcerējās, ka ir ieguvusi draugu. Vispirms asinis dzīslās, šķiet, sāka ritēt straujāk; ķermenis likās viegls un alkstošs, un savāds satraukums, pārpludinādams visu dvēseli kā eliksīrs, neļāva Venēcijai palikt mierā. Bija dzirdamas tikai putnu dziesmas, nekas cits; mājā valdīja klusums. Venēcija iedomājās, ka droši vien vēl ir ļoti agrs, tādēļ pagrieza galvu uz spilvena un centās atkal iegrimt miegā. Tas vairījās no viņas; saules gaisma, ko izraibināja aizkaru raksti, ķircināja plakstiņus; viņa tos pacēla, pakļaudamās aicinājumam, kas bija uzstājīgāks par saprāta balsi. Jauna diena, kurā vīdēja jauns solījums, kņudināja viņas nervus; strazda treļļi kļuva par vilinājumu un pavēli. Venēcija izkāpa no siltās gultas un ātriem, atsperīgiem soļiem piegāja pie loga, atvilka aizkarus un atgrūda vērtni.
Fazāns, kas staigāja pa mauriņu, uz mirkli nekustīgi sastinga, augsti paslēja galvu uz lāsumainā kakla un tad, itin kā apzinādamies, ka atradīsies drošībā vēl dažas nedēļas, turpināja lepni soļot. Rudens migla cēlās augšup no pakalniem; smagnējas rasas lāses mirguļoja zālē, bet debesis bija vēl neizzudušu tvaiku apmiglotas. Gaisā jautās vēsums, kas lika miesai iekņudēties par spīti saules siltumam, taču diena solījās būt karsta, bez kāda lietus vai vēja, kas varētu noplēst dzeltējošās lapas no kokiem.
Aiz parka, aiz lauku ceļa, kas norobežoja Anderšovu austrumos, aiz tās plašajiem laukiem atradās priorāts; tas nebija tālu lidojot, taču pa ceļu starp abiem īpašumiem vajadzēja braukt piecas jūdzes. Venēcija iedomājās par Obriju: “Vai viņš pagulējis naktī? Vai nāksies aizpildīt vēl daudzas stundas, iekams varēšu viņu apciemot?” Tad viņa saprata, ka ne jau bažas par Obriju, kurš bija viņas rūpju bērns tik ilgus gadus, raisa tādu nepacietību doties uz priorātu. Tā bija vēlēšanās būt kopā ar draugu. Viņa tēls atbīdīja Obriju tālāk Venēcijas domās un iesvēla dvēselē siltumu. “Vai Deimrels jūt to pašu? Vai viņš ir nomodā? Varbūt lūkojas ārā pa logu tāpat kā es? Vai domā par mani un cer, ka drīz es atkal atradīšos tuvumā?” Venēcija centās atcerēties, par ko abi runājuši, taču nespēja. Bet viņa bija jutusies gluži kā mājās, it kā būtu lordu pazinusi visu savu mūžu. Likās neiespējami, ka viņš varētu nesajust šo simpātiju vilkmi abu attiecībās tikpat spēcīgi. Taču, mazliet apdomājoties, Venēcija atminējās par abu dažādajiem apstākļiem un aptvēra, ka tas, kas viņai ir jauna pieredze, šim vīrietim varēja nenozīmēt neko vairāk kā variāciju par vecu tēmu. Deimrels bija daudz mīlējis; varbūt viņam bija arī daudz draugu. “Varbūt viņi saprotas krietni labāk, nekā tas iespējams attiecībās ar mani.” Tas Venēciju satrauca vairāk nekā mīļākās. Par viņa vecajām mīlestībām Venēcija raizējās tikpat maz kā par savu pirmo satikšanos ar Deimrelu. Tā bija meiteni saniknojusi, taču nebija nedz šokējusi, nedz iesvēlusi viņā pretīgumu. Vīrieši, kā to pierādīja pasaules vēsture, viegli krita par upuri piepešai iekārei un vardarbības uzplūdiem – izjūtām, kas likās nošķirtas no prāta, sirds un bieži vien arī no viņu patiesās būtības. Viņiem šķīstība nebija galvenais tikums.
Venēcija atcerējās savu pārsteigumu, kad atklāja, ka tik pieklājīgs džentlmenis un jauks vīrs kā sers Džons Denijs ne vienmēr ir bijis uzticīgs savai sievai. Vai lēdija Denija par to satraucās? Varbūt mazliet, tomēr neļāva tam ietekmēt savu laulību. – Vīrieši, mana mīļā, atšķiras no mums, – reiz viņa bija sacījusi. – Pat labākie no viņiem! Es tev to saku, jo uzskatu par nepareizu ieaudzināt meitenēs priekšstatu, ka seja, kuru vīrieši rāda cienījamām sievietēm, ir viņu vienīgā seja. Uzdrošinos teikt, ka mēs vairs nepazītu savus brāļus un vīrus, ja ieraudzītu viņus vērojam kādu briesmīgu, vulgāru gaiļu cīņu vai kopā ar zināmas šķiras sievietēm. Es esmu pārliecināta, ka mums viņi liktos pretīgi! Savā ziņā vīrieši tādi arī ir, taču būtu negodīgi vainot viņus par to, ko viņi nevar mainīt. Drīzāk mums jājūtas pateicīgām, ka viņu attiecības ar tā saucamajām apšaubāmās reputācijas dāmām ne vismazākajā mērā neietekmē viņu patiesās jūtas. Man šķiet, ka jūtas šajos piedzīvojumos nespēlē nekādu lomu. Cik dīvaini! Ziniet, mēs nespētu tos uztvert tikpat dabiski kā jaunas cepures izvēli. Tomēr ar vīriešiem ir tieši tā! Tāpēc taisnība ir apgalvojumam, ka sievai nav iemesla sūdzēties, kamēr vīrs turpina izrādīt pret viņu maigumu, un būtu smieklīgi krist izmisumā, jo vīra ieskatā sānsolis bijis tikai sīks pārkāpums. “Nemēģini iedziļināties lietās, kas uz tevi neattiecas, bet drīzāk pagriez galvu uz otru pusi!” mēdza teikt mana māte, un tas ir brīnišķīgs padoms. Bez šaubām, tāpat kā es tagad, arī viņa runāja par džentlmeņiem ar raksturu un