– Jā gan, – aukle rūgti noteica. – Viņš ir ar mieru darīt visu, ko viņam liek Mārstons vai lords, it kā šie cilvēki būtu rūpējušies par viņu kopš dzimšanas! Es te esmu tikpat noderīga kā tad, ja atrastos mājās, bet tas nenozīmē, ka es atstāšu šo namu ātrāk par zēnu vai ka vispār apsvēršu tādu iespēju, tāpēc viņa gaišība var aiztaupīt sev lieku runāšanu!
– Vai viņš mēģināja aizsūtīt tevi projām? – Venēcija pārsteigta iejautājās.
– Nē, un es ceru, ka viņš neiedomāsies kaut ko tādu darīt! Es teicu Obrija jaunskungam, ka varu sakravāt mantas un doties projām, ja viņš labāk grib, lai viņu apkalpo Mārstons. Vakar zēns bija tik nemierīgs un apgrūtinošs, ka ikvienam būtu piedodami zaudēt līdzsvaru. Taču viņa gaišībai jau nu gan vajadzētu saprast, ka es tā nedomāju, un neatgādināt man, ka jūs nevarētu apciemot māju bez manas klātbūtnes! To es labi zinu arī tāpat, un jums vispār nevajadzēja te rādīties, Venēcijas jaunkundz! Es esmu pārliecināta, ka Obrija jaunskungam mūsu sabiedrība ir pilnīgi vienaldzīga, ja vien viņam ir ļauts piekraut gultu ar bezdievīgu grāmatu kaudzēm un zvilnēt tur, sarunājoties ar lordu par nejaukiem pagānu dieviem!
– Obrijs ļoti ātri sagribētu tevi redzēt, ja būtu patiesi slims, – Venēcija mierināja. – Turklāt domāju, ka pašlaik Obrijs ir tādā vecumā, kad vairs nav bērns, bet vēl nav arī vīrietis, un pārliecīgi sargā savu pašlepnumu. Vai atceries, cik nepieklājīgi Konvejs izturējās pret tevi tajā pašā vecumā? Bet, kad viņš atgriezās mājās no Spānijas, tad tu varēji viņu rāt un lutināt, cik vien tīk!
Tā kā Konvejs ieņēma galveno vietu aukles sirdī, viņa nekādā gadījumā neatzītu, ka viņš kaut reizi nebūtu izturējies ideāli, tomēr atklāja, ka lords esot teicis par Obrija jaunskungu to pašu, ko Venēcija. Vēl aukle piebilda, ka vislabāk no visiem saprot Obrija jaunskunga dusmas par savu nespēku un viņa kaislīgo vēlēšanos pierādīt, ka ir tikpat drošsirdīgs un neatkarīgs kā viņa veiksmīgākie vienaudži. Tas bija vēl nedzirdēts paziņojums, kas sniedza Venēcijai visai precīzu priekšstatu par viņa gaišības lorda spēju tikt galā ar naidīgi noskaņotām vecākām kundzītēm.
Nebija nekādu šaubu, ka Deimrelam ir izdevies ievērojami mazināt aukles nepatiku. Lai arī viņa bija neapmierināta ar to, ka Obrijs deva priekšroku namatēva sabiedrībai, tomēr nespēja pilnībā nosodīt cilvēku, kurš ne tikai izrādījis lielas rūpes par Obrija labklājību, bet arī pamanījies iedvest viņam dzīvespriecīgu noskaņojumu apstākļos, kas citkārt būtu padarījuši viņu aizkaitinātu un drūmu.
– Es negrasos piedot kādam grēkus, Venēcijas jaunkundz, – viņa bargi noteica, – taču vienlaikus nevaru noliegt to, kas ir. Redziet, viņš izturējās pret Obrija kungu tikpat laipni kā pats mācītāja kungs. – Pēc nelielas iekšējas cīņas viņa piebilda: – Un, lai arī viņš man nevajadzīgi atgādināja par manu pienākumu pret jums, Venēcijas jaunkundz, tā bija augstsirdība, kuru es necerēju viņā ieraudzīt, un nav teikts, ka Tas Kungs neizrādīs viņam žēlastību, ja viņš būs novirzījies no taisnā ceļa, kaut gan grēciniekiem glābiņš jāmeklē tālu, kā es esmu jums daudzkārt atkārtojusi, jaunkundz.
Par spīti pesimismam šajā tirādē, Venēcija uzdrošinājās domāt, ka aukle ir gluži labi samierinājusies ar šo pagaidu uzturēšanos zem grēcīgā nama jumta. Obrijs, uzzinājis par šiem izteikumiem, apgalvoja, ka viedokļa maiņa esot izskaidrojama: Deimrels aizjāja līdz Tērskai, lai nopirktu viņai linu pluci.
– Patiesībā tā nemaz nebija! Viņš turp devās savās darīšanās, bet aukle sāka īgņoties par linu pluci, kas nepieciešams manai potītei, un viņš pateica, ka sadabūs to. Aukle ieņēma galvā, ka viņš dodas uz Tērsku tikai šī iemesla dēļ. Līdz tam viņa neko neteica par Deimrela laipnību, vari man ticēt! Drīzāk jau apgalvoja, ka viņš esot skaļi smējies baznīcā.
– Nevar būt! – Venēcija bijīgi iesaucās.
– Jā gan, tā viņa sacīja. Vai tu zini, no kurienes viņa to ņēmusi? Mēs nespējām to izskaidrot, lai arī izdomājāmies krustu šķērsu.
– Tātad tu to pārstāstīji Deimrelam?
– Skaidrs! Es zināju, ka viņam būs pilnīgi vienalga, ko aukle par viņu teikusi.
– Jādomā, ka viņam tas būs paticis, – Venēcija smaidot novilka. – Kad viņš devās uz Tērsku?
– Ak, visai agri! Starp citu, lords gribēja nodot tev ziņu… ka viņam ir jādodas uz Tērsku, bet viņš cerot uz tavu piedošanu. Aizmirsu! Tas nebija svarīgi, viņš tikai izturējās pieklājīgi. Es iegalvoju viņam, ka pēc tā nav ne mazākās vajadzības. Viņš atbildēja, ka droši vien atgriezīšoties ap divpadsmitiem un vēloties sastapt tevi. Venēcij, lūdzu, paskaties uz tā galda un pārbaudi, vai tur ir Taitlers. Laikam aukle būs grāmatu pārvietojusi, kad apsēja manu potīti, jo es to lasīju un noliku nost, kad tu ienāci. Viņa nevar noturēties, neko nesajaucot! “Eseja par tulkošanas principiem”. Jā, tā ir īstā, paldies!
– Ja tev nav iebildumu pret to, ka tevi atstāju, es iziešu pastaigāties pa dārzu, – noteica Venēcija, pasniegdama brālim grāmatu un ar zināmu uzjautrinājumu noskatīdamās, kā viņš meklē vietu, līdz kurai pirmīt ticis.
– Jā, dari tā! – Obrijs izklaidīgi norūca. – Drīz viņi sāks mani mocīt ar pusdienām, bet es gribu pabeigt šo.
Venēcija iesmējās un jau grasījās doties projām, kad atskanēja viegls klauvējiens pa durvīm un istabā parādījās Imbers, paziņojot par Jārdlija kunga ierašanos.
– Ko? – iebrēcās Obrijs tonī, kas nepauda ne vismazāko prieku.
Edvards ienāca, kustēdamies piesardzīgi, un savilka seju nosodījuma pilnā grimasē. – Ak, Obrij! Priecājos redzēt, ka tu izskaties labāk, nekā es biju gaidījis. – Viņš piebilda klusākā balsī, satverdams Venēcijas roku: – Tā nu gan ir neveiksme! Es neko nezināju par notikušo, Ribls man to pavēstīja tikai pirms pusstundas! Nekad mūžā es vēl nebiju juties tā šokēts!
– Šokēts par to, ka es nokritu? – jautāja Obrijs. – Augstais Dievs, Edvard neesi taču tāds cietpauris!
Jārdlija vaibsti nevis atvilga, bet saspringa vēl vairāk. Viņš nebija pārspīlējis, runājot par savu dvēseles noskaņojumu un šoku līdz sirds dziļumiem. Viņš bija aizjājis līdz Anderšovai, atrazdamies laimīgā neziņā, un tikai tur uzzinājis satraucošo vēsti par Obrija nelaimes gadījumu, kas viņam uzreiz lika iedomāties par ļaunāko. Tiklīdz Ribls bija izkliedējis šīs aizdomas, Edvardu satrieca nākamā ziņa – ka Obrijs atrodas zem Deimrela jumta, kur par viņu rūpējas ne vien aukle, bet arī māsa. Šādas rīcības nepiedienība izraisīja Edvardā sašutumu, un pat vēlāk, kad viņam tika pavēstīts, ka Venēcija nepaliek priorātā pa nakti, viņš nespēja atgaiņāt domu par bīstamo situāciju, kas piespiedu kārtā savedusi Venēciju kopā ar brīvdomātāju, kura dzīvesveids jau gadiem ilgi izraisījis sašutumu visā Ziemeļu Raidingā. Apstākļu radītais ļaunums, pēc Edvarda domām, bija neizmērāms, un galvenās briesmas saistījās ar iespēju, ka tāds vīrietis kā Deimrels noturēs Venēcijas pieredzes trūkumu par dzimušas hetēras pārdrošību un sagādās viņai nepiedodamu apvainojumu.
Kā jau nosvērts vīrs, Edvards nedomāja, ka Deimrels ir tāds muļķis vai tik iesīkstējis ļaundaris, lai mēģinātu pavedināt tikumīgu un augstdzimušu meiteni, tomēr viņš baidījās, ka Venēcijas atklātā, uzticēšanās pilnā izturēšanās – pats Edvards taču to allaž kritizēja! – varētu mudināt Deimrelu nospriest, ka viņa piekritīs izrādītajai