Kad aukle atgriezās istabā, Venēcija ar prieku konstatēja, ka viņas bargā sejas izteiksme ir mazliet atmaigusi. Aukles uzskati par Deimrela morāli un pārliecība par to, ka viņa gals varētu kļūt par mācību citiem grēciniekiem, palika nemainīga, taču zināmā mērā viņu nomierināja atklājums, ka Deimrels licis Imberas kundzei ne vien uzklāt auklei gultu ģērbistabā, bet arī izpildīt jebkādus viņas norādījumus. Vēl vairāk, viņa sulainis pretēji gaidītajam bija nevis kāds glums nekauņa, bet gan ļoti cienījams vīrs, kurš izturējies pret aukli ārkārtīgi pieklājīgi, pakļāvies viņas norādēm un lūdzis atļauju palīdzēt slimnieka aprūpē. Izskatījās, ka aukle ir labprāt piešķīrusi sulainim šo godu, bet palika noslēpumā iemesli – vai viņa to darījusi tāpēc, ka pārliecinājusies par kalpotāja taktu, vai tāpēc, ka Obrijs neapšaubāmi pretotos jebkādiem mēģinājumiem padarīt viņu par kopjamu slimnieku. Aukle centās iegalvot Venēcijai, ka viņai nepavisam nav jāuzturas priorātā kaut vienu lieku sekundi. Tanī mirklī Obrijs pamodās visai neapmierināts un sūdzējās, ka viņam ir karsti, neērti un griboties dzert. Aukle nosprieda, ka tā ir izcila izdevība nomainīt Deimrela neķītro naktskreklu ar kādu no Obrija ģērbiem, tāpēc pasauca palīgā Mārstonu un bija iegrimusi darbos, kad Deimrels ienāca istabā, lai uzaicinātu Venēciju kopā nobaudīt vakariņas. Pirms vēl aukle bija aptvērusi šādas rīcības nekaunību, uzaicinājums jau bija pieņemts un Deimrels veda Venēciju ārā no istabas.
– Pateicos jums! – Venēcija noteica, kad viņš aizvēra durvis. – Jūs ieradāties tieši tajā brīdī, kad nabaga aukle pārmeta Obrijam apnicīgo gaušanos un nepaguva aizdomāties par to, ko varētu darīt es!
– Jā, šo šķērsli man neizdotos tik viegli pārvarēt, – Deimrels piekrita. – Vai jūs būtu ieklausījusies viņas iebildumos?
– Nē, taču viņa ir pārliecināta par savu taisnību, tāpēc ir gluži iespējams, ka pateiktu jums kaut ko nepieklājīgu, kas man liktu gluži vai iegrimt zemē aiz kauna.
– Ak, neraizējieties par to! – viņš smiedamies noteica. – Tikai pasakiet man, kā man vajadzētu viņu uzrunāt!
– Mēs viņu allaž esam saukuši par aukli.
– Par to nav šaubu! Taču man neklātos jūs atdarināt. Kāds ir viņas vārds?
– Pridija. Kalpotāji dēvē viņu par Pridijas kundzi, lai gan nezinu, kāpēc tā, jo viņa nekad nav bijusi precējusies.
– Lai būtu Pridijas kundze. Jūs man neiestāstīsiet, ka es viņas acīs atrodos augstāk par kalpotāju! – Nevaldāmi smiekli mudināja Deimrelu paraudzīties uz Venēciju, kuras acīs viņš saskatīja neslēptu uzjautrinājumu, tāpēc noprasīja: – Kas ir? Vai es atrodos augstāk?
– Nedomāju vis, – Venēcija piesardzīgi atbildēja. – Vismaz es nekad neesmu dzirdējusi aukli sakām pat par veļas mazgātāju, ka viņu apēdīs vardes!
Viņš iesmējās. – Augstais Dievs, vai tāds liktenis gaida mani?
Juzdamās iepriecināta par to, ka arī lords smejas par šo absurdu, Venēcija viņam uzsmaidīja un sacīja: – Jā, turklāt jūsu pēcnācēji kļūs par kāpuru laupījumu.
– Ak, pret to man nav iebildumu! Lai mani pēcnācēji tiek kāpuriem!
– Nē, kā jūs varat runāt tik muļķīgi? Ar tiem taču ir domāti jūsu bērni!
– Bez šaubām! Ikvienu manu ārlaulības bērnu kāpuri var dabūt līdz ar manu svētību, – viņš atcirta.
– Mazie nabadziņi! – Venēcija noteica, pēc brīža domīgi piebilzdama: – Nevarētu gan teikt, ka ir viegli iztēloties, kādu kaitējumu viens kāpurs varētu viņiem nodarīt.
– Vai zināt, ka esat ļoti savāda meitene? – viņš piepeši iejautājās.
– Kāpēc? Vai es pateicu kaut ko nevajadzīgu? – Venēcija visai satraukti iejautājās.
– Gluži otrādi. Baidos, ka to izdarīju es.
– Vai tiešām? – Viņa sarauca pieri. – Ārlaulības bērni? Nu, tā bija mana vaina, ka es vispār pieminēju jūsu bērnus. Es taču zinu, ka jūs neesat precējies. Vai jūs… Nē.
Viņa lūpas notrīsēja, tomēr viņš nopietni atbildēja: – Katrā ziņā es neko par to neesmu dzirdējis.
Par atbildi Venēcija šķelmīgi pasmaidīja. – Jā, es gribēju jums to jautāt, – viņa atklāja. – Lūdzu piedošanu! Redziet, es tik reti runāju ar kādu, izņemot Obriju, ka sabiedrībā aizmirstu domāt līdzi tam, ko saku.
– Nevaldiet savu mēli manis dēļ! – Deimrels noteica, ievezdams meiteni ēdamzālē. – Man patīk jūsu tiešums, un es neciešu jaunkundzes, kuras sarkst un bālē!
Venēcija apsēdās Imbera atvilktajā krēslā. – Nez vai es kādreiz pat zaļajā jaunībā esmu tā darījusi.
– Un tas bija tik sen! – Deimrels noteica, nopētīdams viņu.
– Tagad man ir jau divdesmit pieci.
– Ticēšu jums uz vārda, tomēr apgaismojiet mani! Vai jums nepatīk mans dzimums, vai arī jūs esat nodevusi zvērestu dzīvot celibātā?
– Man gribētos, lai jūs mani nesmīdinātu tieši tad, kad es ēdu zupu! Es gandrīz aizrijos! Skaidrs, ka ne!
– Tādā gadījumā Jorkšīras puišiem jābūt lieliem tūļām! Šķiet, ka zupa sastāv tikai no sīpoliem, tāpēc nebrīnos, ka jūs aizrijāties. Un, cik redzu, – viņš noteica, nopētīdams dažādos ēdienus, kas bija salikti uz galda, – tālāk mūs gaida kaut kas vēl ļaunāks. Pie joda, kas tā par putru, Imber?
– Teļa gaļa, milord, ar bešamela mērci… Imberas kundze nebija gatava viesiem, – Imbers atvainodamies noteica. – Taču te ir jērgaļa mīklā un irbes otrajā ēdienā, ar franču pupiņām un sēnēm, un… un augļu trauks, par kuru Imberas kundze lūdz jums piedošanu, jaunkundz. Lords nemēdz ēst saldumus, tāpēc viņa nebija pagatavojusi ne krēmu, ne želeju, un, kā jūs zināt, jaunkundz, tādas lietas prasa laiku.
– Es esmu pārsteigta par to, kā nabaga Imberas kundze spējusi sagādāt tik daudzus ēdienus, – Venēcija uzreiz atbildēja. – Ar tādu sajukumu mājā viņai noteikti nebija neviena brīva brītiņa! Lūdzu, pasakiet viņai, ka man ārkārtīgi garšo teļa gaļa, bet nepavisam negaršo želeja!
Deimrels uzlūkoja viņu ar smaidu acīs. Kamēr Imbers vāca nost tukšos zupas šķīvjus, viņš ierunājās: – Jūsos viss ir skaists, jūsu seja, jūsu vārds un jūsu izturēšanās. Pastāstiet man par savu dzīvi! Kāpēc es neesmu redzējis jūs agrāk? Vai jūs nekad nebraucat uz Londonu?
Venēcija papurināja galvu. – Nē, lai gan varbūt es to darīšu, kad Obrijs nākamgad iestāsies Kembridžā. Ja runājam par manu dzīvi, tad te ir tikai viena atbilde… Nav nekā stāstāma, milord!
– Vai tas nozīmē, ka jūs dzīvojat ilgās? Ceru, jūs negrasāties man iestāstīt, ka esat iegrimusi melanholijā, jo es varētu apzvērēt, ka jums tādas nav!
– Žēlīgais Dievs, skaidrs, ka ne! Bet visu savu mūžu es esmu nodzīvojusi Anderšovā un neesmu izdarījusi neko tādu, kas būtu sarunas vērts. Jūs varētu man pastāstīt kaut ko par savu dzīvi!
Deimrels aši pacēla skatienu no pasniedzamā ēdiena, un viņa acis satumsa. Venēcija uz to atbildēja, jautājoši saraukdama pieri, un redzēja, kā vīrieša lūpas savelkas smīnā, kas viņu padarīja līdzīgu