– Mēs cenšamies izdomāt, kā ieviest tos uzlabojumus, par kuriem esam jau runājuši, taču tas nebūt nav viegli, jo tā nejēgu banda augām dienām un naktīm cenšas nograut mūsu vietni.
– Ak vai. – Viegli sarāvos. Man nebija ne jausmas, kā tehniski atrisināt šo problēmu. Es spēju vienīgi nedot mieru Bleikam, lai viņš liek lietā savas maģiskās spējas. Par savu saistību ar hakeru grupu M89 viņš bija izteicies kaitinoši izvairīgi, tomēr bija skaidrs: lai ko Bleiks arī būtu izdarījis, viņus tik pamatīgi satracinot, šie hakeri negrasījās tik viegli padoties.
– Lai nu kā, mēs to izdomāsim. Neuztraucies. – Nikni saviebies, Sids no jauna pievērsa visu uzmanību datora monitoram, ik pēc brīža atraudamies, lai kaut ko pierakstītu.
– Vai varu kaut kā palīdzēt?
– Nē.
Kā jau varēja paredzēt, viņa atbilde izskanēja strupi. Pamazām biju iepazinusi Sidu pietiekami, lai zinātu, ka saraustītā miega dēļ viņš allaž bija īgns un cīnīšanās ar izaicinājumiem jau desmitos no rīta viņam šķita nepieņemama. Saviebos un vēl paguvu pamanīt Džeimsa smīnu.
– Ziņojiet man par visiem jaunumiem.
Strauji izslējusies, nozudu aiz aizslietņa, ar ko mana darba vieta bija atdalīta no pārējās telpas. Paturot prātā gan biroja izmēru, gan pieejamos līdzekļus, biju nolēmusi atteikties no privātuma, ko varētu nodrošināt atsevišķi izbūvēts kabinets. Biju pateicīga, ka Bleiks bija pagodinājis manu vēlmi ar šo slepeno pārveidojumu. Biju pietiekami nošķirta no pārējiem, lai varētu mierīgi strādāt, un tomēr vēl aizvien varēju uzmanīt visu, ar ko noņēmās Sids un viņa komanda. Turklāt drīz vajadzēja pievienoties arī Rizai, un tad, visticamāk, mums nāksies sazināties daudz biežāk. Labi vismaz, ka darba jomā bijām vienisprātis.
Kad viņu neformālā apspriede bija beigusies, es ar Skype saziņas palīdzību izsaucu Sidu pie sevis parunāties. Viņš ienāca, ar savu lielo augumu sliedamies pār manu rakstāmgaldu, un apsēdās man pretī.
– Kāpēc tu tā izturies, Sid? Mēs taču esam viena komanda.
– Es to apzinos, taču man patiešām vienreiz ir apnicis lāpīt grimstoša kuģa sūces.
– Vai tad mēs grimstam?
Viņš nopūtās.
– Nē, Ērika, bet nemitīgi lāpīt vājās vietas un labot visu, ko viņi uzlauž, vienlaikus cenšoties veikt uzlabojumus, pamazām sāk kļūt sasodīti apnicīgi.
Apjukusi atlaidos krēslā. Sids atļāvās lamāties tikai retumis, tātad viņš patiešām bija novests līdz robežai. Es pati šādos brīžos mēdzu viena pati izraudāties savā istabā vai pārvērst dusmas maniakālā rosībā. Ja Sida nervi bija pagalam, nācās ciest visiem.
– Ko lai mēs iesākam? Es gribu palīdzēt, tikai man nav ne jausmas, ko iesākt, Sid.
– Parunā ar savu draugu. Vai tad viņš nav tas, kurš visu zina?
– Lielākoties zina gan, jā, taču arī viņš nav nekāds brīnumdaris. Esmu pilnīgi apjukusi.
Pagaidām Bleiks bija ieteicis gluži vienkārši padarīt vietni pilnīgi nepieejamu. Tā kā biju atteikusies ļaut viņa programmētāju komandai pārņemt manu vietni, visa atbildība bija uzvelta uz Sida pleciem. Nu viņš šo nastu dalīja ar Krisu un Džeimsu.
– Sāksim ar to, ka es varu šo vietni uzlabot. Kādā brīdī mums tik un tā vajadzēs to pārveidot, lai pielāgotos lielākai izaugsmei. Vienīgais, ko es spēju iedomāties, ir tas, ka ir jāveic pārveidojumi, nevis uzlabojumi. Tad mums vismaz būs stabilāks pamats, jo ir skaidrs, ka tuvākajā nākotnē mēs vēl aizvien piedzīvosim uzbrukumus.
– Sid, tu mani biedē. Pārveidot visu vietni no pašiem pamatiem? Noteikti ir arī kāds cits risinājums. Mums taču drīz ir jāsāk veikt būtiski svarīgi mārketinga pasākumi.
– Es neesmu nācis, lai stāstītu tev to, ko tu gribi dzirdēt. Es tev ieteiktu parunāt ar Bleiku. Neatkarīgi no tā, ko viņš ir izdarījis, lai to visu izraisītu, viņam vajadzētu zināt, kā to vērst par labu, jo tas nav mans pienākums.
Sida atbilde bija kā sitiens pakrūtē.
– Labi. Pasaki puišiem, lai viņi šodien beidz strādāt, un arī tu vari paņemt brīvdienu. Rīt tu būsi izgulējies, un arī es, cerams, būšu kaut ko noskaidrojusi.
Centos runāt mierīgi, kaut gan man gribējās nolamāties un pateikt, lai viņš vienreiz izbeidz uzvesties kā mazs puika. Darbs bija izaicinājumu pilns. Es biju uzņēmusies īpašnieces pienākumu slogu, ļaujot Sidam veltīt visu uzmanību vienīgi tam, kas viņu interesēja, – vietnes izstrādāšanai –, tomēr viņš staigāja apkārt, izturēdamies tā, it kā visa pasaule būtu pret viņu sazvērējusies. Jā, pret mums patiešām bija sazvērējusies neliela ļaužu grupa, tomēr viņš nedaudz pārspīlēja.
Sids sabozies izgāja no mana nosacītā kabineta. Vērsdamies pie abiem puišiem, viņš kaut ko neskaidri nomurmināja un no jauna atšļuka savā krēslā.
Es pasmaidīju. Savā būtībā Sids bija tieši tikpat ietiepīgs un nepadevīgs kā es. Tā bija mūsu kopīgā iezīme.
Trešā nodaļa
Mēs atradāmies manā vannas istabā un posāmies. Allija uzklāja nedaudz pūdera ar iedeguma toni. Viņa bija man aizdevusi šaurus svārkus ar leoparda ādas rakstu, un tie man piegulēja kā uzlieti. Radās sajūta, ka Bleiks jau pēc dažām stundām novilks man šos svārkus ar zobiem. Sasodīts, cik ļoti es vēlējos, kaut tā būtu!
Pēc tam, kad divas dienas bijām apzināti pavadījušas divatā, Allija bija sadūšojusies kopā ar dažiem draugiem aiziet vakariņās un iedzert pa kādai glāzītei, lai es atkal varētu satikties ar Bleiku. Es ilgojos pēc viņa tik ļoti, ka man pat tirpas skrēja pār kauliem.
Mums arī agrāk bija nācies uz neilgu laiku pašķirties, taču parasti šādos gadījumos es biju uz viņu briesmīgi pārskaitusies, un tas man palīdzēja uz brīdi aizmirst viņa neizturamo pievilcību. Šobrīd mani bija pārņēmušas tikai neaprakstāmas ilgas, it īpaši pēc neaptveramā seksa, kam pirms dažām dienām bijām nodevušies manā birojā.
Man ļoti patika pavadīt laiku kopā ar Alliju, un es biju priecīga, ka varējām kādu brīdi izklaidēties arī bez saviem puišiem, tādējādi atjaunojot mūsu draudzību, kas bija veidojusies jau trīs gadus. Brāļu Lendonu dēļ bijām daudz ko iekavējušas. Biju pastāstījusi viņai visu, sākot ar to, kā Bleiks bija izjaucis manu darījumu ar Maksu, un beidzot ar totāli neaptveramo Marka uzrašanos kā no zila gaisa.
Hīts mūsu sarunās tika pieminēts tik bieži, ka es sāku šaubīties, vai Allija patiešām priecājas par iespēju kādu laiku pavadīt šķirti. Tomēr šovakar viņa bija pavisam klusa.
– Vai kaut kas noticis?
Draudzenes smaids bija pārāk sasteigts.
– Nē, nekādā gadījumā.
Pabeidzu posties, un, kad iznācu no vannas istabas, uz manis pirktā jaunā dzīvojamās istabas dīvāna bija ērti iekārtojies Bleiks. Baltā kreklā ar apkaklīti un uzlocītām piedurknēm un tumši zilos džinsos viņš izskatījās tik sasodīti tīkami, ka es sāku nopietni apsvērt iespēju turpat uz vietas uzsēsties viņam jāteniski virsū.
Kad mēs saskatījāmies, viņam viegli iepletās mute. Man arī.
– Vai esi gatava?
Pasmaidīju. No vannas istabas iznāca