Nopūtos un ar kāju paklaudzināju pa grīdu. Velns parāvis, es taču arī biju sajūsmināta.
– Labi, bet es tik un tā vēl dusmojos uz tevi, – pagalam nepārliecinoši paziņoju.
– Es tev kādreiz uzsaukšu kādu dzērienu, un tu par to vairs nedomāsi.
– Lai par kaut ko vairs nedomātu, man parasti ar vienu glāzi nepietiek.
Fiona iesmējās.
– Es negrasos to apstrīdēt. Labi, tagad priecājies par savu biroju. Apsveicu.
– Paldies, pagaidām paliec sveika.
Nometu zemē smago somu. Tā bija pilna ar tīrīšanas līdzekļiem, kas nu vairs nebija vajadzīgi. Apsēdos pašā telpas vidū, sakrustoju kājas un sāku vērīgi lūkoties apkārt. Katrs visniecīgākais solis, ko dažu pēdējo nedēļu laikā bijām spēruši biznesa attīstības virzienā, bija šķitis tik sarežģīts, un Bleiks ikreiz bija padarījis visu daudz aizraujošāku.
Tieši šajā brīdī durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās Bleika plecīgais stāvs. Viņam rokās bija šampanieša pudele, sega un brūns papīra maiss. Viņa lūpas bija savilktas zinīgā smaidā.
– Kā tad klājas manai mīļākajai priekšniecei?
– Nevaru sūdzēties, – strupi atteicu, paskatīdamās augšup uz viņa iespaidīgo stāvu, kas bija izslējies pār mani.
Atlocījis segu, viņš apsēdās un papliķēja pa vietu sev līdzās, aicinādams mani pievienoties.
– Ko tas nozīmē?
– Biju iedomājies, ka mēs varētu sarīkot biroja pikniku, lai nosvinētu tavu ievākšanos jaunā telpā.
Bleiks pasmīnēja, atkorķēja šampanieša pudeli un ielēja putojošo dzērienu divās glāzēs, ko bija izvilcis no maisiņa.
Mēs saskatījāmies. Viņš centās izprast manu noskaņojumu.
– Tu dusmojies?
– Varbūt, – es sameloju. Par laimi, Bleiks bija paveicis tik kolosālu darbu, ka biju jau piedevusi gan viņam pašam, gan viņa līdzzinātājai.
Kā gaidīdams manu reakciju, viņš mazliet iepleta acis. Lūkojoties tajās, es nedaudz aizmirsos. Skaistās, brūnās varavīksnenes un biezās, garās skropstas izcēlās viņa sejā un satraucoši regulāri lika man palikt bez elpas. Viņa zoda asās līnijas. Viegli iedegusī āda un pilnīgās, burvīgās lūpas, kas lika atcerēties visu to briesmīgo un brīnišķīgo, ko tās spēja man likt izjust. Es varēju pētīt viņu stundām ilgi un ne mirkli nepagurt no viņa izraisītajām sajūtām. Biju apmāta un apsēsta. Vēl nekad neviens cits nebija licis man sajusties tik iekārotai vai aizgrābtai. Bleiks bija satriecoši kolosāls, viņš iemiesoja sevī visu, ko vien varēja vēlēties, un es mīlēju viņu visu.
Nopūtos, cerēdama, ka neizskatījos tik bezcerīgi iemīlējusies, kā jutos.
– Esmu samierinājusies ar tavu neprātīgo uzvedību. – Pareizi vien ir. – Bleika bažas bija redzami mazinājušās, un viņš uzzibināja man smaidu. Dedzīgi vēlēdamās atrasties viņam tuvāk, paklausīju pirmītējam uzaicinājumam un apsēdos viņam blakus uz segas. Paņēmusi viņa pasniegto šampanieša glāzi, iedzēru nelielu malciņu.
– Tev patīk?
– Ļoti.
Lai gan sākumā biroja telpas atrašanās vieta Bleikā bija modinājusi bažas, šķita, ka viņš galu galā tomēr saskatījis te kaut ko labu.
– Es cerēju, ka tā būs.
– Kāpēc tu pārdomāji?
Viņš sarauca pieri.
– Par ko tu runā?
– Kad mēs pirmo reizi apskatījām šo vietu, tu pat necenties slēpt, ka tev te ļoti nepatīk.
– Pats par sevi saprotams, es gribēju, lai tu atrastos man tuvāk. Bet tu tā vēlējies. Ja jau tu esi samierinājusies ar manu neprātīgo uzvedību, kā tu to nosauci, tad es esmu gatavs samierināties ar tavu ietiepību.
Mirkli cieši raudzījos viņā. Te nekas īsti nebija iebilstams.
– Dažs labs to būtu varējis nosaukt par soli uz priekšu.
Viņa smaids lika skaidri noprast, ka līdz šim attiecībā uz viņu nevienam vēl kaut kas tāds nebija izdevies. Lai gan nebijām par to runājuši, Bleiks neizskatījās pēc cilvēka, kurš bieži būtu gatavs piekrist kādam kompromisam. Godīgi sakot, tam nebija gatavs neviens no mums abiem, tomēr mums kaut kā bija izdevies panākt vienošanos. Ar viņa paveikto manā birojā bija krietni vien par daudz, tomēr samierināšanās ar manu lēmumu jau bija solis vajadzīgajā virzienā.
Nesteidzīgi malkoju atdzesēto šampanieti. Telpā iestājās klusums.
– Zini, tev jāļauj man mazliet paspuroties.
Bleiks pacēla uzacis.
– Vai tu pati dzirdi, ko saki?
– Jā, dzirdu. Es zinu, ka neko nesasniegšu, ja tu iejauksies vienmēr, kad man gadīsies kāds izaicinājums vai kļūda. Man pašai ir jātiek ar to visu galā, jo citādi es vienkārši peldēšu pa pasaku pasauli, kurā tu atrisināsi visas manas problēmas, un es tā arī nekad neuzzināšu, ko nozīmē vadīt uzņēmumu.
Bleiks skaļi izelpoja.
– Nu labi. Ciktāl es drīkstu iesaistīties?
– Kā būtu, ja tu ļautu man pašai lūgt palīdzību, kad tā būs vajadzīga?
Viņš papurināja galvu.
– Tu to nemūžam nedarīsi.
Izteiksmīgi saviebos, tomēr viņam savā ziņā bija taisnība. Biju velnišķīgi ietiepīga un tikai retu reizi izmantoju citu palīdzību.
– Paklau, – viņš satvēra mani aiz zoda un pavērsa manu seju pret sevi, – es lepojos ar tevi.
– Par ko? Par to, ka dabūju no tevis četrus miljonus dolāru?
Bleiks iesmējās.
– Ja tā visa bija daļa no tava lielā plāna, tad jā, esmu ārkārtīgi lepns, jo kaut ko tādu nemaz nebiju paredzējis.
Negribot pavīpsnāju. Es būtu gatava gandrīz uz jebko, lai tikai man nevajadzētu ņemt no viņa naudu, un viņš to zināja.
– Tomēr, runājot nopietni, tas ir liels solis uz priekšu. Es gribu, lai tu neaizmirsti izbaudīt šo brīdi.
Un tā es arī darīju. Kopā ar Bleiku katrs mirklis šķita jaukāks. Daudz jaukāks. Viņš visu padarīja tik brīnumainu, ka bija grūti saprast, kā gan spēju pārdzīvot savu garlaicīgo eksistenci, ko pati dēvēju par dzīvi, kamēr nebija uzradies viņš un apgriezis visu ar kājām gaisā.
– Pateicoties tev, es to izbaudu. – Paliecos tuvāk un noskūpstīju viņu uz lūpām.
Pieglaudis plaukstu manam vaigam, viņš ar mēli viegli pārvilka pār manām lūpām, mudinot tās pavērties, un ļāva mēlei maigi ieslīdēt man mutē.
– Vai tad tu negrasies apvaicāties, kas ir tajā maisiņā?
Nedaudz atrāvos, aizelsusies un viegli apreibusi no viņa garšas un smaržas. Tā bija tīra, skarba un vīrišķīga, raksturīga vienīgi Bleikam. Viņš aizgriezās un izkravāja brūnā maisiņa saturu. Tur bija zemenes, putukrējums un maza stikla burciņa ar izsmalcinātu šokolādes mērci.
– Kāds pikniks tad tev īsti bija padomā?
Viņš