– Man šķita, ka tev ir iebildumi pret maigošanos birojā, – es aizrādīju.
– Šis ir tavs birojs. Te ir citi noteikumi.
– Kā redzu, tu jau esi tos izdomājis. – Vēlreiz iemērcu pirkstu šokolādes mērcē, bet, pirms vēl biju paguvusi pacelt to sev pie lūpām, Bleiks aši paņēma to mutē un ar mēli daudznozīmīgi pakairināja pirksta galu.
– Novelc kreklu un atgulies.
Pasmaidīju, nesteidzīgi paslējos uz ceļgaliem un novilku krekliņu.
– Tu nu gan šodien esi valdonīgs.
Viņš izņēma no maisiņa melnu zīda masku un uzlika to man uz acīm.
– Tas nav noskaņojums, mazā. Es tāds esmu, un būtu labi, ja tu to paturētu prātā.
Jutu, ka viņš silti elpo man pie krūtīm. Aizturēju elpu, gaidīdama viņa lūpu pieskārienu, taču pārsteigta manīju, ka viņa roka aizslīd augšup pār manu muguru. Viņa pirksti izveicīgi atāķēja krūšturi, un es izdzirdēju, kā tas nokrīt uz grīdas nedaudz tālāk no mums. Nu manas krūtis bija kailas. Vēsajā telpā man sametās auksti, un es asi sajutu, cik šobrīd esmu viegli ievainojama.
– Apgulies un neliec man to atkārtot vēlreiz.
Pirmīt biju aizturējusi elpu. Nu es atkal izelpoju. Viņa pavēle un balsī dzirdamais vieglais asums pēkšņi padarīja mani vāju. Kaut kur prātā pazibēja doma, ka vajadzētu iebilst pret šādu vienkāršu, uzstājīgu pieprasījumu, taču to pavisam drīz nomāca vēlme ļaut Bleikam valdīt pār manu augumu tik ilgi, cik vien ilgi viņš to uzskatītu par vajadzīgu.
Paklausīgi atgūlos uz muguras, piekļaudama plaukstas rakstainajai segai. Salīdzinot ar kvēli, kas kniesa man zem ādas, tā šķita vēsa. Viņš atpogāja man džinsus un pavilka tos lejup, apstādamies tieši virs kaunuma kaula.
Pavēris lūpas, Bleiks sāka kvēli skūpstīt manu vēderu, un man aizrāvās elpa, alkstot pēc kaut kā vairāk. Izliecos pretī viņa pieskārienam, kad viņš ar īkšķiem glāstoši paberzēja manu gūžas kaulu izciļņus.
– Man tik ļoti patīk šī daļa no tevis, – Bleiks klusi noteica. – Viena no daudzām. Tavs augums… Ērika, tu esi tik nolādēti seksīga.
– Pieskaries man.
– Esmu iecerējis to darīt, tomēr mēs nedrīkstam steigties. Beidz dīdīties.
– Tu mani moki, – es žēli iesmilkstējos.
Viņš klusi iesmējās.
– Ne tuvu.
To teicis, Bleiks atrāvās, un starp mums izveidojās nepatīkams tukšums. Telpa atkal šķita auksta. Kur viņš bija palicis un ko darīja? Notrīcēju, sajutusi, ka man nabā ietek pirmā šķidruma lāse. Viņš ļāva šokolādei tecēt augšup pār manām krūtīm, apkārt abiem krūtsgaliem, kuri piebrieda no šīs sajūtas.
– Vai tev garšo zemenes?
Pasmaidīju par šo mājienu.
– Jā.
– Labi. Es tev tūlīt vienu iedošu.
Ogu svaigā smarža sajaucās ar šokolādi, kad viņš ar zemeni pieskārās manai apakšlūpai. Pavēru muti, taču Bleiks neļāva man to satvert. Izliecos, lai aizsniegtu zemeni, un beidzot viņš atļāva man tajā iekost. Sakošļāju zemeni un noriju to, izbaudīdama gan ogas garšu, gan vēl nepiedzīvoto sajūtu, ko bija radījusi mana apsēstība ar Bleiku un gardēdes daba. Savādi, taču šoreiz man vairs nekas nelikās par daudz. Negaidot viņš noskūpstīja mani uz kakla un viegli pakodīja manu miesu. Viņa lūpas aizslīdēja lejup man starp krūtīm. Viņa mēle nesteidzīgi apmeta loku ap abiem krūtsgaliem. Viņš sūca un lēni, samtaini laizīja mana ķermeņa augšdaļu, neatstādams novārtā nevienu sprīdi. Man aizrāvās elpa, jūtot, kā Bleika kairinošā mēle maigi un nesteidzīgi nolaiza mani tīru. Tiklīdz viss bija galā, viņš ieslidināja plaukstu man džinsos un ļāva tai uzgult uz manām nu jau pavisam miklajām biksītēm.
– Tagad es tevi paņemšu, Ērika. Vai tu to gribi?
Jūtot viņa elpas pieskārienu savam miklajam krūtsgalam, man uzmetās zosāda. Pēc visa, ko viņš bija darījis, pār manu ādu viscaur skrēja skudriņas.
Skaļi un apstiprinoši novaidējos. Lai savaldītos, biju ieķērusies segā tik stipri, ka rokas bija kļuvušas gandrīz nejūtīgas. Vairs nespēdama ilgāk nociesties, atlaidu segu, sataustīju viņa matus, satvēru dūrēs zīdainās šķipsnas, kas slīdēja man starp pirkstiem, un cieši piespiedu viņa seju sev pie krūtīm. Viņš man viegli iekoda, un es iesmilkstējos.
Satvēris mani aiz delmiem, Bleiks no jauna pacēla manas rokas man virs galvas.
– Nekusties.
Atkal nočaukstēja maisiņš. Tad viņš sasēja manas plaukstu locītavas ar zīdainu audumu un savilka mezglu ciešāk. Nu vairs nebija nekādu šaubu, ka es nevarēšu to atraisīt.
Pēc tam Bleiks novilka man džinsus, es izdzirdēju, kā uz grīdas nokrīt drēbes, un tad viņš uzgūlās man virsū.
Mēģināju atbrīvot rokas. Veltīgi, jo es pati vairs nespēju atraisīties. Jutu, ka sirds pēkšņi iepukstas straujāk. Pamazām uzradās panika. Bleiks arī agrāk bija tā rīkojies, padarot mani bezpalīdzīgu, neļaujot ne pieskarties viņam, ne arī pakustēties. Toreiz man bija nedaudz vieglāk atbrīvoties, taču tagad tas vairs nebija iespējams. Es viņu neredzēju. Biju bezpalīdzīga un atrados tumsā. Pielavījās saltas bailes, un Bleika vietā uzradās murgs, manas visbaisākās atmiņas.
– Bleik. – Manā saraustītajā balsī bija manāma aizvien pieaugoša neomulība. Vairs nebiju pārliecināta, vai spēšu izturēt. Viņa plauksta uzgūla man uz sirds. Manas krūtis strauji cilājās, es vairs nespēju apvaldīt elpu.
– Klusu, mazā. Es esmu pie tevis, – viņš klusi sacīja. Bleika siltais augums viscaur piekļāvās manam ķermenim, viņa maigais skūpsts bija mīlestības pilns, un tas padzina bailes. Noskūpstījis mani uz vaiga, viņš sāka virzīties lejup, pie mana kakla jutīgās ādas tieši zem auss.
– Vai tu mani jūti? Tas esmu es, mazā. Tas vienmēr būšu es.
To dzirdot, mans augums atslāba. Es atlaidu savilktās dūres un veltīju visu uzmanību viņa pieskārieniem, kas nelīdzinājās nekam citam. Vēl neviens nebija man pieskāries tā, kā to darīja Bleiks, neviens nepārzināja manu ķermeni labāk par viņu.
Panika palēnām atkāpās un pagaisa. Mans augums atkal pamazām no jauna atcerējās Bleika ķermeni, viņa balss lika man atgriezties šajā brīdī, mūsu brīdī.
– Es visu dienu cīnījos ar uzbudinājumu, domājot par tevi šajā mirklī. Vai tu vispār apjēdz, cik neiespējami ir tā strādāt? Domājot par tavu mazo, tvirto augumiņu, kas dreb zem manis, gatavs mani uzņemt?
Sprīdi pa sprīdim es pamazām atdzīvojos un atguvos, ļaudamās viņa rokām un lūpām. Uzstājīgiem pieskārieniem un kvēliem, mikliem skūpstiem. Viņa balsij, kas aprakstīja katru viņa kustību, katru ieceri. Es apļoju gurnus pretī viņa pirkstiem. Tie berzēja mani, slīdēja caur manām miklajām krokām un ienāca manī, solot to, kas vēl bija tikai gaidāms.
Spēju domāt tikai par Bleika tuvumu. Elsoju, izklaidīgi prātodama, cik ilgi vēl spēšu novaldīties. Ak dievs, cik ļoti šim vīrietim patika mani mocīt!
– Vai tev ir labi? – Viņš saudzīgi satvēra manus delmus un maigi noglāstīja to jutīgo ādu. Uz mirkli atvairījusi alkas, apdomāju viņa jautājumu. Panika bija palikusi tālu aiz muguras. Es spēju domāt vienīgi par to saldo,