– Kāpēc man būtu par to jāuztraucas?
– Varbūt tomēr vajadzētu.
Ļāvu plaukstai aizslīdēt augšup pār viņa krūtīm.
– Es nezinu, kas notiek tavā prātā, tomēr man gribētos, lai tu runā ar mani. Ja tev patiešām negribas to darīt, es varu ar to samierināties, taču nemēģini mani atstumt. To es neizturēšu.
– Vai to tu sauc par atstumšanu? To, ka es izmantoju tavu ķermeni kā trieci?
Saraucu pieri, izdzirdējusi, kā viņš runā par to, ko nupat bijām piedzīvojuši. Protams, tas bija nedaudz skarbi, un nākamajā dienā man droši vien nāksies izjust zināmas sekas, taču katra reize, ko pavadījām kopā, man kaut ko nozīmēja.
Nostājos uz ceļgaliem, jāteniski uzsēdos Bleikam virsū un ar plaukstām atbalstījos viņam abās pusēs. Mēģināju izprast, par ko viņš domā, taču Bleiks izvairījās no mana caururbjošā skatiena un viegli paberzēja manas augšstilba ieloces sasarkušo miesu.
Novilku blūzi un krūšturi.
– Ko tu dari?
– Cenšos piesaistīt tavu uzmanību.
Viņa acīs pazibēja kvēle.
– Tev tas ir izdevies.
– Man patīk noskatīties, kā tu zaudē savaldīšanos, Bleik. Nepārvērt to par kaut ko neķītru un aplamu.
Viņa loceklis zem mana augšstilba pamazām kļuva ciets.
– Bet ja nu tā ir? Es tev sarūpēju zilumus… tevi briesmīgi pārbiedēju.
– Vai tāpēc tu visu vakaru centies turēties man pretī? – Tas, ko es jūtu… pret tevi, Ērika. Kopā ar visu pārējo, kas šobrīd notiek, dažreiz tas gluži vienkārši ir par traku. Man ir tāda sajūta, ka tas, ko daru, atraus mūs vienu no otra. Es gribēju, lai šovakar viss būtu citādi. Patiešām gribēju. – Viņš uz mirkli aizvēra acis. – Tu esi pelnījusi, lai tevi pielūdz. Mīl.
Saraucu pieri, pūlēdamās saprast, kāpēc mans tik ierasti valdonīgais mīļotais bija sācis pamazām gaist.
– Es patiešām jūtos mīlēta. Man patīk pamosties un atcerēties tavus pieskārienus pat tad, ja man nedaudz sāp. Jāatzīst, ka man tas ir kas jauns.
– Tomēr pirms kāda laika es tevi pārbiedēju. – Bleiks nenovērsdamies raudzījās man acīs, izaicinādams iebilst.
– Dažreiz man patiešām kļūst bail, taču es tev uzticos. – Ieturēju pauzi. – Man patīk tas, ko esam izdarījuši.
– Vai tu apjēdz, ka es pat vēl nemaz neesmu lāgā ķēries pie visa, ko vēlos ar tevi izdarīt?
Man aizrāvās elpa, tomēr es netērēju laiku, lai domās ilgāk pakavētos pie bailēm, kas bija laidušas saknes man pakrūtē.
– Tad sāksim to darīt.
Jau tikai izrunājot šos vārdus, mani pārņēma šaubas. Sirds atkal iepukstējās straujāk. Bleiks jau bija licis man pārkāpt robežas, par kuru esamību es pat nebiju nojautusi. Pagaidām es diezgan labi turējos viņam līdzi, taču tagad, zinot, ka viņa vēlmes ir tik neaptveramas un neaizsniedzamas, es tomēr nespēju atvairīt sajūtu, ka biju uzdrošinājusies par daudz.
– Nē. – Tas izskanēja klusi, tomēr stingri.
– Kāpēc? – Cerēju, ka man bija izdevies apslēpt savas šaubas.
– Tāpēc, ka tas nav pareizi. Man nevajadzētu gribēt… nodarīt tev pāri vai tevi sasiet. Tas ir par traku, un pēc visa, ko tev ir nācies pārdzīvot, es nepavisam nevēlos, lai tev vajadzētu par to domāt. Iepriekšējā reizē es to sapratu. Biju atļāvies par daudz. Tiklīdz biju tevi sasējis, uzreiz to nožēloju.
– Kāpēc tad tu nemitējies?
Bleiks klusēja.
– Runā.
Viņš nopūtās.
– Jo es zināju, ka spēšu tevi nomierināt un iemācīt tev izjust baudu no kaut kā tāda.
– Un tā arī notika.
– Tas vēl neko nenozīmē. Man nevajadzēja tevi tā izaicināt.
– Es gribu, lai mani izaicina, Bleik. Ja tu to vēlies, tad to gribu arī es.
– Nē, tā tas nebūs, Ērika, tu par to vari uzreiz aizmirst. Manis dēļ tu to nedarīsi. Dieva dēļ, tevi taču reiz… izvaroja. Tev it nemaz nav jācieš no manas slimīgās valdonības, kad mēs esam kopā. Tu neesi kaut kam tādam piemērota.
Man pakrūtē pēkšņi iesitās nelabums. Pēkšņi kļuva auksti. Ja nu es nespēju būt tāda, kā viņš vēlējās? Tāda, kā viņam vajadzēja? Apspriežu telpā es varēju izlikties, cik vien vajadzēja, taču vajadzība pēc Bleika mīlestības jau bija iesakņojusies manī tik dziļi, ka to vairs nevarēja kontrolēt ar prātu.
– Ko tu īsti gribi teikt?
Viņš piecēlās sēdus, piekļāva mani pie sava siltā auguma un sāka glāstīt man muguru.
– Es gribu teikt, ka man viss kārtīgi jāapdomā. Tevis un mūsu abu labad. Vienīgā loģiskā iespēja, kā atvairīt šīs izjūtas, ir dažbrīd izvairīties no tevis. Piemēram, šovakar…
– Viss sākās ar to, ka tika pieminēts Kūpers.
Bleiks aizvēra acis un saviebās, kaut ko pēkšņi atcerējies. Tad atkal atvēra acis un mani maigi noskūpstīja.
– Tu man esi viss, mazā. Es nevēlos atgriezties pagātnē un runāt par visu to draņķību, ko es nespēju ietekmēt.
– Tomēr tu jūties labāk, ja tev ir vara pār mani, – es nočukstēju.
Viņš pamāja.
– Ar to man vēl jātiek galā.
– Bet ja nu es nevēlos, lai tu to dari?
Ceturtā nodaļa
Mana iecienītā bāra apkalpotāja sāka gatavot divas kafijas ar pienu līdzņemšanai. Allija ar pirkstiem bungoja pa leti.
– Kā tev vakar gāja? – es apvaicājos.
– Labi. Iedzēru dažas glāzītes kopā ar veco komandu. Un tev?
– Labi. – Aši palūkojos apkārt, lai nevajadzētu skatīties viņai acīs.
Bleiks bija varonīgi centies izvairīties no sarunas temata, gultā novedot mani līdz neprātam. Lai gan viņš joprojām turpināja klusēt, viņa stratēģija bija iedarbojusies visai atzīstami. Pat neatcerējos, kā biju iemigusi, būdama pārāk nogurusi un iztukšota, lai spētu par kaut ko domāt. Nu vairs īsti nesapratu, kā lai pārkāpj pāri bezdibenim, kas mūs šķir. Bleiks tik daudzējādā ziņā vēl aizvien man bija noslēpums, bet, jo vairāk es par viņu atklāju, jo bezcerīgāk iemīlējos šajā vīrietī. Mums kaut kā vajadzēja izdomāt tam visam risinājumu. Ar šādu turēšanos atstatus no manis nekādi nebija līdzēts.
No jauna pievērsos Allijai. Ierastais enerģijas starojums, kas papildināja viņas dabisko skaistumu, bija pagaisis. Šodien draudzenes acis bija aiztūkušas un nogurušas.
– Vai ar tevi viss kārtībā?
Viņa kļuva nedaudz možāka.
– Jā, viss ir lieliski!
– Vai tu vakar pārnāci vēlu?
– Nē, patiesībā es atgriezos jau agri.
Apjukusi papurināju galvu un gaidīju turpinājumu.
Allija padevusies