– Oho, tu nu gan esi vareni iedegusi, – es noteicu, apbrīnodama Lizas prasmi ar, šķiet, nelielām pūlēm izskatīties pēc katalogu modeles. Viņas nevainojami apgrieztie, blondie mati nez kā bija sākuši izskatīties vēl gaišāki nekā iepriekšējā reizē, kad bijām satikušās, lai iedzertu kafiju. Mani mati bija saņemti paviršā mezglā, un man mugurā bija krietni nobružāti, pamatīgi saplēsti zili džinsi un batikots krekliņš. Biju sagatavojusies iztīrīt biroju, kamēr mums vēl nebija atvestas mēbeles.
– Paldies! Barselona bija pasakaina. Tev arī kādreiz vajadzētu uz turieni aizbraukt. Mani vecāki noīrēja villu, un es būtībā visu laiku pavadīju pludmalē. Tā bija īsta svētlaime.
– Izklausās kolosāli.
– Un ar ko tad tu esi noņēmusies? – Liza iemalkoja kafiju.
– Es dabūju finansējumu savam uzņēmumam, sameklēju biroja telpu un šobrīd veicu remontu un meklēju darbiniekus.
– Velns parāvis, apsveicu!
– Paldies.
– Kādus darbiniekus tu meklē?
– Mums ir divi jauni programmētāji, taču es pamazām sāku uztraukties par to, kur ņemt mārketinga daļas vadītāju. Līdz šim nav gadījies neviens, par ko es būtu sajūsmā, taču man šāds cilvēks drīz būs vajadzīgs. Man ir tik daudz darba, ka es nevaru uzņemties vēl arī šos pienākumus.
– Ak dievs, es pazīstu kādu, kas būs tev kā radīts. – Sasitusi plaukstas, Liza sāka rakņāties pa somu.
– Jā?
– Mana draudzene Riza. Viņa jau vairākas vasaras ir strādājusi vienā mārketinga kompānijā. Viņa pabeidza augstskolu kopā ar mums un tagad meklē darbu. Riza traki aizraujas ar modi. Tu par viņu būsi sajūsmā. Pacēlu uzacis. Nevarēja sacīt, ka es būtu īpaši jūsmojusi par modi. Protams, es vadīju modes sociālo tīklu, taču tas bija bizness. Jukt prātā modes dēļ – tas bija Allijas uzdevums. Bet, tā kā man bija nepieciešams kāds Allijas aizvietotājs, varbūt ar to meiteni bija vērts parunāt.
– Es mēģinu atrast kādu aizvietotāju savai biznesa partnerei, kura darba dēļ ir pārcēlusies uz Ņujorku, un tāpēc viņai vajadzēs būt ar mieru uzņemties daudz pienākumu par diezgan trūcīgu iesācējas atalgojumu. To gan nevarētu nosaukt par visu cilvēku sapņu darbu.
Liza papurināja galvu. Izskatījās, ka šis paskaidrojums viņu nebija atturējis.
– Patiesībā izklausās ideāli. Tev vajadzētu ar viņu parunāt. Es varbūt īsti nezinu, ko viņa meklē, bet sazināties ar viņu nenāktu par ļaunu. Nekad jau nevar zināt.
Paraustīju plecus.
– Labi, bet es nevaru neko solīt, skaidrs?
– Pilnīgi skaidrs. Viņa ir mana draudzene, taču mēs neesam tik tuvas, un, ja tur nekas neiznāks, viņa neapvainosies.
– Labi, lieliski.
Gaidīdama, kamēr Liza aizsūtīs īsziņu, ļāvu sev domās pakavēties pie visa, ko man vēl vajadzēja paveikt, lai birojs augšstāvā beidzot tiktu atvērts.
– Es patiešām priecājos, ka mēs atkal esam atsākušas draudzēties, Ērika. – Liza mīļi uzsmaidīja, likdama man atkal izrauties no domām.
– Es arī.
– Savas prombūtnes laikā es daudz domāju par to, ko tu man teici. – Viņas seja pārvērtās un atmaiga. – Man vajadzēja ar lielāku izpratni izturēties pret visu to, kas bija noticis. Es nekad neko tādu nebiju piedzīvojusi, un tāpēc mana reakcija droši vien nebija atbilstoša. Piedod, ka nespēju būt tā, kas varētu tev palīdzēt to visu pārdzīvot, taču tagad, ja vēl nav par vēlu, es vēlos pacensties būt tev labāka draudzene. – Runājot ar mani, viņa pieklusināja balsi, lai gan kafejnīcas apmeklētāji bija iegrimuši paši savās sarunās.
– Protams. Neraizējies par to.
Ar mājienu atvairīju gan Lizas atvainošanos, gan visas emocijas, ko tā draudēja atkal uzburt. Viens no mūsu atsvešināšanās iemesliem jau pašā sākumā bija tas, ka man pastāvīgi nācās atcerēties mūsu kopīgi pārdzīvoto sarežģīto laiku manā mūžā. Es patiešām biju gatava atjaunot mūsu draudzību, tomēr no sirds cerēju, ka tāpēc man nenāksies katrā tikšanās reizē atkal no jauna atgriezties savā pagātnē.
– Tas viss ir jau sen pagājis, Liza. Esmu sākusi jaunu dzīvi un vairs nevēlos kavēties domās par bijušo. Šobrīd man ir miljoniem citu lietu, par ko domāt.
– Skaidrs, – viņa pamāja. – Nesaprotu, kā tev tas izdodas. Es nespēju iztēloties, ka varētu vadīt uzņēmumu. Es pat nezinātu, ar ko lai sāk.
– To patiešām nākas pamazām iemācīties, bet laikam jau to pašu varētu sacīt par jebko citu. Kā tev pašai sokas ar darbu? – Viņa noteikti jau bija sākusi strādāt vienā no pilsētas lielākajām investīciju firmām.
– Patiesībā vareni, lai gan šobrīd man ir briesmīgi jānoņemas ar visādām tabulām. Tomēr es jau esmu daudz iemācījusies un cenšos visu izprast. Šķiet, ka man tas patīk. Turklāt firmā strādā vesels bars seksīgu puišu. Tas ir būtisks pluss.
Iesmējos, atcerējusies, cik ļoti Liza bija aizrāvusies ar puišiem tolaik, kad mēs pirmajā kursā dzīvojām vienā kopmītnes istabiņā. Iespējams, tieši viņas sajūsma par puišiem un ballītēm kādā vakarā bija mūs aizvedusi uz studentu korporācijas namu ārpus studentu pilsētiņas. Papurināju galvu, lai padzītu domas par to briesmīgo nakti kopā ar Marku.
Tagad, kad biju uzzinājusi, kas bija vīrietis, kurš mani savulaik izvaroja, mani bija pārņēmusi vēl lielāka apņēmība neļaut šim pārdzīvojumam gūt virsroku pār mani. Es biju stiprāka par viņa nodarītajām sāpēm. Biju aizgājusi jau pārāk tālu, lai apraudātu man laupīto nevainību.
– Es labprāt kādreiz apskatītu tavu jauno biroju, – Liza ieminējās.
– Protams, tiklīdz viss būs iekārtots, tev vajadzētu pie mums iegriezties. Ja jau esam sākušas par to runāt, man patiešām tagad ir jāsteidzas. Rīt tiks atvestas mēbeles, un man visu nakti vajadzēs uzkopt telpu.
– Skaidrs. Bija prieks ar tevi satikties.
– Man tāpat. – Pasmaidīju un aši apskāvu viņu.
Uzsteidzos otrajā stāvā. Nebiju redzējusi šo telpu kopš dienas, kad izlēmu tās noīrēt. Man reiba galva no prieka, iedomājoties, ka es varētu ķerties pie darba un beidzot visu iekārtot, kaut arī tāpēc nāktos krietni nosmērēties.
Pie durvīm apstājos. Tās vairs nepavisam neizskatījās tāpat kā pirms dažām dienām. Koka durvis bija nokrāsotas spoži pelēkas, to stikls bija kļuvis matēts, un pašā stikla vidū bija atstāts caurspīdīgs mūsu uzņēmuma logotips. Pagriezu atslēgu mirdzošajā, hromētajā slēdzenē un atvēru durvis.
Biroja telpas grīdas bija atjaunotas, nospodrinātas un nolakotas. Ap logiem un gar griestiem stiepās grezna, balta, dekoratīva apmale. Jauns griestu ventilators un gaismas paneļi bija padarījuši telpu ļoti mūsdienīgu.
Paķēru telefonu un piezvanīju Fionai.
– Sveika, Ērika.
– Vai tu negribi man kaut ko pastāstīt?
– Ko tad? Ak tā.
– Biju domājusi, ka tas vairs neatkārtosies. – Centos runāt savaldīgi, bet kad gan viņa reiz grasījās aptvert, ka Bleikam nedrīkst ļaut jaukties manās darīšanās?
– Ērika, viņš ir mans lielais brālis. Ko tad man vajadzēja darīt?