– Sveika, mazā. – Denijs iegāja virtuvē un apskāva meitu. – Ko tu taisi?
– Gvakamoli. Burvīga virtuve, vai ne?
Ja arī viņa gribēja salīdzināt šo telpu ar Gudmenu šauro virtuvīti, Denijs nelikās zinis par šo dzēlīgo piezīmi.
– Apbrīnojama. – Un domās viņš piebilda: “Te varētu filmēt kādu ēdienu gatavošanas raidījumu. Pietiktu vietas arī skatītājiem.” – Pieraugi, ka esi saspaidījusi visus kunkuļus.
– Nē, Selina apgalvo, ka šī mērce nedrīkst izskatīties kā gatavota ar blenderi.
Namamāte tūdaļ piegāja meitenei klāt un no aizmugures uzlika rokas uz pleciem.
– Meksikā mēs gvakamolē vienmēr atstājam nelielus kunkulīšus. Tieši tā, kā patlaban dara Ebija. – Denijs saoda Selinas parfīmu ar kādu asu un eksotisku noti. – Perfekti, mīļā. Nē, es tiešām gribu paturēt šo meiteni! Vai tas ir iespējams? “Atkārtota šī frāze vairs nešķiet tik smieklīga,” Denijs nodomāja. Viņš slepus pārvilka ar plaukstu pār galda virsmu. Izrādījās, ka tas nav granīts. Visticamāk, tas bija modernais Pyrolave firmas materiāls, neticami dārgs glazēts lavas akmens. Informācijas tehnoloģiju magnāts savam Velflītas namam bija pasūtinājis šo moderno materiālu. “Meistars darbu paveicis ārkārtīgi lieliski, savienojumu vietas vispār nav redzamas.” Piepeši Denijs atskārta, ka tas ir vienlaidu gabals. “Un tāpēc noteikti vēl dārgāks.”
Tajā mirklī sevi uzstājīgi pieteica trakā ideja, kas pirms tam bija slēpusies tumšos prāta nostūros. “Šis puisis sešpadsmit tūkstošus dolāru mēnesī iztērē par kaklasaitēm vien! Piecus tūkstošus es viņam jau esmu parādā. Kas tad ir vēl sešpadsmit? Nieks. Nopietni. Ko es varu zaudēt?”
Viņš pacēla galvu un saskatījās ar Gelvinu, kurš bija vērojis viesi un tobrīd pasmaidīja. Arī Denijs savilka lūpas mulsuma pilnā smaidā.
– Vai tu taustīji galda virsmu?
– Es nezināju, – Denijs apjucis sacīja, – ka lavas akmens var būt tik biezs.
– Tu esi ķēries pie renovācijas?
– Mans tētis bija celtnieks, un es dažkārt viņam palīdzēju.
– Ak tā? Mans tētis bija santehniķis.
– Dienvidu rajonā?
– Kā tu uzminēji?
– Nereti es tur redzēju furgonus ar uzrakstu “Brāļu Gelvinu santehnika”. Ar āboliņa lapas logo.
– Jā, es zināju, ka man šis puisis patiks! – Gelvins atzina.
10
Pie vakariņu galda uzradās arī abi Gelvinu dēli – gari, tievi un izskatīgi, tumšiem matiem, gaišām acīm, biezām uzacīm un spēcīgiem apakšžokļiem. Jaunākais dēls Brendans bija uzvilcis sporta kreklu ar Bostonas koledžas logo, Old Navy zīmola treniņbikses un gumijas sandales. Raiens savukārt bija izvēlējies apdilušus džinsus, Ron Jon Surf Shop zīmola T kreklu un basas kājas un izskatījās teju kā Brendana dvīņubrālis, tomēr likās tāds kā izkoptāks, izsmalcinātāks, ar izteiktāku zodu un stūraināku seju. Abi jaunekļi vairāk līdzinājās mātei nekā tēvam, no kura viņi bija mantojuši tikai acis.
– Laiku pa laikam Brendans pārrodas mājās, lai kārtīgi paēstu, – Gelvins skaidroja. Viņš bija noģērbis žaketi, atklājot skatienam zeltītos bikšturus un balto kreklu, un tagad pavilka vaļīgāk kaklasaiti. – Raien? Kādu ieganstu tu minēsi? Neatradi nevienu tīru drēbju gabalu?
– Ļoti smieklīgi, – Raiens norūca.
– Es viņam atļāvu vest mājās netīro veļu, – Selina teica, – taču Manuela to nemazgā. Ar to jātiek galā pašam, jo mums te nav nekāda viesnīca. – Viņa strauji vairākkārt sasita plaukstas, lai uzsvērtu savus vārdus.
Brendans studēja Bostonas koledžas otrajā kursā, savukārt Raiens to bija absolvējis pirms gada un tagad piestrādāja televīzijas kompānijā. Denijam radās iespaids, ka puisis pats sevi uztur un viņa tēvs – miljonārs – nemaksā par dzīvokli. Tas šķita neparasti.
Ebija likās iejutusies ģimenē, it kā būtu Gelvinu otrā meita. Viņas ar Dženu par kaut ko sačukstējās, un Ebija ieķiķinājās. Abām priekšā bija piekrauti šķīvji ar vistu, rīsiem un pupiņām. Tik gardu maltīti Denijs sen nebija baudījis.
– Tātad tu esi rakstnieks, ja? – Gelvins jautāja.
– Jā.
– Aizraujoši. – Gelvins sēdēja garā virtuves ozolkoka galda vienā galā, bet Selina bija iekārtojusies otrā gala. Jaunekļi sēdēja pretī meitenēm. Abi sagrozījās krēslos un tēloja ieinteresētību. Suņi gulēja zem galda.
– Nezinu, cik tas ir aizraujošs, taču… arī tas ir darbs.
– Tu paraksties ar savu vārdu vai izmanto pseidonīmu?
– Ar savējo. Denjels Gudmens. – Šādu jautājumu Denijs bija dzirdējis neskaitāmas reizes. Tas bija pieklājīgs veids, kā pateikt: “Es nekad par tādu rakstnieku neesmu dzirdējis.”
– Man krājumā ir neskaitāmi stāsti, ko varētu iekļaut grāmatā, taču nekad nav laika. Varbūt ķeršos pie rakstīšanas, kad aiziešu pensijā.
“Tiešām smieklīgi, cik daudz cilvēku apgalvo, ka sarakstītu grāmatu, ja vien viņiem būtu laiks!” Denijs prātoja. “It kā no veiksmīgas karjeras viņus šķirtu tikai tāds nieks kā aizņemtība.”
– Jā, man acīmredzot ir paveicies. Viss pasaules laiks ir manā rīcībā! – Denijs noteica.
– Sapratu. – Gelvins iesmējās. – Tātad… tu raksti romānus vai kaut ko citu?
– Dokumentālo literatūru, – Denijs atbildēja un tūdaļ precizēja: – Biogrāfijas. – Tobrīd Gelvins pacēla viesa atnesto vīna pudeli. Denijs papurināja galvu, un namatēvs pielēja glāzi sev.
– Piemēram? – Gelvins tincināja.
– “Kenediji no Bostonas”.
– Ak tā. Kaut ko esmu dzirdējis. Par Džonu Kenediju un viņa ģimeni?
– Vairāk par viņa vectēvu Džonu Frānsisu Ficdžeraldu, kurš pirms simts gadiem bija Bostonas mērs un dibināja Kenediju dinastiju. Spilgts personāžs.
– Tas parasti nozīmē arī “korumpēts”, – Gelvins aizrādīja. – Tieši tā. – Denijs pasmaidīja. – Korumpēts, tomēr mīlēts.
– Arī tagad kaut ko raksti?
– Kā vienmēr.
– Par ko?
Denijs vilcinājās. “Gelvinam varētu nepatikt apzīmējums “zaglīgais kapitālists”. Turklāt es grasos viņam lūgt aizdevumu.”
– Par deviņpadsmitā gadsimta uzņēmēju.
– Un kad es varēšu grāmatu izlasīt?
– Mamm! Pasaki Brendanam, lai atdod man kurpi! – Džena iesaucās.
– Atdod māsai kurpi, – Selina noskaldīja.
– Man nemaz tās nav, – Brendans bezkaislīgā tonī attrauca.
– Viņš to burtiski nospēra man no kājas, – Džena žēlojās.
– Viņš ir īsts mērkaķis.
– Izbeidziet, basta! – Selina uzsauca. – Vai tad esat atgriezušies sešgadnieku vecumā?
Par tādu ķīvēšanos Denijs